Par Ilmāra Rimšēviča aizturēšanas iemesliem

1.1. A/S “Norvik banka” (septītā lielākā banka Latvijā) un tās īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs kopš 2018.gada februāra sākuma regulāri nāca klajā ar publiskiem paziņojumiem par korupciju Latvijas finanšu sektorā, apgalvojot, ka aizturētais maksātspējas administrators Māris Sprūds un kāda vārdā nenosaukta Latvijas finansu sistēmas augsti stāvoša amatpersona esot mēģinājuši izspiest kukuli no Guseļņikova.

1.1.1. Grigorijs Guseļņikovs ir no Krievijas 2008.gadā emigrējis banķieris, pret kuru Krievijā it kā esot vērsies Federālais drošības dienests (FSB). Guseļņikovs ir Krievijā populārās intelektuālās spēles “Kas? Kur? Kad?” dalībnieks un TV spēles “Breinring” tiesnesis, vairāku Krievijas banku (Inkombank, Guta-bank, Rosbank, Binbank, Vjatka Bank) bijušais darbinieks. 2008.gadā tika atzīts par 33.veiksmīgāko jauno cilvēku Krievijā. 2013.gadā kopā ar Lielbritānijas investīciju fondu G2 Capital Partners iegādājās A/S “Norvik Bank” kontrolpaketi pēc kā “Norvik banka” iegādājās Krievijas “Vjatka bank”. Grigorijam Guseļņikovam ir “Putina opozicionāra” slava, un viņš tiek minēts kā viens no angloamerikāņu atbalstītā un virzītā Krievijas politikāņa Aleksandra Navaļnija sponsoriem.

1.1.2. Grogorijam Guseļņikovam ir noteiktas “saites” Latvijā. Guseļņikovam bija labas attiecības ar bijušo Latvijas Republikas premjerministri Laimdotu Straujumu, bet viņas dēls Ģirts Straujums strādāja “Norvik bankā”. 2014.gadā interviju ar Guseļņikovu publicēja “sorosītu” žurnāls “Rīgas laiks”, bet 2017.gadā Guseļņikovs palīdzēja “sorosītam” Alvim Hermanim izrādes “Brodskis/Barišņikovs” izrādīšanā Londonā.

1.1.3. A/S “Norvik bankas” padomes priekšsēdētāja vietnieks kopš 2018.gada janvāra ir bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, kuram pieder lobistu firma “Rasmusen global”, kura visa cita starpā aktīvi lobē Ukrainas intereses pasaulē (Rasmusens ir bijis arī oficiāls Ukrainas prezidenta Pjotra Porašenko padomnieks). A/S “Norvik banka” vadībā ir arī bijušais Vācijas Federālā izlūkdienesta vadītājs Augusts Hannings.

1.2. 2018.gada 13.februārī ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija (FinCEN) oficiāli publiski paziņo, ka plāno noteikt sankcijas pret Latvijas banku “ABLV” (bijusī “Aizkraukles banka”) par naudas atmazgāšanas shēmām un kukuļošanu, kas palīdzējušas Ziemeļkorejai attīstīt savu kodolraķešu programmu, un ka “ABLV” ir aizliegts veikt operācijas ar ASV dolāriem (tā kā nozīmīga “ABLV” aktīvu daļa bija dolāros, tad banka dēļ šīm sankcijām bija spiesta lūgt Latvijas bankas palīdzību, ko arī saņēma.)

1.3. 2018.gada 15.februārī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ierosina krimināllietu pret Ilmāru Rimšēviču un uzreiz nākamajā dienā veic kratīšanu Rimšēviča darbavietā un dzīvesvietā. Tobrīd Rimšēvičs atrodas ārzemēs un, uzzinājis par notikušo, nekavējoties pats ierodas KNAB, kur tiek pratināts vairāk nekā 7 stundas, pēc kā tiek aizturēts. Pēc 48 stundu aizturēšanas termiņa beigām un 100 000 eiro drošības naudas iemaksas, ko veica Rimšēviča draugs Andris Kreislers (“Velve”, būvniecība), viņš tiek atbrīvots. Aizturēts un uzreiz atbrīvots tiek arī uzņēmējs Māris Martinsons (būvniecība, mikrokredīti). Rimšēviča advokāts Saulvedis Vārpiņš vēlāk presei paziņoja, ka nopratināšanā neesot ticis uzdots neviens jautājums pēc apsūdzības būtības.

