Iesaki rakstu: 
Ja bērns uzzina, ka manta, ko līdz šim. uzskatījis par savu, patiesībā ir zagta, kādam varmācīgi atņemta vai nolaupīta, viņa pienākums, pieaugušam kļūstot, būtu uzmeklēt mantas īpašnieku, atvainoties un, neizvirzot nekādus noteikumus, mantu bez ierunām atdot. Šodien Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pases īpašniekiem toņu priekšteču izdarītā nozieguma – mūsu valsts brīvības nolaupīšanas – upuris nav tālu jāmeklē.
Tā ir zeme, kurā pēc uzvaras Lielajā tēvijas (ne jau mūsu!) karā viņu senči nelikumīgi ieceļoja un ērti iekārtojās nogalināto, uz Krievijas cietumiem, ogļraktuvēm, Sibīriju aizvesto un no otrreizējas okupācijas pāri jūrām aizbēgušo ģimeņu mājokļos. Tā ir zeme, pa kuru viņi staigā.
Klusums! Nedzirdam ne atvainošanos, ne nožēlošanu, neredzam ne mazāko vēlēšanos no noziedzīgi iegūtā atteikties. Tāpat kā agrāk 9. maijā tiek nestas puķes pie "atbrīvotāju" pieminekļiem, uzmesta lūpa par aizliegumu publiskās vietās apkarināties ar uzvarētājvalsts (taču!) rekvizītiem un cerīgi nogaidoši vērsti skati uz austrumiem. Vai viņi tiešām tic, ka Latvija savu brīvi arī otrreiz bez pretošanās atdos, ka par savu tik sūri grūti atgūto neatkarību necīnīsies?!
Vai varbūt viņos gruzd cerība, ka Latvijā nomainīsies sabiedriskā iekārta, nāks pie varas politiskie spēki, kas "netaisnībai" darīs galu? Nomainīsies valdība, viņu kā uzvarētājvalsts pārstāvju privilēģijas tiks atjaunotas?
Un te nonākam pie jautājuma, kuru būs grūti apiet mūsdienu problēmas analizējošiem publicistiem, vēsturniekiem un "runājošiem" politiķiem: vai tie puiši, kas 9. maijā pie Okupācijas pieminekļa Pārdaugavā aizgāja ar Ukrainas karogiem, bija disidenti vai brīvības cīnītāji? Zaimoti, norieti, grūstīti viņi vairākas stundas nostāvēja un neatkāpās. Desmitiem un simtiem ukraiņu tajā pašā laikā ar šiem karogiem izgāja pretī krievu tankiem tur uz dienvidu pusi (ne)tālu no mums. Ar ko šie drosminieki atšķiras no tiem cīnītājiem, kas brīvību aizstāv ierakumos?
Mūsu Gunāru Astru daži publikāciju autori nodēvējuši par disidentu. Šāds formulējums pat ielavījies Latvijas vēstures mācību grāmatā vidusskolām un Rīgas vēsturisko vietu ceļvedī. Aiz nezināšanas, nesapratnes vai neiedziļināšanās jēdzienu būtībā? Gribētos ticēt, ka ne aiz ļaunprātības. Kam gan varētu būt izdevīgi pielīdzināt brīvības cīnītājus disidentiem, sajaukt divas tik atšķirīgas lietas?
Mācītājs Guntis Kalme latviešu brīvības cīņas periodizējis šādi: 1918.- 1920. gads - grūtos, 1940.-1956. - ārkārtīgi grūtos un līdz valstiskās neatkarības atjaunošanai - neiespējamos apstākļos. Ne vārda par disidentismu.
Ari Gunārs Astra, dzejnieki Voldemārs Zariņš un Gunārs Freimanis, latviešu leģionāri, vēlākie nacionālie partizāni Ēvalds Pakulis, Ernests Laumanis un daudzi citi Mordovijas lēģeros ieslodzītie aizgriezās, ja kāds no krievu disidentiem mēģināja aicināt viņus pievienoties savai "cīņai" par PSRS politiskās iekārtas demokratizēšanu. Visasāk tādās reizēs aicinātājus pasūtīja Agris Šēfers: "Ejiet d... ar savām uzbāšanām! Aizvāciet savu armiju kopā ar vienalga kādu manā zemē ievazāto iekārtu uz savu Moskoviju un tad plēsieties savā starpā, kamēr nelabi paliek!" (Patiesībā viņš teica stipri rupjāk, bet to, ja vēlaties un ausis iztur, pajautājiet viņam pašam.)
Ukraiņu karošana ierakumos un nevardarbīgā pretošanās kustība Krievijas iekarotajos apgabalos savā dziļākā jēgā ne vien sasaucas, bet arī vienojas ar to cīņu, ko uzsākuši puiši ar Ukrainas karogiem pie okupācijas pieminekļa un tie Saeimas deputāti, Rīgas domes locekļi un politiķi, kuri neatkāpjas no prasības šo brīvo valsti par atkal nebrīvu padarīt aicinošo monumentālo veidojumu demontēt Tādi paši brīvības cīnītāji, kādi bijām mēs jaunībā. Mēs savu, kaut ilgi nācās gaidīt, tomēr panācām. Nav šaubu, ka panāksiet arī jūs! Varbūt pat ātrāk.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
