Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ģenerālprokuratūra Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam un uzņēmējam Mārim Martinsonam uzrādījusi apsūdzības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, norādot, ka viņi abi grupā pēc iepriekšējas vienošanās izdarījuši noziedzīgi iegūtu 250 000 eiro legalizēšanu. Kamēr ne prokuratūra, ne abi apsūdzētie nekādu informāciju nesniedz, Pietiek publicē nodaļu no Latvijas grāmatnīcās pēdējā mēneša laikā pieprasītākās grāmatas – jaunā politiskā trillera „Nauda”, kurā cita starpā atspoguļoti arī ieraksti no „pilnīgi izdomātām” sarunām viesu namā „Spāres”, - tajās figurē arī tādi personāži kā Ilmārs Rimēvičs, Māris Mortensons un Grigorijs Kuseļņikovs.

„Viņš iesprauda flešku sava bijušā ģimenes klēpjdatora sānos, sagaidīja, kad uz ekrāna parādās attiecīgā ikoniņa, ar trešo piegājienu noklikšķināja uz tās, dažas sekundes noskatījās pārdesmit audiofailu simboliņos ar viņam neko neizsakošiem datumiem un tad enerģiski noklikšķināja uz viena ar nosaukumu “Spāres. 11.09.14”.

Neko laba jau nu audio kvalitāte nebija. Iļja nebija nekāds speciālists, taču pat viņš varēja pietiekami droši secināt – šī bija nevis telefonsaruna, bet gan divu kādā telpā sēdošu cilvēku dialogs, kas bija fiksēts ar ierakstu iekārtu, kura atradās krietnā attālumā no runātājiem.

Nevienu no viņiem Iļja, protams,  nesazīmēja – visas šīs latviešu būšanas viņam bija dziļi svešas un nesaprotamas. Tas gan bija skaidrs, ka abi vīrieši, kas viens otru dēvēja par Māri un Ilmāru, ir labi pazīstami un lietišķi apspriež svarīgas lietas. Tostarp arī naudas lietas.

Sveiki, Māri.

– Labdien, labdien.

– Labi, ka atradi laiku. Ir šādas tādas lietas sakrājušās.

– Tiešām? Mēs taču vēl nesen tikāmies. Visam vajadzēja būt kārtībā…

– Izrunāsim, izrunāsim, Māri. Nav tā gluži. Bet sākumā… Kādu tēju, kafiju, vēl kaut ko?

– Tad meitene būs jātraucē. Nav vērts, Ilmār, labāk pie lietas. Nav labi ar laikiem šajās dienās. Nebija viegli izrauties, lai atbrauktu.

– Labi, labi, pie lietas… Es skatos – ir kaut kāda problēma ar ikmēneša maksājumu?

– Nu kas nu par problēmu – maza aizķeršanās. Tā reizēm gadās, tu taču zini, Ilmār. Jābūt elastīgiem. Viss būs. Ja ne tūlīt, tad drusku jāpagaida. Procesi tādi. Kipešam nav pamata.

Un te pēkšņi viss mainījās – tik negaidīti, ka Iļja gandrīz salēcās. Par Ilmāru sauktā cilvēka balss no auksti lietišķas pēkšņi pārvērtās līdz nepazīšanai. Nemaz ne tik bieži Iļja bija dzirdējis, ka vīrietis sāk spiegt, – un šis bija tieši šāds gadījums.

Tu tagad ņirgājies, ja? Tev tas liekas smieklīgi? Humorists? Budists? Par elastību un pacietību man te runāsi? Tu vispār… ķieģeļu cilātājs atradies!…

Neizklausījās, ka Māris būtu tikpat pārsteigts kā Iļja, saskaroties ar negaidīto pārvērtību, – pēc tālākās sarunas norises spriežot, viņš sarunas biedru pazina ilgi un labi. Laikam bija pieradis.

Nu labi, labi, Ilmār. Viss taču lielos vilcienos ir kārtībā. Par ko tāds strjoms? Kaut kas nav laikus ienācis vai kā? Tiešām?

– Tu man vēl prasi? Tu man vēl prasi??? Tu??? Man??? Prasi??? Vai mums nebija skaidri un gaiši norunāts? Katra mēneša desmitajā datumā man atnes tos divdesmit, kas man ir nepieciešami tekošiem izdevumiem. Kas atnes, kā atnes, kas man par daļu. Bet atnes. Kurš vārds te nav saprotams? Vai kura zilbe? Ne-pie-cie-ša-mi! Nepieciešami! Man atnes! Un kur ir? Kurš datums šodien ir, tu zini?

