Par mūslaiku šucmanietēm un par Rimšēviču

Sūtīt varēja droši, - šucmaņi bija vēl gatavāki skriet pa priekšu lokomotīvei nekā mūsdienu Latvijas ierēdņi. Viņi lieliski zināja, ko un kā dara jaunā okupācijas vara, taču bija entuziasma un enerģijas pārpilni palīdzēt tai pilnīgi visā, lai tik viņu nopelnus pamanītu un atzīmētu.

Varas mainījās, bet šucmanisms palika. Tautas partijas varas laikos iesauku „šucmaniete” izpelnījās tās pārstāve Vineta Muižniece, - viņa savu fīreru dēļ tik ļoti bija gatava uz pilnīgi visu, ka jau kā Satversmes tiesnese stājās tiesas priekšā par dokumentu viltošanu un no augstā amata izlidoja kā Gobzems no partijas.

Nekā citādi kā par šucmaņiem un šucmanietēm es nevaru nosaukt tos spalgos indivīdus, kuri otrdienas pēcpusdienā piebrēca interneta telpu ar savu sašutumu par to, ka Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, lūk, ieradies valdības ēkā un atļaujas izteikt savu viedokli nodokļu jautājumos.

„Šis cilvēks sēž nepareizā vietā un degradē Latvijas tiesiskumu! Viņam ir jāsēž vai nu tiesā uz apsūdzēto sola, vai mājās, bet ne Ministru kabinetā!” savu gluži vai strīķisko pārliecību izkliedza viena šucmaniete.

„Premjers Kariņš klausās, kā kukuļņemšanā apsūdzētais Rimšēvičs kritizē valdības darbu! Varas impotence visā nožēlojamībā! Neesam pietiekami lepni un nobrieduši, lai premjers pateiktu: nē, Rimšēviča kungs, jūs esat apsūdzēts korupcijā, mēs neklausīsimies jūsu lekciju, sēdieties!” sprediķoja otra. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Visiem tiem, kuri šajā mirklī sadomās ierunāties par šo rindu autoru, kuru plaši pazīstamais kukuļņēmējs Rimšēvičs noteikti tādā vai citādā veidā ir uzpircis, es atgādināšu viegli pārbaudāmo.

Tai laikā, kad tagadējās šucmanietes dziedāja Rimšēvičam slavas dziesmas un vēlīgi noraudzījās, kā viņu puskorumpētie kolēģi – tādi kā Pauls Raudseps – barojas no viņa rokas, es viņu sūdzēju tiesā par Latvijas Bankas trekno algu slēpšanu un šajās tiesas prāvās uzvarēju.

Ar vārdu sakot, Ilmārs Rimšēvičs manās acīs jau pirms daudziem gadiem bija nekam nederīgs un iedomīgs parazīts, kurš savus 100 un vairāk tūkstošus gadā no valsts kabatas izgrāba par bikšu deldēšanu un tukšu gaisa tricināšanu, un šo viedokli es vienmēr esmu skaidri paudis.

Savukārt, kas attiecas uz ietekmes tirgošanu, kukuļu izspiešanu un tamlīdzīgām lietām, kurās, cik var noprasts, pašlaik tiek turēts aizdomās (un ne vairāk – krimināllieta vēl nav nonākusi pat tiesā, un kas to var pateikt, kad īsti nonāks) augsto amatu ieņemošais parazīts, neko droši nevaru teikt. Izņemot, protams, savu personisko viedokli.

Ir acīmredzams, ka līdz šim atklātībā nonākusī informācija Rimšēviča lietā ir bijusi fragmentāra un truli manipulatīva. Apsūdzība tā arī nav publiskota, un kas to lai zina, vai tajā ir iekšā vēl kaut kas papildus divu baņķieru liecībām un ierakstītam jautājumam: "A simtiņš būs?"

Latvijas tiesām, protams, reizēm ar to pilnīgi pietiek. Es, piemēram, labi atceros tā saukto "Rīgas domes kukuļošanas lietu", kur pilnīgi pietika ar vienu noviltotu dienasgrāmatas ierakstu un divu cilvēku - viena ieinteresēta, otra kārtīgi iebiedēta - nedaudz pretrunīgām liecībām par kurpju kasti, pilnu ar naudu (tiesa, Strīķe un Jurašs nebija pat papūlējušies "lieciniekus" apstrādāt pietiekami, lai tie neputrotos tajā, kāda valūta īsti bijusi kastē). Pati kaste tiesā kā pierādījums nemaz nefigurēja, - bija tikai stāsti par kasti, bet ar to toreiz pietika.