1.4. 2018.gada 18.februārī ziņu aģentūra Associated Press publicē iepriekš ņemtu interviju sēriju ar Grigoriju Guseļņikovu, kurā tas paziņo, ka Ilmārs Rimšēvičs gadiem ilgi no Latvijas bankām izspiežot kukuļus un liekot “atmazgāt” Krievijas naudu. Konkrēti “Norvik bankai” esot pieprasīts veikt 100 miljonu pārskaitījumu, no kuriem 1 miljonu tā varējusi paturēt sev. Šī ziņa momentāni tiek izplatīta visos nozīmīgākajos pasaules preses izdevumos.

1.5. 2018.gada 19.februārī tā pati ziņu aģentūra Associated Press izplata fotogrāfiju, kurā it kā Ilmārs Rimšēvičs ir redzams neformālā atmosfērā ar vairākām personām, starp kurām ir Krievijas Informāciju tehnoloģiju institūta vadītājs Dmitrijs Piļščikovs (šis institūts ir valstij piederošs un ir daļa no militārā kompleksa). Arī šī fotogrāfija tiek plaši iztiražēta visas pasaules masu medijos. Nākamajā dienā tiek publiskoti materiāli, kuri apšauba fotogrāfijas autentiskumu (tajā esot speciālu fotogrāfiju apstrādes programmu pēdas tieši Rimšēviča kakla rajonā), savukārt Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins aģentūrai “LETA” oficiāli paziņoja, ka minētā fotogrāfija nav ievietota twiterī 2010.gadā, kā to varot spriest pēc redzamās informācijas, bet to esot izdarījusi “trešā puse” 2018.gada 19.februārī un ka fotogrāfija esot izplatīta izmantojot “viltus ziņu” izplatīšanas metodi, kad to dara mazpazīstamas un pat vienreiz lietojamas interneta vietnes. Galkins secina, ka šī ir “iespējams, ļoti plaša informācijas operācija, lai nomelnotu Latvijas tēlu Rietumu valstīs un lai grautu sabiedrības uzticēšanos valstij. (...) Aizsardzības ministrija pieļauj, ka šis ir tikai sākums, lai no ārienes ietekmētu Latvijas iekšpolitiku un gaidāmās Saeimas vēlēšanas”.

Tā kā Ilmārs Rimšēvičs ir ne tikai viena no augstāk stāvošajām Latvijas Republikas amatpersonām, bet arī Eiropas Savienības līmeņa amatpersona un tā kā notikumi ar Rimšēviču tiek manipulatīvi atspoguļoti globālā mērogā, ir jāapskata šī notikuma globālais konteksts.

2.1. Krievijas un Rietumvalstu savstarpējo attiecību ievērojama pasliktināšanās pēdējo gadu laikā

Kopš Vladimira Putina nākšanas pie varas Krievijā un jo īpaši pēdējo 10 gadu laikā pēc Putina slavenās “Minhenes runas” Krievijas un Rietumvalstu starpvalstu attiecības ir arvien vairāk pasliktinājušās un saasinājušās. Tas ir izraisījis vairākas krīzes un karus (karš Gruzijā 2009.gadā, pilsoņu karš Sīrijā sākot no 2012.gada un tam sekojošās ārvalstu militārās operācijas, Ukrainas krīze un pilsoņu karš Ukrainā). Savstarpējā neuzticība un saspīlējums arvien pieaug un pēc daudzu ekspertu domām ir sasniedzis kritiskākus apmērus nekā t.s.”aukstais karš” starp Varšavas pakta valstīm un NATO.

Par šo saasinājumu liecina ne tikai nepārspīlējot paniska histērija Rietumvalstu (un arī Latvijas) presē par Krievijas un personiski Putina “draudiem”, bet arī apstāklis, ka ASV Kongress ir oficiāli gandrīz vienbalsīgi pieņēmis likumu, ka gandrīz visi Krievijas valdības pārstāvji un prezidenta administrācijas darbinieki ir iekļaujami “melnajā sarakstā” un ka Krievija ir pielīdzināma tādām ASV un “brīvās pasaules” ienaidnieku valstīm kā Irāna un Ziemeļkoreja.

Ja Krievijai un ASV nebūtu kodolieroču, ar kuriem tās var ātri iznīcināt viena otru, tad jau sen ritētu pilna mēroga pasaules karš. Pie tam saspīlējums ir tik liels, ka abas puses (pirmkārt angloamerikāņi kā agresori) arvien vairāk tuvojas kodolkara sākšanas slieksnim.

