Iesaki rakstu: 
Pēdējā laika raksti par karu rada dīvainu sajūtu, tāpēc izlauzās dažas pārdomas. Tik gari šeit vēl nekad neesmu rakstījis.
Pirmkārt, ja tik tālu aizies, nebūs ne studentu rotu, ne dziesmu par meitenēm mājās, ne Lāčplēša ordeņu. Viss beigsies ātri, kamēr mēs gulēsim, un uz branča laiku viss būs skaidrs (ja nu kādam ir ilūzijas, ka varam “uzvarēt”, tad ar steigu jāatver vismaz Wikipēdija). Vai laiks kravāt mantas? Nav obligāti (lai gan par to domāju pēdējā laikā), bet veselo saprātu ar aklu patriotismu arī aizstāt nevajag.
Otrkārt, šis laiks ir ļoti pateicīgs militārajai industrijai, kura ilgi bijusi ietekmīga dažādu valstu politiskajā elitē. Un mūsu mazā Latvija arī tērēsies, lai domātu, ka esam pilnīgi droši. Kaut ko modernāku jau vajadzētu iegādāt vismaz pašapziņas celšanai, jo pirmā pasaules kara laiki ir pagājuši; bez kaujas lidmašīnām, pretgaisa aizsardzības, raķetēm nav nekādas modernas armijas.
Treškārt, Ziemeļatlantijas līguma 5.pants nav brīnumzāles. Tas neiedarbojas automātiski, bet ir vajadzīgs, ka visas dalībvalstis to iedarbina. Varbūt ērtāk kādam tajā brīdī būs atteikties no saistībām. Kā nesen teica kāds franču politiķis – tā viņiem tur tāda ģimenes lietas, ko tur jaukties.
Ceturtkārt, nevajadzētu aizmirst, ka Ziemeļatlantijas līguma 5.pants vēsturiski (īpaši pēc Karību krīzes) bija cieši saistīts ar Savstarpēji garantētās iznīcināšanas doktrīnu. Ja sākas karš, ASV un PSRS iznīcina planētu. Kolektīvā pašnāvība, kad nav jāuztraucas, ka neglabās nelaiķus kapos, bet ārpus tiem, jo kapu vairs vienkārši nebūs. Kamēr ASV un Krievija neatradīs sarkano līniju ārpus savu valstu robežām, kad sarkanā poga atkal ir modē, mums tuvākais kaimiņš atjaunos savu ietekmi reģionā. Un kāpēc lai Krievija klausītos iebildumos, ja Rietumi neklausīja Krievijas iebildumu par NATO paplašināšanu?! Tātad – kamēr nav sarkanās pogas un līnijas aukstā kara mērcē, piedzīvosim visādus eksperimentus.
Piektkārt, vai mūs pasargās dzīvi NATO karavīri un tehnika šeit uz vietas Latvijā pastāvīgi? Noteikti vairāk nekā tad, ja viņu te nebūs. Tikai tad jāatceras, ka mūsu austrumu robeža drīz kļūs par jaunu Berlīnes mūri – abās pusēs augs militarizācija. Dzīvosim kā uz frontes līnijas, kur dzīve nav pati labākā, daudz žurku, un utu netrūkst (kasīsimies iekšienē).
Sestkārt, kurš ir sliktais – ASV vai Krievija? Daudzi virtuves sarunās ļoti izpaužas par šo. Slikti ir abi, jo šīs valstis spēlē lielajā laukumā ar savām interesēm, bet atbildiet sev uz jautājumu: cik mūsu tautiešus ir izsūtījusi, mocījusi un nonāvējusi ASV?
Septītkārt, par sankcijām runājot, patika Žanetes Ozoliņas teiktais – mūsu nācija nav tikai šprotes un piens. Dažiem mūsu politiķiem svarīgākais liekas bizness - nu jā, tad jāatzīst, ka arī mēs varam kļūt par preci, kuru ietirgos pret olīveļļu krievu tūristiem. Principus nevajag nodot, tostarp kā Munters Tautu savienībā pret Etiopiju, un man prieks, ka mūsu tagadējais ārlietu ministrs savā pozīcijā ir pietiekami stingrs.
Pasaule nav bijusi gatava Putina izaicinājumam. Sarkano līniju nav. Politikas nav. Sajūta, ka vairākās Eiropas galvaspilsētās ir nožēla par NATO paplašināšanos, jo nebūtu taču jārisina tās Austrumeiropas “ģimenes lietas”. Eiropa militāri ir vārguļi. Visu auksto karu viņus sargāja ASV.
Līdz ar to, kā jau teicu iepriekš, tikai ASV un Krievijas spēja nospraust kārtējo sarkano līniju, kad jāizmanto sarkanā poga, dos atbildi, kurā pusē šai līnijai būsim mēs.
Laikam jau vairs neticu, ka jauna miera konference varētu noteikt politikas un spēka lietošanas principus Austrumeiropā, jo tādas sasauc tikai pēc miljoniem līķu.
Paldies Ukrainai, kas turas un izpērk mums laiku, kā arī dod Rietumu kungiem un baronesēm apdomu laiku, malkojot Leffi un uzkožot kruasānu. Žēl to krievu, kuriem agresīva Krievijas politika šķiet nepieņemama un jātaisnojas citu priekšā. Vēl vairāk žēl no propagandas cietušo - nez kāds šampūns būs vajadzīgs galvas izskalošanai.
Pārpublicēts no E. Pastara Twitter profila
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