– Labi, Ilmār, labi. Kurš gan strīdēsies? Viss ir. Viss notiek. Es labi zinu, kas norunāts. Tavi divdesmit. Divdesmit. Reizi mēnesī. Bet ir viens mazs “bet”. Tev atnes tos divdesmit tad, ja man ienāk tas, kam tavā sakarā ir jāienāk. Es neesmu labdarības kantoris, Ilmār. Sorrī, neesmu. Ja man neienāk, tev arī neienāk. Vienkārši. Baigi vienkārši. Ienāk tavi simt. No tiem pēc visa procesa pāri paliek septiņdesmit. Piecdesmit, ko es ielieku, kur tu vēlies. Un divdesmit, kas tev ir skaidrā. Bet tas viss ir iespējams tikai tad, ja ienāk tie simt!

Bet Ilmārs tikai turpināja spiegt. Šķita, ka savā sarunas biedrā viņš nemaz neklausās.

Divdesmit! Katru mēnesi! Desmitajā datumā! Tu nezini, kādi man ir izdevumi un kad! Nav tava darīšana! Bet tava darīšana ir visu un laikā, un precīzi, un bez kādām runām. Tu domā – esi tik vienreizējs un neaizstājams? Neesi, neesi! Neesi, Māri, tu nekas! Negribi, nevari – nomainīšu, un viss.

– Nu, nomierinies taču, Ilmār. Davai, es tev uz pirkstiem parādīšu. Tā, lai skaidrs. Tas nav tā – es paņemu no bankomāta un tev atnesu. Tu taču saproti. Tu taču pats to sistēmu esi taisījis… cik gadus? Divdesmit vai jau vairāk? Man ir jāsaņem noteiktā laikā un jāizlaiž katru reizi citādāk. Es taču nevaru tevi kreditēt, ne?

– Kā – kreditēt???

– Nu, tā – kreditēt. Ja tavs Grigorijs man neieskaita to ikmēneša ciparu laikus, tad man viņa arī nav.

– Ko? Tu gribi teikt, ka Griša neko nav ieskaitījis? – Te nu beidzot Ilmārs nedaudz aprāvās.

Nu, Ilmār, tā ir jūsu darīšana. Es tev savulaik piedāvāju palīdzēt, bet tu nē – pats, pats, visu es pats! Tev vajadzētu zināt, ka tas ir viens ļoti slīps krievs. Viņi tur Maskavā reizēm arī tādus taisa.

Izklausījās, ka Māra mierīgais tonis iedarbojas. Spiegšana beidzās. Ilmārs labu brīdi paklusēja un tad jau daudz nosvērtākā balsī turpināja.

Ak tad mūsu jaukais Grigorijs atkal nav ieskaitījis… Kuru reizi sanāk šogad – trešo, ja?

– Jā, trešo. Pagaidām trešo.

Es saprotu, Ilmār, tu domā – man tāds bizness, kas man tur tādi divdesmit. Izvelku no kabatas un iedodu? Bet divdesmit, divdesmit, divdesmit – kopā jau sešdesmit štukas. Tu tur sēdi augšā, savā tronī, reālu naudu tu vispār ikdienā neredzi un vispār ar miljardiem vien operē. Bet man tā nav, Ilmār. Bizness tāpēc arī ir bizness, ka visa nauda strādā. Vienkārši tā izņemt nevar. Un tā jau visu laiku visi šitie, kas jābaro…

– Labi, Māri, labi. Es saprotu. ­– Laikam Ilmārs bija pietiekami izspiedzies, stresu izlicis un nu runāja gluži normālā, izlīdzinošā balsī. Toties Māris tikai tagad sāka uzvilkties.

Da hren tu saproti, Ilmār. Kad Grigorijs ieskaita, tad ir Ķīna vai Polija, vai vēl kaut kur kaut kā. Kamēr to visu izgriež, paiet laiks. Un, ja ir rēķināts, ka ieskaita, tad tur stāv cilvēkiem viss atvērts un gaida. Un, kad neieskaita, tad ir problēma…

Klau, Ilmār, tu tiešām negribi, lai es drusciņ palīdzētu? Visiem būs labāk… Beigtu tu spītēties… Ir lietas, ko tu māki ļoti labi, bet bizness… te viss ir citādāk, nav tā, ka atnāk viens prezidents un parāda ar pirkstu, un viss uzreiz notiek un turpina notikt…

Pat Iļjam bija skaidrs, ka nezināmajam Mārim ļoti gribētos pašam sākt kārtot lietas ar tikpat nezināmo Grigoriju. Taču spiedzīgais un iedomīgais Ilmārs acīmredzot nebija no muļķu mājām.

