Iesaki rakstu: 
2010. – 2011.gados es publiski aicināju toreizējo finanšu ministru Andri Vilku sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem pieprasīt daļēju Latvijas valsts parāda atlaišanu, jo Latvijas valsts bija spiesta krist parādos, lai glābtu Rietumu finanšu oligarhiju.
Grieķijas un Īrijas finanšu ministri parādu daļēju atlaišanu toreiz pieprasīja un veiksmīgi to arī panāca. Vilks kategoriski atteicās par šo tēmu runāt, jutās pat aizskarts, ka kāds uzdrīkstas šo jautājumu skart, jo Latvijas valsts un iedzīvotāju labklājība viņu maz interesēja. Latvijas iedzīvotāju problēmas – kā izdzīvot apstākļos, kad tika samazinātas algas, kad cilvēki zaudēja darbu, - tās jau nebija Vilka, bet gan Labklājības ministrijas problēmas.
Tajā pašā laikā Finanšu ministrijā no 2010.gada līdz 2014.gadam darba samaksas fonds tika palielināts par 30%, bet Aizsardzības ministrijas algu fonds pieauga tikai par 4%. Kad es jaunās valdības veidošanas procesā vaicāju, kā šāds salīdzinājums saskan ar prioritāti – valsts aizsardzības stiprināšanu, Vilks apvainojās. Acīmredzot viņam nepatika šādu skaitļu salīdzinājums. Vilkam nepatika, ka kāds no malas var kontrolēt algu pieaugumu viņa vadītajā ministrijā.
Runājot par jauno valdību, mēs runājam arī par valsts budžetu 2015.gadam, no kura redzami vēl tikai pirmie skaitļi. Izrādās, Vilks 2015.gada valsts budžeta plānā iekļāvis nevis tos solījumus, ko mēs dzirdējām no partijas Vienotība priekšvēlēšanu laikā, proti, palielināt finansējumu veselībai, bet tieši pretējo – veselības aizsardzības finansējuma samazināšanu. Veselības aizsardzībai ieplānots finansējums 3,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP), salīdzinot ar iepriekšējiem 3,8% no IKP 2014.gadā. Izglītībai savukārt – 5,1% no IKP iepriekšējo 5,4% no IKP vietā.
Vilks piedāvā valdības parāda samazinājumu no 39,7% uz 36,4% pret IKP, lai starpību varētu atdot starptautiskajiem aizdevējiem, tādējādi izņemot to no Latvijas ekonomikas. Vilks grib izņemt no ekonomikas ļoti lielu summu – 1,3 miljardus eiro, kas līdz ar to nenonāks Latvijas tautsaimniecībā.
Tādējādi Latvijas valstij tiek atņemta normāla un sabalansēta attīstība, Latvija tiek pakļauta lielam stagnācijas riskam. Bet nezin kāpēc Vilks piedēvē man, ka es esmu pret dinamisku valsts attīstību. Tieši Vilks grib nepieļaut progresu izglītībā, zinātnē, veselības aizsardzībā, kultūrā, uzņēmējdarbībā.
Valsts budžeta nodokļu ieņēmumi 4 gados pieauguši 1,6 reizes. Jautājums – kur palikusi šī nauda? Kāpēc tā netika novirzīta veselībai, izglītībai, kultūrai un citām nozarēm? Vilkam nepatīk, ka kāds uzdod šādus jautājumus, ka vēl kāds cits spēj kontrolēt valsts budžeta skaitļus.
Varbūt Vilks nezina, ka Finanšu ministrijas padotībā ir valsts akciju sabiedrība Valsts nekustamie īpašumi? Tad kāpēc Vilks neuzņemas atbildību par to, ka daudzas jo daudzas valstij piederošas un Vilka kā ministra kontrolēto Valsts nekustamo īpašumu apsaimniekotas ēkas, kas atrodas Rīgas centrā vislabākajās un dārgākajās vietās, stāv tukšas? Kāpēc stāv tukša Stūra māja, bijusī Iekšlietu ministrijas ēka, iepriekš VID izmantotās plašās telpas turpat 19 tūkstošu kvadrātmetru platībā? Kāpēc valsts par jaunuzceltās VID ēkas ekspluatāciju maksā 7,3 miljonus eiro gadā? Vai Vilks nezināja, ka tāda ēka tiek būvēta?
Diemžēl Latvijas pensionārs ir palicis vēl trūcīgāks nekā iepriekš, jo vidējā no jauna piešķirtā pensija 2013.gadā bija 224 eiro, kas ir būtiski mazāk nekā vidējā vecuma pensija (273 eiro). Tas nozīmē, ka ministra Vilka izlolotais pensionārs ir nabags, pakļauts trūkumam, pazemots un atkarīgs no pabalstiem.
Kur lai es par šiem jautājumiem runāju – somu pirtī vai virtuvē? Protams, man par to ir jārunā jaunās valdības veidošanas procesā, jo šie jautājumi beidzot būs jāatrisina.
Vilks kalpo nevis Latvijas interesēm, bet starptautiskajai finanšu oligarhijai, jo Vilka ekonomiskā politika ir tautas emigrācijas politika, kas nodrošina ar darba spēku bagātās Rietumu valstis. Varam trīsreiz minēt, kur turpmāk strādās un savu dāsno algu tērēs Andris Vilks, - diez vai Rēzeknē vai Ludzā.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
