Iesaki rakstu: 
2021. gada augustā Ministru kabinets izsludināja rīkojumu "par ārkārtējās situācijas izsludināšanu atsevišķās administratīvajās teritorijās". Kopš tā laika mediju piekļuve pierobežas zonai ir bijusi ļoti ierobežota, un mēs nezinām, kas īsti tur notika un notiek. Bet mēs zinām, ka pa šo laiku Latvijas pierobežas novados parādījušās vismaz deviņas neidentificētu cilvēku kapavietas.
Ārkārtas situācija pierobežā ir pasargājusi mūsu acis no tā, uz ko normālam cilvēkam būtu grūti skatīties. Kad apbruņoti cilvēki tēmē uz neapbruņotiem cilvēkiem, kad cilvēki nosalst sniegā, kad cilvēki ir izsalkuši un izslāpuši. Kad pret cilvēkiem izturas necilvēcīgi, mums ir grūti skatīties.
Tas ir tāpēc, ka mēs esam centīgi būvējuši noteikta veida kultūru, kas balstās cilvēcībā. Cilvēki nav lietas, nav līdzekļi un visos gadījumos ir pelnījuši, ka pret viņiem izturas kā pret cilvēkiem. Cilvēcības tradīcija ir arī mūsu institūciju pamatā. Tas ir likuma gars, kas caurauž ne tikai pirms 100 gadiem tapušo Latvijas Republikas Satversmi, bet arī relatīvi nesen, pirms 10 gadiem, tapušo Satversmes preambulu.
Vai Latvijas pierobežas pagastos esam šīs vērtības atcēluši? Acīmredzami tur esam pasludinājuši citu likuma burtu. Bet vai esam pasludinājuši arī citu likuma garu? Ieva Raubiško, kas tiesā trešdien teiks pēdējo vārdu apsūdzībā par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu, rīkojās cilvēcīgi. Viņa neizdomāja jaunu paradigmu. Viņa rīkojās tās tradīcijas ietvaros, kuru kā īpaši svarīgu esam ierakstījuši savas valsts pamatlikumos. Ievai var nepiekrist politiski vai ideoloģiski, bet tikai pavisam nocietinājusies sabiedrība neredzēs viņas motīvos cilvēcību.
Un, jā, mēs esam nocietinājušies. Bet neatkarīgi no tiesas sprieduma mums būs jāmeklē ceļš atpakaļ uz cilvēcību.
Diez vai mēs esam gatavi dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēcība ir atcelta vai rezervēta tikai dažiem. Mēs varam iesēdināt cietumā Ievu, varam iebaidīt arī citus cilvēkus, kas rāda mums to, ko nevēlamies redzēt. Bet kaut kur būs jānovelk robeža.
Kas ir apglabāti neidentificētajās kapavietās Latvijas pierobežas pagastos? Hibrīdkara ieroči vai tomēr cilvēki?
Aiz nāves robežas mēs tomēr atzinām viņos cilvēkus un apglabājām kā cilvēkus. Ieva to saskatīja vēl tad, kad viņi bija dzīvi. Velkot robežu starp cilvēcību un necilvēcību, viņa palika cilvēcības pusē. Un cerams, ka mēs arī. Jo svarīgas ir ne tikai tās robežas, kuras neļaujam pārkāpt citiem, bet arī tās, kuras neļaujam pārkāpt sev.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