Zini, Kvadrāt, reizēm tev tomēr var redzēt cauri… Davai, neaizmirsti, kas tu esi un kur tu esi. Vajadzēs kaut ko vairāk – paprasīšu. Bet pagaidām – viss, labi, skaidrs. Grigorijam dzīve laikam pārāk vienkārša. Nekas, nokārtosim. Viņš turpmāk divas dienas iepriekš dos ziņu, pirms skaitīs… Droši, to es varu garantēt. Ja nesapratīs, tad izdarīsim tā, lai saprastu.

– Labi. Skaidrs, Ilmār, skaidrs. Būs labi, prorvjomsja. Ja ir problēma tieši tagad, es te tā katram gadījumam paņēmu līdzi. Nu tā, katram gadījumam. Divdesmit nē, tik daudz nevar, bet vismaz desmit.

Gandrīz vai varēja saskatīt, kā Ilmārs atplaukst, – viņš gan mēģināja saglabāt aukstu, neieinteresētu toni, bet balss tomēr nodevīgi nodrebēja.

Jā, labi. Paldies, Māri. Es zinu, ka uz tevi var paļauties… Nu, gandrīz vienmēr var…

Ilmārs brītiņu paklusēja, acīmredzot šauboties, turpināt sarunu vai ne. Tad izšķīrās.

Jā, starp citu, Māri. Mums vajadzētu pēc kāda laika apsēsties un tā nopietni parunāt. Šitie Grigoriji nāk un aiziet, bet… varētu būt, ka parādās kaut kas liels. Bet tur tad ir ļoti nopietni jāpastrādā. Droši vien tad arī Arnis… tu taču zini Arni, ja?

– Ā, to stīvo pediņu, kas zem Vaļeras gulēja? Nē, personiski ne, paldies!

– Nē, ne gluži, Māri… Drīzāk varētu teikt, ka viņš pie Vaļeras mani pārstāvēja… Nu kaut kā tā apmēram.

Vajadzēs iepazīties, Māri. Viņš var ļoti labi noderēt. Ļoti. Mums ar tevi.

– Tu tak zini, ka man tās jūsu smalkās finanses… Es esmu celtnieks, vienkāršs celtnieks. Tā vienmēr ir bijis

– Ak mūsu finanses, Māri, ja? Mūsu finanses? Mūsu? Un tu būtu tas vienkāršais celtnieks? Kurš tad te mums uz “Citas dēles” banku bija sacerējies? Un pat pakonsultēties neatnāca? Un rezultātā pa spārniem dabūja? Pats pa saviem personiskajiem spārniem? Nu, kurš tas bija?

Šis acīmredzami nebija tas, ko Māris vēlējās dzirdēt. Viņš labu brīdi paklusēja, līdz atkal ierunājās ļoti aizspiestā balsī ar metālisku pieskaņu.

Nu, kā sanāca, tā sanāca. Nevar visur vinnēt. Un ko, Ilmār, man vajadzēja tevi ņemt pulciņā? Dot tev daļu tikai tāpēc, ka tu tāds foršs esi? Zini, cik tur visādu gudrinieku man jau vajadzēja paņemt? Naudas nevienam nav, bet piesūkties – to gan gatavi. Ietekmētāji, redz… Saietekmēja visi Bikšņi un Laķi, un pārējie.

– Pats gudrs, Māri, pats arī pa savu gudro pakausi dabūji. Bet ne par to runa. Padomā pats brīvā brīdī – labi, “Citu dēli”, tā sacīt, profukal, bet cik vēl tādas iespējas būs? Nu, tāda mēroga. Paskaiti pats – daudz pirkstu nevajadzēs…

– Labi, sapratu, Ilmār. Tad runājam.

– Labi, sazināmies.

Ar to arī saruna beidzās, un beidzās arī fails. Maigi izsakoties, Iļja bija vīlies. Apstiprinājās viņa vissliktākās priekšnojautas. Kaut kādas latviešu ģēlas. Elite, ziniet. Varbūt kādam tā arī bija elite, bet viņš ne pēc balss, ne pēc kā cita neatpazina ne Ilmāru, ne Māri. Iļjam arī nebija ne jausmas, kas ir šis Grigorijs. Un kāpēc Māri sauc par Kvadrātu. Varbūt uzvārds? Latviešiem tādi bija? Varbūt… Viņš ātri iemeta meklētājā “Māris Kvadrāts”. Nekā.