Kā būs tagad? Kas to lai zina. Mans personiskais viedoklis, kas balstās uz iespaidiem un sarunām daudzu gadu gaitā, ir - Ilmārs Rimšēvičs ir gadiem ilgi tirgojies ar ietekmi un nu beidzot iekritis. Bet... tas ir mans personiskais viedoklis, nekādu konkrētu faktu man nav, un man ne prātā nenāk, ka tiesiskā valstī vajadzētu rīkoties atbilstoši kādu personu revolucionārajai pārliecībai un nevis likumam.

Kur šie konkrētie fakti varētu rasties? Varbūt mums jāgaida tiesas prāvas sākums, varbūt kriminālprocesa materiālu noplūde, bet varbūt Indriķa Latvieša ilgi gaidītā jaunā grāmata, - kā var spriest no mājieniem sociālajos tīklos, tajā varētu tikt publicētas „viscaur izdomātas” sarunas, kas notikušas tikpat izdomātā viesu namā „Spāres”.

Kad kaut kas no tā – vai, cerams, viss – nāks dienas gaismā, tad arī varēs izdarīt secinājumus par to, kāds tieši kukuļņēmējs, korumpants, ietekmes tirgotājs un vēl viss kas ir šis Ilmārs Rimšēvičs. Bet pagaidām – pagaidām nekā no tā nav. Nav – un viss. Ir profesionālu manipulatoru pamestas informācijas driskas.

Tas, kas ir neapstrīdami, - ir cilvēks, kurš ir spējis starptautiskajā tiesā izmantot savas tiesības un godīgā lietas izskatīšanā uzvarēt Latvijas valsts „tiesībsargāšanas” iestāžu kalnmeierveidīgos grūtgalvjus. Kā viņam tas izdevās, - tas ir cits jautājums, cerams, arī par to mēs ar laiku kaut ko uzzināsim no iepriekš minētajiem avotiem.

Šīs uzvaras rezultātā Ilmārs Rimšēvičs šajā muļķu vadītajā valstī ieņem Latvijas Bankas prezidenta amatu ar visām tā pilnvarām, pa pakaļu dabūjušie „tiesībsargi” nekādus jaunus ierobežojumus viņam nav pat mēģinājuši noteikt, un arī, lai kā gribētos šucmanietēm, nekādās kukuļnemšanās un korupcijās oficiāli pret viņu kriminālvajāšana nav sākta. Par notiesāšanu nemaz nerunājot. Ir tikai izvirzīta apsūdzība, kura sabiedrībai tā arī nav atklāta.

Līdz ar to aicinājumi aizbāzt muti amatā esošam Latvijas Bankas prezidentam un izmest viņu no valdības ēkas, kad šī Saeimas amatā apstiprinātā un neviena neatceltā amatpersona vēlas izteikties savu pilnvaru ietvaros par nozīmīgiem jautājumiem, ir vienkārši piedauzīgi. No jebkāda tiesiskuma tajos nav ne smakas. Ir vienkārši šucmaniska vēlme paskriet lokomotīvei pa priekšu, - kazi, atradīsies kāds, kas uzslavēs un noglaudīs galviņu.

Otrā pasaules kara laikā šucmaņi centās būt īstāki nacisti par pašiem nacistiem. Kā redzams, arī modernajām šucmanietēm nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, nekāda skaidrība, nekādi fakti, - viņām jau viss ir skaidrs, un tas, ka ikdienā šīs šucmanietes mēģina uzdoties par pētnieciskām, analītiskām, objektīvām un vēl visādām žurnālistēm, kontrastu starp šo fasādi un bļāvieniem „metiet draņķa korumpantu Rimšēviču ārā no valdības ēkas!” padara tikai uzskatāmāku.

Un vai tā varētu būt tikai sagadīšanās, ka pirms dažiem gadiem tieši viena no šīm šucmanietēm aizrautīgi liecināja Drošības policijai pret mani safabricētā kriminālprocesā, kuru šai iestādei pēc gadu ilgām pūlēm nācās izbeigt, neraugoties uz šucmanietes izpalīdzīgumu un skaidri doto politisko pasūtījumu? Nedomāju. Šucmaņi un šucmanietes – tieši tādi viņi arī ir.

Novērtē šo rakstu: