Iesaki rakstu: 
Portāls Pietiek nesen publicēja rakstu, kuru, iespējams, daudzi nepamanīja un kurš neizraisīja nekādu ažiotāžu. Rakstā jaunatklātās ziņas netika atspoguļotas valsts lielākajos medijos, sašutumu nepauda politiķi, parlamentārieši nerosināja izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju.
Iemesli jau arī ir skaidri. Ja kaut ko organizē prokuratūra un piesedz Satversmes aizsardzības birojs, skaidrs, ka neviens negrib tur bāzt savu degunu. Tomēr vēsturei un lietu skaidrībai ir lietas, kuras ir vērts piefiksēt. Īpaši tiem, kas interesējas par to, kas patiesībā notiek Latvijā.
Paskaidrošu, kāpēc šajā Pietiek rakstā “Elektroniskā pasta sarakste atklāj cenu manipulāciju Ventspils naftas pārdošanā, “diriģents” atkal Meroni” publicētie fakti IR ļoti svarīgi.
Portāla publicētie e-pasti parāda, ka Ventspils naftas akciju cenu noteikšanai pieaicinātie eksperti nebija neatkarīgi, kā melojot to visiem medijos apgalvoja Meroni, bet saskaņoja novērtējuma tekstu un gala versiju gan ar pircēju, gan pārdevēju.
Ar to jau pietiktu, lai varētu runāt par krāpniecību, taču šeit ir jāpievērš uzmanība kam citam. Proti, pārdošanas cena, kura tiek minēta novērtējumā un par kuru tiek pārdots uzņēmums, tiek iegūta, samazinot reālo pārdodamo daļu vērtību par 40%, jo pārdodamās daļas, lūk, esot mazākuma akciju pakete (43,25%) un attiecīgi tā jāvērtē lētāk nekā vairākuma pakete, jo to jaunajam īpašniekam šīs akcijas nedod kontrolpaketi. Tāda ir “neatkarīgo” ekspertu vērtējuma loģika un galvenais arguments.
Portālā Pietiek publicētā e-pasta sarakste pierāda, ka gan vērtētāji, gan pārdevēji zināja, ka pircējs būs uzņēmums, kuram jau pieder 49,99 procenti Ventspils naftas akciju, un šo akciju iegāde TIEŠI OTRĀDI – dos pircējam kontrolpaketi un iespēju tālāk viegli iegūt visus 100% akciju.
Ņemot vērā visu, ko zināja pārdevēji un vērtētāji, pārdodamo akciju vērtība bija nevis mākslīgi jāsamazina par 40%, kā tas tika izdarīts, bet tieši otrādi – jāpalielina, ņemot vērā, cik šī akciju pakete ir vērtīga un nepieciešama viņiem jau zināmajam pircējam, lai tas varētu iegūtu kontroli pār visu uzņēmumu.
Tātad, sagatavojot šo novērtējumu, tika apzināti melots sabiedrībai, visiem tirgus dalībniekiem, un vērtējums bija apzināti krāpniecisks.
To, ka uzņēmums tika pārdots par pazeminātu cenu, vislabāk par jebkuriem dokumentiem pierāda tas, ka, tikko ieguvis savā rīcībā teju visus 100% akciju, jaunais īpašnieks izmaksā sev dividendēs 59 miljonus eiro. Tas ir, jau ar šo vienu maksājumu četrus mēnešus pēc iegādes atgūstot divas trešdaļas iztērētās naudas. Uzņēmums tātad reāli pats samaksāja par savu iegādi. Šāda nauda tātad bija uzņēmuma kontos.
Tāpat pēc iegādes nekavējoties tiek pieņemts lēmums samazināt uzņēmuma pamatkapitālu par 144 000 000 eiro. Jā, tā nav kļūda – simt četrdesmit četriem miljoniem. Samazināt pamatkapitālu nozīmē izņemt šo naudu no uzņēmuma, nemaksājot nedz peļņas, nedz kādus citus nodokļus. Visai izdevīgs darījums, taču par to ir jau daudz rakstīts.
Nopublicētie e-pasti neatstāj nekādas šaubas, ka šī nebija nedz muļķība, nedz nejaušība, bet gan apzināta, rūpīgi izplānota un kontrolēta krāpniecība.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