2.2. Konservatīvo un t.s. “liberālo” politisko spēku iekšpolitiskās cīņas ievērojama saasināšanās pēdējo gadu laikā

Papildus lielajam saspīlējumam starpvalstu attiecībās ne mazāk liels ir visu valstu iekšpolitiskās situācijas saspīlējums, kurā notiek pieaugoši arvien nežēlīgāka cīņa starp konservatīvajiem politiskajiem spēkiem un t.s.”liberālajiem” (neoliberālajiem) politiskajiem spēkiem. Šīs cīņas avangardā ir attieksme pret t.s. “seksuālajām minoritātēm”, t.s.”viendzimuma laulību” legalizācija, t.s.”juvenālā justīcija” (masveida un mazpamatota bērnu atņemšana vecākiem), bērnu tirdzniecība caur adopcijas procedūrām, atļauja viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, t.s.”genderizācija”, antisabiedriskas skolu un bērnudārzu programmu izmaiņas, kriminālatbildības par pedofīliju sašaurināšana, samazināšana un pat atcelšana vispār un citi galēji antisabiedriski “jauninājumi”.

Krievija šai cīņā ir galvenā konservatīvo vērtību citadele, bet kā neoliberāļu citadeles var minēt Lielbritāniju un Norvēģiju, no kurām ne pārāk daudz atpaliek citas “attīstītās” Rietumvalstis.

Kā šīs cīņas spilgtākais pēdējo laiku notikums bija Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās, kurš kandidēja no Republikāņu (konservatoru) partijas un ar konservatīvu (attiecīgi puslīdz tradicionālu) politisko programmu. Nu visas pasaules neoliberāļiem papildus galvenajam “ļaundarim” Putinam ir parādījies cits savas histēriskās nepatikas izlādes objekts – Donalds Tramps. Līdzīgā kārtā neoliberāļi nomelno un arī apmelo jebkuru konservatīvo politiķi.

2.3. Krievijas prezidenta Vladimira Putina politika naudas aizplūšanas uz ārzemēm mazināšanai un emigrējušā kapitāla atgriešanai Krievijā

Pieaugošā starptautiskā saspīlējuma un nepieciešamības stiprināt Krievijas ekonomiku dēļ Vladimirs Putins jau sen aicināja krievu oligarhus “atgriezties mājās” un atgriezt no valsts izvestos kapitālus (no Krievijas uz Rietumvalstīm kopš 1990.gadu sākuma ir aizplūdis vismaz triljons dolāru). Tādēļ Krievijas valdība ir pieņēmusi virkni šos procesus stimulējošu pasākumu, kuru vidū ir arī “kapitālu amnestija”, kas nesen tika pagarināta. Tātad Krievija vēlas atgūt vismaz daļu aizplūdušo līdzekļu, un no tā var arī secināt, ka Krievijas vadība vairs negrib, lai kapitāli no tās aizplūstu.

2.4. Krievijas realizētā politika sadarbības mazināšanai ar Krievijai izteikti naidīgām valstīm

Sev naidīgas starptautiskās situācijas apstākļos Krievija realizē vērienīgus projektus, kuru mērķis ir mazināt savu ekonomisko atkarību no sev naidīgām valstīm. Kā šādu programmu piemēru var minēt jaunu gāzesvadu izbūvi uz Eiropas Savienību (pirmkārt Vāciju), kuru rezultātā vairs nebūs nepieciešami gāzesvadi, kas iet caur tādām Krievijai naidīgām valstīm kā Ukraina un Polija. Kā citu piemēru var minēt jaunas ostas (Ustlugas) izbūve Baltijas jūras krastā, uz kuru tiek pārvirzīts viss tranzīts no Baltijas valstīm (arī Latvijas). Sak, priekš kam “barot” nelabvēļus, kuri prasa par saviem monopolpakalpojumiem nepamatoti augstu cenu un jebkurā mirklī var veikt tāda vai citāda veida sabotāžu?!

2.5. Cīņa ar korupciju Krievijā

Jau dažus gadus Krievijā ir manāmi vāji, uzmanīgi, bet nopietni signāli, ka Krievija vai nu pamazām vai arī pagaidām tikai “iesildoties” grasās sākt nopietnu un visaptverošu cīņu ar korupciju. Dažu gadu laikā par korupciju ir arestēti un notiesāti vairāki gubernatori. 2017.gadā tika arestēts un notiesāts ilgu laiku par “neaizskaramo” uzskatītais KrievijaseEkonomikas attīstības ministrs Aleksejs Uļukajevs, bet jau 2018.gadā pēc jauna gubernatora iecelšanas par korupciju un valsts līdzekļu izšķiešanu lielos apmēros tika arestēta liela daļa Dagestānas Republikas valdības.

