Par Grema Alisona rakstu “Kā sauszemes konfrontācija var pārtapt kodolkarā, jeb ko mācīties no 1962. gada Kubas raķešu krīzes”
Ex-seržants*13.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar šādu virsrakstu 12.aprīlī portālā Pietiek tika publicēts cienījama analītiķa raksts. Veca dziesma - atdosim Kremļa žurkai pusi Eiropas, ka tik kodolkara nebūtu. Diemžēl, cienījamais autor, var gadīties, ka ar pusi Eiropas var nepietikt. Autors pieminēja Karību krīzi, bet nez kāpēc klusē par citiem lokāliem konfliktiem, kuros piedalījās valstis ar kodolarsenālu bez oficiāla kara pieteikšanas un pēc kuriem nekāda kodolkara nebija.
Un tā. Korejas karš 1950.-1953., kur kaujās ar ASV aviāciju piedalījās militārpersonas no PSRS - pretgaisa kompleksu apkalpes un lidotāji. Saskaņā ar PSRS datiem gaisa kaujās tika notriekti 1309 amerikāņu lidaparāti. Kā zināms, tad pirmais veiksmīgais atombumbas izmēģinājums tika veikts Semipalatinskas poligonā 29.08.1949 un amerikāņi to zināja. Tā ka, lai uzsāktu kodolkaru, abām pusēm uz Korejas kara laiku līdzekļi bija.
Vjetnamas kara laikā PSRS militārpersonas pa tiešo kaujās ar ASV neiesaistījās, bet, atrodoties karadarbības zonā, veica vjetnamiešu lidotāju un zenītraķešu apkalpju apmācības.
PSRS militārie speciālisti piedalījās arī Izraēlas un arābu konfliktā. Pēc tam, kad žīdi pilnībā iznīcināja Ēģiptes pretgaisa aizsardzības sistēmu, Ēģiptes prezidents Abdels Nasers lūdza PSRS palīdzību un to arī saņēma. Uz Ēģipti tika nosūtīts 21 zenītraķešu komplekss kopā ar apkalpēm un divi iznīcinātāju pulki. Tiek pieļauts, ka ap to laiku Izraēla jau bija ieguvusi savā rīcība pirmo atombumbu sadarbībā ar toreizējo Dienvidāfrikas Republikas valdību. Precīzs datums nav zināms, jo žīdi to līdz šim brīdim ir noslepenojuši.
1969.gadā notika pierobežas konflikts pie Amūras upes starp Ķīnu un PSRS. Pirmo atombumbu Ķīna ieguva 1964.gadā ne bez PSRS palīdzības.
Un šis ir tikai nepilnīgs oficiālais saraksts, ko savulaik publicēja laikraksts “Красная звезда” ar PSRS Aizsardzības ministrijas atļauju.
Autors raksta: “ASV prezidenta administrācija apzinās, ka Krievijas nacionālās drošības stratēģija paredz kodolieroču izmantošanu noteiktos apstākļos pat tad, ja otra puse tos nav izmantojusi vai nav draudējusi izmantot.
Viņi ir izpētījuši Krievijas militārās mācības, kurās Krievijas bruņotie spēki praktizē to, ko doktrinālā valodā sauc par “situācijas eskalēšanu ar mērķi deeskalēt situāciju”. Tā paredz taktisko kodolieroču izmantošanu, lai novērstu liela mēroga konvencionālos draudus Krievijai vai tās sabiedrotajiem.”
Šis teksts ir maldinošs. Tas ņemts no tā saucamās Nikolaja Patruševa doktrīnas (N.Patruševs - dzīvojamo māju spridzināšanas organizētājs Maskavā, Volgodonskā un Rjazaņā otrā Čečenijas kara priekšvakarā). Tolaik, 2014. gadā šī koncepcija tika noraidīta.