Iļja uzmeta acis pārējiem failiem un uzklikšķināja tam, kurš, pēc visa spriežot, bija ierakstīts jau divas dienas vēlāk. Nekāda pārsteiguma: tas pats Ilmārs krieviski sarunājās ar kādu Grigoriju –gandrīz simtprocentīgi, ka ar to pašu iepriekšējā sarunā pieminēto.

Kaut gan šis Grigorijs, kā varēja saprast no iepriekšējās sarunas, bija nopietni apbēdinājis un pat pievīlis Ilmāru, šoreiz Ilmārs nespiedza. Tas arī bija saprotams – atlika Iļjam ieklausīties Grigorija balsī, lai saprastu, ka uz šo cilvēku spiegšana neiedarbojās.

Saruna patiesībā bija ārkārtīgi īsa – vismaz tā daļa, kas bija failā.

Sveiki.

– Sveiki, sveiki, prezidenta kungs. Patīkami jūs satikt. Būs jau kāds brītiņš pagājis. Paldies, ka ieaicinājāt.

– Jā, Grigorij, un man likās, ka mums nebūs nekādu iemeslu bez vajadzības tikties. Ka ir norunas, ka tās tiek pildītas… Bet, lūk…

– Ā, prezident, jūs par to mazo sīkumu. Atvainojiet, bet tiešām… Nu, neliela aizķeršanās. Neiedomājos, ka jums tas sīkums ir tik svarīgs…

– Grigorij, runa nav par cipariem, runa ir par principiem…

– Labi, prezident. Labi. Atvainojiet. Bet, prezident, es tomēr gribētu vienu lietu… Atļausiet taču?

– Jā, tikai ātri, Grigorij. Šī ir laba vieta, komfortabla, taču bez vajadzības… Nu…

– Redziet, prezident… Pie mums Krievijā parasti ir tā, ka ir darbs vai pakalpojums, vai produkts – un ir atbilstošs atalgojums. Bet mums… es pat nezinu, kāpēc mums tā ir sanācis, bet… Vai jums, prezidenta kungs, nešķiet, ka es veicu iemaksas, bet pretī nesaņemu neko – ne pakalpojumu, ne produktu, neko…

Un jau atkal Iļjam nācās salēkties. Cietumā Iļja bija “nakts ķinītī” noskatījies visas Harija Potera filmas, un nu Ilmārs, kurš, izrādījās, bija arī kaut kā prezidents, ierunājās balsī, kas drīzāk piestāvētu kādam Voldemortam.

Grigorij… Vēlreiz un skaidri. Tu, blēdīgais čmo, maksā par to, ka es tev ļauju pastāvēt. Ka es un mani cilvēki… ka mēs ļaujam tev slaukt vietējos stulbos pensionārus un pumpēt viņu naudu uz saviem ofšoriem… Nenovērtēsi – un nebūs tevis. Kā vēl dažu labu nebūs jau pavisam drīz… Laiks iet, viss mainās… Tā ka tu, Grigorij, novērtē attieksmi. Un krāj naudiņu – vajadzēs lielu iemaksu, ja gribēsi… nu, tu saproti, ja…

Grigorijs varbūt arī visu saprata, bet Iļja nesaprata pilnīgi neko. Izņemot vienīgi to, ka no mokošas un drošas nāves vai vismaz sakropļošanas viņu šķīra vairs tikai piecas dienas. Šajā laikā viņam vajadzēja ne tikai saprast, kas ir visi šie Ilmāri, Māri Kvadrāti un Grigoriji, bet arī izdomāt, kam šīs sarunas šķiet naudas vērtas. Ā, un pilnai laimei vēl tāds sīkums – vajadzēja atrast arī šifra atslēgu. Za-ši-bisj, ko citu lai saka…”

Novērtē šo rakstu:

118
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Ko VDK darīja pēc 1986.gada?

FotoŠobrīd masu medijos tiek izplatīts viedoklis, ka "neko". It kā ķerstījuši ārzemju spiegus un vietējos liela mēroga zagļus. Politiskās vajāšanas esot pārtrauktas. Patiesībā tie ir meli. Politiskās vajāšanas turpinājās, tikai jau "smalkākā" manierē - izmantojot psiholoģisko teroru.
Lasīt visu...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā

FotoBrīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai. Brīdināšana par absurda tirāniju nav arī antivēsturiska kaprīze. Jau senie dievi mītos filosofiski sprieda par cilvēku, vai viņš ir labs vai viņš ir slikts, pieļaujot bezjēdzības un bezjēdzīgai rīcībai izdomājot dažādus attaisnojumus.
Lasīt visu...

