Par KNAB un tā vērtēšanu

Un no tā savukārt izriet, ka nepamatota šā gada pirmajā pusē bijusi premjerministra Valda Dombrovska iejaukšanās biroja vadītāja reorganizācijas plānos. Atcerēsimies, toreiz atsevišķi biroja darbinieki izplatīja depešu, kurā viņi sūdzējās par N. Vilnīša darbību. Sākās vesels depešu vilnis arī no biroja vadītāja, premjerministra kancelejas u.tml.

Vasarā Valsts prezidents paģērēja komisijas izveidošanu, tajā darbojās profesionāli ļaudis no likuma aizsardzības jomas, kā arī pāris politikāņi, bet viņi, paldies Dievam, šoreiz bija mazumā. (Runa viskonkrētāk ir par 2. oktobrī aktīvi svītroto Dzintaru Jaundžeikaru, kura izpratne par tiesiskumu bija redzama tad, kad dēls tika pieķerts pie stūres reibumā, un tā vietā, lai dēlu nostrostētu, papus sāka runāt par milzīgu likuma sargu sazvērestību pret viņu kā politiķi un pret dēlu kā radinieku – tā nu reiz bija ļoti interesanta poza cilvēkam, kurš, lai vai kā, bet skaitījās Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs esam.)

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja lielā nelaime jau kopš paša sākuma ir bijusi tā pārmērīgā politizēšana. Jau aiz kalniem ir batālijas, kādas notika tad, kad birojs sākotnēji tika veidots Andra Bērziņa valdības laikā (tas bija viens no „mājas darbiņiem,” kāds Latvijai bija jāveic, lai vēlāk iestātos Eiropas savienībā), un tās bija varenas batālijas. Vairākkārt toreiz veidotā komisija nespēja vienoties par pareizo kandidātu, trešajā piegājienā tādu atrada, bet Saeima viņu noraidīja (dokumentēšanas vajadzībām varam atcerēties, ka viņš saucās Jānis Jonass).

Pagāja nedēļas, pagāja mēneši, tad daudzi mēneši. Tad atradās persona vārdā Guntis Rutkis, kuram Saeima teica OK, bet viņš amatā noturējās tikai dažus mēnešus, cita starpā tāpēc, ka pa to starpu pie teikšanas bija nonācis Einārs Repše. Ar sev raksturīgo „es vienīgais zinu, ko vajag darīt” attieksmi viņš sameklēja Jutu Strīķi, Saeima viņu noraidīja, Repše viņu iecēla vispirms par biroja neesošā vadītāja vietnieci, pēc tam par biroja vadītāja v.i., tad Saeima viņu noraidīja vēlreiz, un tad beidzot valsts nonāca pie Alekseja Loskutova.

Blakus visām šīm repšiskajām batālijām ir arī viena būtiska nianse, proti – tieši lielais visa godīgā etalons Repše bija tas, kurš panāca KNAB tiešo pakļautību Ministru prezidentam. Un tur, manuprāt, slēpjas KNAB vislielākā nelaime un traģēdija. Būtībā Dombrovska lēmums ar novēlotu instrukciju apturēt Normunda Vilnīša reorganizācijas plānus nāca precīzi no tās pašas mācību grāmatas, kurā ir atrodama „stabilitātes garanta” vēršanās pret Loskutovu. Tajā pašā grāmatā ir atrodama arī „stabilitātes garanta” pēcteča tehnokrāta Godmaņa pārliecība, ka, meklējot jauno KNAB vadītāju, par likuma prasībām vispār nav jādomā, tieši viņš un viņš vienīgais izdomāja, ka pieteikties uz amatu nedrīkst neviens, kas birojā toreiz jau strādāja. Tā vienā rāvienā no trases noņemot vairākus cilvēkus, kuri tomēr KNAB bija strādājuši jau ilgstoši.

Ja ir debesis un elle, tad elles liesmas un velna dakšas pilnīgi noteikti gaida tos divus censoņus, kuri no KNAB seifa nospēra naudu, un tā „stabilitātes garantam” deva ieganstu beidzot no „neērtā” Loskutova atbrīvoties pavisam, savukārt Godmanim – iemeslu jau no paša sākuma novērst Jutas Strīķes vai Alvja Vilka nokļūšanu biroja vadītāja amatā.

Biju to starpā, kuri toreiz lietū stāvēja pie Saeimas duravām. Biju to starpā, kuriem nākamā biroja vadītāja „meklēšanas” process godmaniskajā izpildījumā likās, ļoti maigi sakot, apšaubāms. Biju to starpā, kuri šaubījās par Vilnīša piemērotību amatam (un atcerējos, ka tāpat daudzi no mums domāja piecus gadus pirms tam, kad kandidāts bija pikanto žurnālu cienītājs Loskutovs).

Taču, ja tagad tomēr ar profesionāliem cilvēkiem priekšgalā esoša komisija ir pateikusi, ka KNAB darbā un tā struktūrā kardinālu problēmu nav, tad secinājums var būt tikai viens: kamēr KNAB būs tiešā premjerministra pakļautībā, KNAB būs tiešā politiskas personas pakļautībā. Un nav svarīgi, vai attiecīgā politiskā persona ir laba vai ļaunprātīga, atkal un atkal esam redzējuši, ka Brīvības bulvāra 36 galvenajam iemītniekam reizēm ieniezas pirksts, ja runa ir par KNAB un tā kontrolēšanu.

Manuprāt, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam tomēr ir jābūt neatkarīgākai instancei, protams, ar parlamentāru kontroli (un ar cerību, ka nākamajos četros gados šī kontrole nebūs gluži tikpat jefiņiska, kāda tā ir bijusi pēdējos četros gados), bet bez iespējas vienam politikānim piepeši nolemt, ka birojā kaut kas nav tā.

Jo, kā viņdien redzējām Transparency International ziņojumā, korupcija pie mums tomēr joprojām sit ļoti augstu vilni. Ja ir pamatojums Pietiek mājienam, ka Vilnītis, iespējams, ir kaut ko pačukstējis „ne tiem” cilvēkiem, tad tas ir kliedzošs jautājums, bet „neoficiāli netiek izslēgts” tomēr nav Augstākās tiesas kasācijas spriedums, tas ir ļoti, ļoti tālu no tā. Galvenais, ka KNAB dara izmisīgi vajadzīgu darbu. Diemžēl pietiekami bieži šis darbs saistās ar politikāņiem. Viņi labi zina, ka Juta Strīķe nefleitēja toreiz, kad pateica hrestomātiskos vārdus – „mēs atnāksim pakaļ.” Vēl jo vairāk iemesls, kāpēc KNAB politizēšana ir jāizbeidz.

Novērtē šo rakstu: