Iesaki rakstu: 
Stāstā par diviem atvestiem vagoniem, kurus AS "Pasažieru vilciens" tikko saņēma no ārvalstu ražotāja, mani personīgi mulsina ne iespējamā korupcijas komponente un ne cenu jautājums. Mani mulsina, ka Satiksmes ministrija kopā ar neuzpērkamajiem un objektīvajiem Latvijas medijiem no šī pasākuma sarīkoja nacionāla mēroga sensāciju.
Man šķiet, ka tik plašs šīs ļoti nenozīmīgās tēmas atspoguļojums ir kārtējais mūsu valdības mēģinājums parādīt Latviju kā ieleju ar atpalikušiem aborigēniem, kuri māk tikai šaut ar loku un ar pavērtu muti skatīties uz lielo balto cilvēku tehniskajiem sasniegumiem.
Runājot par tehniskajiem sasniegumiem, ir vērts atcerēties ka ne tik sen mūsu kuģniecība bija nozīmīgākā Baltijā un ne tā mazākā Eiropā. Mums bija viena no ne tikai Baltijas valstīs prestižākajām aviācijas universitātēm, kur uz kvalifikācijas paaugstināšanu katru gadu ieradās studenti no visas pasaules. Mēs PAŠI būvējām tūkstošiem vagonu un izmantojām PAŠU kuģus, lai nogādātu šos vagonu vietās, kur labi attīstītas mašīnbūves nebija.
Un šodien nav ne šī, ne visa pārējā, ko normālās valstīs uzskata par modernas rūpniecības pazīmēm. Šī nav, bet ir pie varas esošu parazītu bariņš, kas mūsu dzimteni uzskata par veiksmes stāstu krājumu. Tādu veiksmes stāstu kā, visticamākais, kārtējais korumpētais vilcienu iepirkums vai krāsaini midzeņi turīgiem narkomāniem, kas atrodas uz vēl nesen par Rīgas tirdzniecības ostu dēvētajām tukšajām piestātnēm.
Bet skumjākais šajā stāstā nav kosmiskās vilcienu cenas vai izpalīdzīgi idioti valdībā. Skumjākais ir tas, ka ar šādu “veiksmes stāstu” palīdzību ļoti konkrēti personāži Latvijas tautai cenšas atrofēt jebkādu būtisku ambīciju izpausmi.
Tas tiek darīts ļoti vienkārši – vajag 30 gadus zombēt cilvēkus, ka “maksimālā programma” viņiem ir nevis uzbūvēt savu vilcienu, bet gan paņemt kredītu pareizā bankā par pareizo procentu, lai pēc tam šo naudu iztērētu vilcienu iepirkumam no pareiza ārvalstu ražotāja. Tādējādi lielākās daļa iedzīvotāju prātos tiek radīta pārliecība, ka aktīvi piedalīties pasaules ekonomikas attīstībā nav viņu prerogatīva. Viņiem veidojas pārliecība, ka viņu dzīves jēga ir nevis vēlme iekarot pasauli, bet gan vēlme iztērēt pēc iespējas vairāk kredītnaudas, lai pēc tam visu mūžu maksātu procentus.
Šīs plānotās degradācijas cita sastāvdaļa ir tā sauktās “VID/NKP babas”. Šīs ne īpaši patriotiskās tantes pavada lielāko daļu sava darba, laika identificējot un turpmāk apturot to Latvijas uzņēmumu attīstību, kuriem nav svētības no big brother, bet ir potenciāls paaugstināt Latvijas starptautisko kredītreitingu.
Rezultātā "atvesto vagonu" politika pilnībā sagrauj jebkādas cilvēku tieksmes sasniegt diženumu, un to dēļ mūsu valsts arī turpmāk pasaulē būs slavena tikai ar elitārām prostitūtām, pieklājīgiem viesmīļiem, punktuāliem šoferiem un strādīgiem zemniekiem.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
