Iesaki rakstu: 
Nenocietos un dažu Facebook lasīto rakstu iespaidā nolēmu izteikties sakarā ar valsts iekārtām, kuras esmu piedzīvojis un kurās ir dzīvojuši daudzi. Ak, tā nebeidzamā šķēpu laušana, vai labāk bija "toreiz" vai labāk ir tagad!
Aplams uzstādījums jau pašā pamatā, ja nav precizēts - KAM bija labāk un KAM bija sliktāk! KAS bija labāk, un KAS bija sliktāk. Bet pat visobjektīvākais faktu apkopojums NEKAD nenovedīs pie "consensus". Tas NAV iespējams!
Uz šādām domām mani uzskatāmi uzvedināja kartupeļu lauks. Cenšos maksimāli izvairīties no ķīmijas lietošanas lauksaimniecībā, pēc principa - pietiks visiem, bet šogad "iekritu". Nebiju ņēmis vērā kolorado kāpuru neticamo rijīgumu un vaboļu vairošanās spējas, un savlaicīgi nenomigloju ar kādu insekticīdu. Rezultātā no daudziem varenajiem lakstiem palika vien stumbeņi... Te jautājums kļuva, kā krievi saka, "rebrom", proti - vai nu viņiem, vai man. Lai saglābtu to, kas vēl glābjams, sāku miglot. Smieklīgi, bet izjutu pat zināmu atriebības saldmi, vērojot, kā resnie, ar manu kartupeļu lakstiem nobarojušies kāpuri, trāpot indes miglai, krīt zemē.
Jau tās pašas dienas vakarā nedaudzie saglabājušies kartupeļi pateicīgi uzziedēja baltiem, tīriem ziediem. Šiem apakšā kaut kas būs...
Lai gan mani lasītāji ir gudri un jau sen sapratuši stāsta morāli, pārējiem paturpināšu.
KAS LABI VIENAM, NĀVE OTRAM. Un otrādi - kas labi otrajam, nāve pirmajam. NEKAD nebūs vienprātības un saskaņas starp parazītu un viņa saimnieku! Tas ir šķiru antagonisms. Nē, nē - tie nav upes krasti, kuri nekad nesatiekas. Tā ir pašā pamatā pretēja būtība.
Kam bija labi Padomju Latvijā? Visiem, kuri godīgi vai pusgodīgi strādāja, kaut ko radīja un darīja.
Kam bija slikti? Visu rangu parazītiem (starp citu, bija pat Krimināllikuma pants par parazītismu), spekulantiem (arī viņus varēja "iesēdināt"), zilajiem (lai gan kriminālatbildība bija tikai par anālo seksu starp vīriešiem un reāli notiesāti pēc šī panta bija tikai daži cilvēki), pedofiliem (pēc nerakstītiem kriminālās pasaules likumiem bērnu izmantotājiem bija maz izredžu dzīviem iznākt no ieslodzījuma vietām), valsts/tautas īpašuma izsaimniekotājiem, nerunājot nemaz par zagļiem, cilvēkiem, kuri bija kļuvuši bagāti noziedzīgā ceļā (jo viņiem bija bail savu bagātību izrādīt), prostitūtām (prostitūcija pastāvēja, bet "pagrīdē").
Kas ir šodien? Gandrīz VISAS minētās cilvēku kategorijas ir ne vien celtas saulītē, bet tām piešķirtas privilēģijas un pat vara. Ekonomiskā un politiskā vara. Piesedzoties ar mistiskām "Eiropas vērtībām", brīvību un cilvēktiesībām, bet reāli - ieviešot degradējošo ultraliberālismu un totalitārismu ar hitleriskā fašisma elementiem.
Lūk, kādēļ ir aizliegta "padomju propaganda", padomju simbolika un pat pieminekļi! Viņi grib izdzēst no publiskās telpas un cilvēku atmiņas veselu laikmetu - laikmetu, kad kolorado vaboles tika kontrolētas, bet kartupeļu lauki varēja krāšņi ziedēt un dot bagātīgu ražu.
Kāda ir GALVENĀ atšķirība starp parazītu un saimnieku? Kā atšķirt, kurš ir kurš? Lūk, kā - saimnieks var dzīvot bez parazīta (un ļoti labi dzīvot), bet parazīts bez saimnieka - nevar! Izskatās, ka parazīti apsēduši ne tikai manu kartupeļu lauku...
Kas vienam nāve, otram - dzīvība. Kas vienam dzīvība, otram - nāve...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