Kā šīs cīņas ar korupciju Krievijā atspulgs, iespējams, ir arī bijušā Latvijas Dzelzceļa (LDz) vadītāja Uģa Magoņa gadījums, - viņa sievastēvs bija Krievijas dzelzceļa (RŽD) vadītājs, kurš savukārt bija spiests atkāpties no amata dažas dienas pēc sava znota aizturēšanas Latvijā.

2.6. Gaidāmās Krievijas prezidenta vēlēšanas 2018.gada 18.martā

Drīzumā ir gaidāmas Krievijas prezidenta vēlēšanas. Jebkura valsts ar demokrātiskām varas maiņas procedūrām tādos brīžos ir visvājākā, tādēļ ir loģiski, ka tās nelabvēļi, konkurenti un ienaidnieki mēģina izmantot šo vājuma mirkli. Tā tas ir arī ar Rietumvalstīm, vēl jo vairāk tādēļ, ka ASV Demokrātu partija un globālā neoliberāļu internacionāle pa visu pasauli ir izbazūnējuši, ka Krievija esot iejaukusies ASV prezidenta vēlēšanās un panākusi Donalda Trampa ievēlēšanu. Nu ir laiks iejaukties Krievijas vēlēšanās (ASV, Lielbritānija un citas Rietumvalstis to, protams, dara regulāri, bet tagad tas jau ir publiska goda saglabāšanas jautājums). Un šīs iejaukšanās pazīmes jau ir redzamas. Krievija kā valsts un Krievijas sportisti olimpiādē ir brutāli pazemoti, notiek mēģinājumi intensificēt karadarbību Ukrainā, tiek noteiktas jaunas sankcijas, notiek dažādu veidu vēršanās pret ar Krieviju saistītām biznesa struktūrām. Tuvojoties vēlēšanām šāda tipa tendences pieaugs. 

3. Kādēļ aizturēja Ilmāru Rimšēviču?

Cilvēkiem, kuri kaut cik reālistiski skatās uz notikumiem Latvijā (un arī pasaulē) jautājumi par Rimšēviča iespējamo vainu nerodas, tāpēc jautājumi “ņēma/neņēma”, “vainīgs/nevainīgs” nav pareizie (tie ir otršķirīgi dēļ savas trivialitātes.) Ar ļoti lielu varbūtību var apgalvot, ka visdrīzāk kaut kad, kaut ko ir ņēmis un visdrīzāk tādā vai citādā mērā ir vainīgs. Situācijas maksimāli pilnīgākai sapratnei pareizie jautājumi ir par kopējo situāciju, kā ir citviet, kā ir ar citiem, kurš un kāpēc vaino, kādēļ tieši tagad.

Ja šādi skatāmies, tad, pirmkārt, jākonstatē būtisks apstāklis, ka pret Ilmāru Rimšēviču vēršas Londonā dzīvojošs “Putina opozicionārs”, kuram savas naudas praktiski nav (viss ir pirkts par svešiem līdzekļiem) un kurš ir cieši saistīts ar NATO struktūrām (pretējā gadījumā “Norvik bankā” nestrādātu bijušais NATO ģenerālsekretārs un Vācijas izlūkdienesta priekšnieks – šādās struktūrās, kā zināms, bijušo nav). No augstākminētā ar lielu varbūtību varam secināt, ka Guseļņikovs tādā vai citādā mērā ir saistīts arī ar Lielbritānijas specdienestiem. Visbeidzot fakti arī liecina, ka Guseļņikovs ir vismaz deklaratīvs neoliberālis (un tādēļ arī “Putina oponents”).

Guseļņikovs apgalvo, ka Ilmārs Rimšēvičs gadiem ilgi ir licis bankām “atmazgāt” Krievijas netīro naudu. Lai gan nekādi pierādījumi šim apgalvojumam netiek doti, tas izskatās pietiekami patiess. Latvija uzreiz pēc neatkarības atgūšanas sevi pozicionēja kā “banku valsti”, un tas, ka šī neizdevusies stratēģija varēja izvērsties Krievijas “netīrās” naudas atmazgāšanā, ir pietiekami ticami. To daļēji apstiprina arī regulāri faktiņi par vieniem vai otriem naudas “atmazgāšanas” gadījumiem. Ja skatās no Latvijas valsts viedokļa, tad šis apstāklis pats par sevi nemaz nav nekas īpašs, jo valstij tas var nest un nes zināmus labumus un ar tāda veida “biznesu” nodarbojas pietiekami daudzas šķietami respektablas pasaules valstis.

