Iesaki rakstu: 
Studiju gados man viena pedagoģe teica: “No katra s...da var bagātināties...” – ar domu, ka nav jēgas kašķēties un vaimanāt, bet vajag censties atrast “racionālo graudu”, lai nākotnē varētu no “s...diem” izvairīties.
Tagad nu vajadzētu atrast “racionālo graudu” pašreizējā situācijā, – un pārņem bezcerība. Bezcerība par tautu un mūsu visu nākotni. Jau it kā arī agrāk zinājām, ka mūsu ievēlētie tautas priekšstāvji par mums domā gan dienu, gan nakti, respektīvi – gandrīz nemaz. To skaidri parāda “domāšana” par citu vajadzībām priekšvēlēšanu periodos.
Covid 19 valdības domāšanas skaidrību izgaismo īpaši labi. Mēs redzam, ka valdība pat nespēj izlasīt un kur nu vēl sekot PVO rekomendācijām C19 apkarošanas sakarā, vienīgais, ko tā spēj, ir atdarināt citu valstu lēmumus. Un pat to nespēj izdarīt, neradot bardaku.
Skatoties uz to visu, nez kāpēc nāk prātā Jaroslava Hašeka romānā “Šveiks” izteiktā doma: “Kur tūkstoši ēd, tur daži paēdīs atliku likām.” Un ir taču 3 vai pat 4 miljardi eiro C19 radīto seku likvidēšanai, dīkstāves pabalstiem, uzņēmējdarbības atbalstam... Tikai šīs naudas izsniegšanas kritēriji un veids, kā tas tiek darīts, ir, nu, dīvaini, ļoti dīvaini.
Izskatās ka mūsu dārgā valdība ir vairāk ieinteresēta ārkārtas stāvokļa maksimāli ilgā saglabāšanā, nevis tā atcelšanā. Jo mediji mums sniedz informāciju gandrīz tikai par saslimušajiem un mirušajiem, valdības pārstāvji lielās ar savu izdarību nepieciešamo materiālu iegādē par 3 reizes lielāku cenu, nekā tie būtu pieejami man, netiek pieļautas diskusijas par citiem iespējamiem scenārijiem cīņā ar C19 – piemēram, Zviedrijas pieeja.
Un, jā – par to bezcerību. Bija Lieldienas – 4 brīvas dienas, kuru laikā es nedrīkstēju apciemot savu mammu, jo valdība uzskatītu to par “pulcēšanos”, jo mēs taču nedzīvojam vienā mājsaimniecībā un mans dzīves mērķis ir viņai uzdāvināt C19… It kā viņa nevarētu to C19 satikt piemājas pārtikas veikalā vai sabiedriskajā transportā.
Ja PVO rekomendācijas, kaut vai tikai attiecībā uz vispārēju C19 testu pieejamību būtu sadzirdētas un realizētas, es varētu ar eksprestesta palīdzību pārbaudīt, vai varu kādam to C19 padot tālāk vai ne. Bet, ak vai, - izrādās, ka eksprestesti ir, bet, lai Veselības inspekcija tos atļautu ievest un izmantot, valdībai mazliet jāsakārto papīri, un tai ir tik daudz citu, svarīgāku darbu, ka 3 nedēļu laikā to vēl nav izdevies izdarīt…
Bet bezcerība iestājas, redzot cilvēku attieksmi pret valdības lēmumiem. Izskatās, ka pārsvarā mēs esam nevis patstāvīgi domājošas būtnes, bet kā lopu bars, kas paklausīgi iet gana norādītajā virzienā. Ja būtu citādi – stulbi valdības lēmumi nebūtu iespējami tā vienkāršā apstākļa dēļ, ka tūlīt tiktu norādīts uz to stulbumu un to darītu nevis atsevišķi cilvēki, bet lielākā tautas daļa.
Nobeigumā kāda pazīstama policijas darbinieka izteikums: “Zaj...aļi tie stukači!”
COVID-19 Strategic Preparedness and Response Plan:
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