21

Vai par šāda veida balagāna organizēšanu valsts iestādē, kāda ir Valsts robežsardze, kādam nav jāsaņem bargs sods?

FotoKā izriet no publikācijas par centralizēto parakstu vākšanu robežsardzē tās bijušā priekšnieka atbalstīšanai, mēs, pensionāri, un ne tikai pensionāri, bet visi Latvijas pilsoņi tiekam apzagti. Jo mūsu, nodokļu maksātāju nauda tiek izmantota, lai vieni priekšnieki no Valsts robežsardzes, izmantojot administratīvo resursus, organizētu parakstu vākšanu zem raksturojuma par citu Valsts robežsardzes priekšnieku (nu jau izbijušo) Normundu Garbaru.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Karteļa dēļ tā dalībniekiem - lielajiem būvniekiem - vairs nav tik lielas vajadzības pirkt politiķu “pakalpojumus”

Karteļa pazīmes Latvijas būvniecības tirgū bija redzamas jau sen -...

Foto

Par Timati un viņa putinkrekliņiem „Alfā”: kas ir kas

Ceturtdien tirdzniecības centrā “Alfa” Rīgā, tika atklāts “Black Star Wear” apģērbu veikals.(1) (2) Zīmola īpašnieks un reklāmas...

Foto

Tvaiks

Kad tvaiks, kuru savalda ar labi pieskrūvētu vāku, izkļūst no katla? Tad, kad katla vāka skrūves tiek palaistas vaļīgāk....

Foto

Vai tiešām valsts prezidentam bērni jāmudina mācīties, lai ņemtu kredītu?

Laikā, kad Tieslietu ministrija izstrādā Parādu dzēšanas likumu, Valsts prezidents Egils Levits, uzrunājot skolēnus Zinību dienā,...

Foto

Perversā solidaritāte

Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie...

Foto

Mēs Latviju pārvaldām koleģiāli: valsts prezidenta Egila Levita uzruna Saeimas 2019. gada rudens sesijas atklāšanā

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi!...

Foto

Atklāta vēstule par notiekošo „Olainmed” un arī „Olainfarm”

2019. gada augusta mēnesī pret mūsu gribu esam ievilkti nesaskaņās starp "Olainfarm" valdi un "Olainmed" bijušo vadību Darju...

Foto

Godīgums kā cilvēkus vienojoša ideja

Klausoties valstsvīru runas par to, kas cilvēkiem būtu jādara, lai dzīve kļūtu labāka, atmiņā visvairāk iespiedušies negatīva rakstura ieteikumi un spriedumi...

Foto

Jaunā konservatīvā partija cīnās par ietekmi valdībā

Visās valdošajās koalīcijās ir bijusi partija, kas darbojas kā iekšējā opozīcija. Daudzās valdībās šo lomu pildījusi Nacionālā apvienība, regulāri...

Foto

Aicinām iedzīvotājus neslēgt līgumus ar AS „Tīrīga”

Rīgas Apkaimju alianse kategoriski iebilst pret atkritumu apsaimniekošanas monopola izveidi Rīgā. Iedzīvotāji aicināti neslēgt līgumus ar AS "Tīrīga"....

Foto

Ikonu nomaiņa - vissāpīgākais process

Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki....

Foto

Absurds ap Rimšēviču

Par valstiskās suverenitātes trūkumu un latviešu necienīgo stāvokli savā zemē, kā arī par šī necienīgā stāvokļa izraisītajām nelietībām uzskatāmi liecina absurds ap Ilmāru...

Foto

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC: prātojums pēc "Norvik/PNB" aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi,...

Foto

Eiroparlamentārieša aicināšana uz inaugurāciju, neievērojot viņa rīcību, kas neatbilst LR Satversmē noteiktajam, ir šādas antikonstitucionālas rīcības faktiska atbalstīšana

Valsts prezidents ir valsts amatpersona, bet inaugurācija ar...

Foto

Sākušies Burova laiki Rīgas domē

19.augustā par “Gods kalpot Rīgai” pārstāvi Oļegu Burovu kā Rīgas domes mēru nobalsoja 35 no 60 deputātiem. Tas nozīmē, ka vismaz...