2020. gada 2.jūnijā tika izdots KF prezidenta ukazs “Par KF valsts politikas pamatiem kodolatturēšanas jomā”. Šī dokumenta 4.punktā ir noteikts, ka valsts politikas kodolatrturēšanas jomai ir aizsardzības raksturs, tā garantē suverenitātes un teritoriālās vienotības aizsardzību valstīm, potenciālā pretinieka atturēšanu no agresijas pret KF un vai viņas sabiedrotajiem, bet gadījumā, ja konflikts tiek eskalēts, tā nepieļaušanu. Tātad - kodolieroči tiek pielietoti gadījumā, ja tiek apdraudēta KF vai tās sabiedroto suverenitāte un teritoriāla vienotība.
Savukārt dokumenta 19.punktā ir uzskatīti gadījumi, kad KF prezidents pieņiem lēmumu par kodolieroču pielietošanu, un tie ir:
Ir pienākusi droša informācija par ballistisko raķešu triecienu pret KF vai tās sabiedrotiem;
Masu iznīcināšanas ieroču pielietojums KF vai tās sabiedroto teritorijā;
Pretinieka trieciens kritiski svarīgiem valsts un militāriem objektiem, kas var novest pie KF kodolarsenāla neitralizēšanas;
Agresija pret KF ar konvencionālu ieroču pielietošanu, gadījumā, ja tas rada eksistenciālus draudus valstij.
Jāpiezīmē, ka neviens šī dokumenta punkts nav pretrunā ar spēkā esošo KF militāro doktrīnu. Pašreiz Krievija izstrādā jaunu militāro doktrīnu, tomēr, kā var spriest pēc informācijas no dažiem avotiem, būtiskākie punkti par kodolatturēšanu netiks mainīti. ASV izlūkdienests varētu piestrādāt pie šī jautājuma.
Un tagad lai kāds pasaka, kurā vietā minētajā dokumentā tiek pieļauta iespēja veikt preventīvu kodoltriecienu ar stratēģiskiem vai taktiskiem kodolieročiem, ja Ukraina atkaro savu teritoriju, kāda tā bija uz 23.februāri. Acīmredzot Kremļa žurka rēķinājies ar šādu notikumu iznākumu, ja jau īsi pirms iebrukuma Ukrainā bija paziņojis Doņeckas un Luganskas bandītu republiku neatkarību. Tagad tie viņa izpratnē ir Kremļa sabiedrotie.
Kā tas zināms, šī “neatkarība” tika pasludināta visu Doņeckas un Luganskas apgabalu teritorijai. Uz invāzijas brīdī lielākā daļa šo apgabalu tika kontrolēta no Ukrainas puses. Šeit arī slēpjas kodoltrieciena risks Ukrainai, ja tai izdosies veiksmīgs pretuzbrukums šajā reģionā, un Rietumiem ir jābūt gataviem atbildēt uz šo izaicinājumu, par ko es biju rakstījis jau iepriekš. Tomēr tas neizslēdz iespēju noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs pārējās Ukrainas teritorijas vai vismaz nodot Ukrainai tos MIG-29, neradot kodolkara risku.
Turklāt autoram aizmirsies pateikt, ka, lai nospiestu “sarkano pogu” jeb precīzāk – iedarbinātu kodolarsenāla kodus, ir nepieciešams vismaz divu no trim amatpersonu apstiprinājums, un tie ir - KF prezidents, aizsardzības ministrs un ģenerālštāba priekšnieks. Kamēr pavēle nonāk līdz pogas spiedējam, tur vēl ir pāris militārpersonas. Visiem viņiem ir ģimenes un kaut kas aiztaupīts nebaltām dienām. Kā uzskata daži apskatnieki, tad atteikums izpildīt šo pavēli vienlaikus nozīmētu Kremļa žurkas necilu galu ar lauzni pakaļā, kā savulaik to piedzīvoja Lībijas diktators Muamars Kadāfi.
Izlasot rakstu, rodas iespaids, ka autors ir vai nu “noderīgs idiots”, vai Kremļa maizē piebarots ietekmes aģents. Redz kur pat Star FM dīva Baiba Sipeniece stāsta ēterā, kā raudādama kravā 72 stundu somu sev un bērniem. Stāstiet, mērgļi, cik jums maksā par tautas tracināšanu?
V. Putina ukazs lasāms šeit:
http://publication.pravo.gov.ru/Document/View/0001202006020040?index=0&rangeSize=1
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