Ja pieņemam šo Guseļņikova apgalvojumu par patiesu (un tas izskatās patiess), tad uzreiz ir arī jākonstatē, ka par šāda vēriena naudas “atmazgāšanu” ASV, Lielbritānijas un NATO specstruktūras vienkārši nevarēja nezināt. Citiem vārdiem sakot, visi zināja ar ko nodarbojas tajā skaitā arī Latvijas bankas, ko piesedza arī Rimšēvičs, bet nevienu tas neuztrauca, jo nauda gāja uz Rietumvalstīm un stiprināja to ekonomiku. Un tagad pēkšņi kāds to “pamanīja”. Tam ir jābūt nopietniem iemesliem.

Citiem vārdiem sakot, Ilmārs Rimšēvičs visticamāk visa cita starpā uzraudzīja milzīgu nelegālās naudas plūsmu kanālu (jeb analoģijās ar naftas tranzītu – trubu). Un tagad kāds šo kanālu (jeb trubu) nopietni grasās aiztaisīt ciet. Kurš un kāpēc?

No augstākminētā var pieņemt, ka Ilmārs Rimšēvičs tika aizturēts šādu iemeslu dēļ.

3.1. Lielbritānijas, neoliberāļu globālo struktūru un NATO struktūru uzbrukums nozīmīgam Krievijas naudas plūsmas kanālam t.s. “aukstā kara 2.0” ietvaros.

3.2. Krievijas valsts struktūru iniciēta nelegālās naudas plūsmas kanāla, kurš vairs nav nepieciešams, aizvēršana, lai minimizētu kapitāla aizplūšanas no Krievijas iespējas un vēl vienā jomā pārstātu “barot” sev naidīgu valsti. Tādējādi tiek atbalstīts arī Krievijas cīņas pret korupciju trends, kam lai gan nav izšķiroša nozīme, bet kas var būt kā papildus faktors arī attiecīgos Krievijas iekšpolitikas notikumos. Papildus šai gadījumā no svara, iespējams, ir arī Latvijas idiotiskā izglītības reforma, kuras ietvaros plānots līdz galam likvidēt krievu skolas, sak, “jūs likvidējat krievu skolas, bet mēs jums par to vēl vienu uzturkanālu aiztaisām ciet” (no sabiedroto puses latviešiem par šīs nelietības aktīvu vai klusējošu atbalstu plānots uzdāvināt “kompetenču izglītību”, tādējādi faktiski iznīcinot arī latviešu skolas).

3.3. Abi augstākminētie varianti kopā tādā vai citādā sadalījuma kombinācijā.

4. Ar ko tas draud Latvijai?

4.1. Ar plašu, visiem zināmu naudas atmazgāšanas “lielvalsts” slavu, kam var būt pietiekami bēdīgas ekonomiskās sekas (te jāuzsver, ka šī slava visticamāk ir pamatota un neviens Latviju īpaši neapmelo).

4.2. Pārsvarā tikai ar papildu ekonomiskām problēmām, ja šī procesa iniciatori bija Krievija vai arī, ja Krievija uzskatīja sev par faktiski izdevīgām šādas pret sevi vērstas it kā naidīgas aktivitātes (līdzīgi kā ar ekonomiskajām sankcijām, kuras vairāk stiprināja nekā vājināja Krievijas ekonomiku).

4.3. Ar Latvijas starptautiskās nozīmības mazināšanos, kas netieši tuvākā vai tālākā nākotnē var izraisīt kādus nopietnus iekšpolitiskus vai ārpolitiskus satricinājumus. (Nelegālās naudas plūsmas truba, līdzīgi kā jebkura tranzīta truba savā ziņā sargā attiecīgu teritoriju no globāliem satricinājumiem, ja visām pusēm šī truba ir nepieciešama. Ja vairs nav, tad attiecīgā teritorija kļūst mazāk vērtīga un mazāk aizsargājama vai neaizsargājama vispār. Kamēr gan Krievijai, gan Rietumiem šis kanāls bija vajadzīgs, tā esamība puslīdz droši garantēja salīdzinošu mieru un stabilitāti Latvijā. Līdz ar kanāla aizvēršanu šādas garantijas pazūd.)

4.4. Ar Krievijas – Rietumvalstu hibrīdkara saasināšanos tieši Latvijas teritorijā, ja Krievijai šis kanāls ir būtisks. Šai gadījumā iespējami ir jebkādi vispesimistiskākie notikumu attīstības scenāriji, līdz pat patiešām dramatiskām iekšpolitiskām un ārpolitiskām krīzēm un tādai vai citādai reālas karadarbības sākšanai. 

Novērtē šo rakstu: