Par cilvēkiem, kurus ministram Kasparam Gerhardam svētdien "neizdevās apbraukt"
Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs09.06.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Svētdien, 7.jūnijā, kā katru gadu nu jau kopš 2008.gada trīs Vecīgas katoļu draudzes, svinot Kristus Miesas un Asins svētkus, pulcējās uz kopīgu dievkalpojumu Pils laukumā pie Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas.
Uz dievkalpojumu bija ieradušies apmēram 300 cilvēki (draudžu garīdznieki, procesiju dalībnieki, ģimenes, bērni u.c.), kas vispirms piedalījās kardināla Jāņa Pujata svinētajā Svētajā Misē, bet pēc tam devās procesijā ar Vissvētāko Sakramentu apkārt kvartālam, piestājot pie Rīgas Sv.Jēkaba katedrāles un Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas baznīcas. Šogad svētku prieku aptumšoja incidents ar neiecietīgu automašīnas vadītāju - vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu.
Vakar masu medijos publiskotajā informācijā ministrs noklusēja faktu, ka cilvēku "grupa, kas aizšķērsoja braucamo daļu", bija dievkalpojuma dalībnieki, kas pirmajā reizē, kad K.Gerhards ar auto šķērsoja laukumu, pašķīrās un viņu palaida, bet otrajā reizē, kad notika dievgalds (kura laikā cilvēki jau bija nometušies uz ceļiem), sākotnēji automašīnu neredzēja, bet pēc tam sastapās ar neiecietības pilnu attieksmi no K.Gerharda puses.
Pirmajā reizē ministra automašīna laukumu šķērsoja šiem apstākļiem nepiemēroti lielā ātrumā. Ģimenes ar bērniem steidzās nosargāt savas atvases no auto. Jau šī izturēšanās raisīja neizpratni laukumā esošo cilvēku vidū. Kad pēc pusstundas automašīna vēlreiz mēģināja šķērsot laukumu, dievgalda laikā ticīgie koncentrējās vietā, kur K.Gerhards, lēnām ripinot automašīnu, centās izspraukties cauri. Šajā brīdī viņš arī uzbrauca kādai no dievkalpojuma dalībniecēm uz kājas.
Tā kā cilvēku pulks bija blīvs, tie, kas redzēja automašīnu, šoferi aicināja nedaudz pagaidīt, kad dievkalpojums beigsies un ceļš atbrīvosies. Diemžēl šajā brīdī dievkalpojuma dalībniekiem sev par lielu pārsteigumu nācās saskarties ar ministra neiecietību, kurš nevēlējās iedziļināties tajā, kas laukumā norisinās un ko šīs sakrālās darbības ticīgajiem nozīmē, bet kaunināja viņus, ka tie nelaiž garām. Arī no automašīnas viņš izkāpa tikai pēc dievlūdzēju lūguma, lai gan visu varēja vienkārši atrisināt, sievai vai dēlam, kas arī brauca auto, izkāpjot un pieklājīgi palūdzot pašķirt ceļu auto, jo braucējiem ir jāsteidzas.
Laukums pie Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas kalpo kā braucamā daļa, taču vairums autovadītāju izrāda cieņu to cilvēku reliģiskajai pārliecībai, kas piedalās dievkalpojumā. Arī šajā reizē vairākas mašīnas, kas iebrauca Vecrīgā pa Poļu gāti, redzot, ka notiek pasākums, un aprunājoties ar tā dalībniekiem, izvēlējās citu braukšanas maršrutu.
Svētās Mises svinēšana pie Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas un procesija pa vairākām Vecrīgas ielām bija saskaņota ar Rīgas domi.
Euharistiskā procesija pa pilsētas ielām Kristus Miesas un Asins svētkos ir plaši izplatīta tradīcija daudzās katoliskajās zemēs un arī Latvijā tā ir pazīstama jau kopš Latvijas pirmās Republikas laika. Pašu pirmo Euharistisko procesiju no Sv.Jēkaba katedrāles līdz Sv.Franciska baznīcai, Katoļu ielā 16, tātad cauri visam pilsētas centram, vadīja ievērojamais Latvijas sabiedriskais un valsts darbinieks bīskaps Jāzeps Rancāns.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
