Par Artūriņu un „mūsu valsti”

Tātad – iepazīstieties: mans agrīnās jaunības paziņa vārdā Artūrs Krastiņš, tuvāku draugu nez kāpēc saukāts par Līdaku, kaut nekādas ārējas līdzības nebija, - tāds trakoti lādzīgs, smaidīgs, neliela auguma puisis. Neko labi paziņas gan nebijām, un, kad viņš ar ģimeni pārcēlās uz citu Rīgas rajonu, labi ja reizi pa gadu uz ielas saskrējāmies un sasveicinājāmies.

Un tad pēkšņi kaut kādi paziņu paziņas garāmejot ieminējās – Artūriņš, redz, sēžot. Pēc visnotaļ nopietniem pantiem – ne tikai par nodokļu nemaksāšanu, bet arī par naudas atmazgāšanu. Jā, brīnumi gan, - apmēram tā padomāju un... nekavējoties aizmirsu.

Taču pagāja kāds gadiņš, un tā nu žurnālistiskā dzīve iegriezās, ka nejauši uzzināju – mans paziņa ir savā ziņā vienkārši izcilnieks: izrādījās, viņš bija pirmais un vienīgais Latvijā, kas dabūjis pilnīgi reālus atsēžamus gadus par nodokļu nemaksāšanu. Turklāt uzrēķins bijis nevis par miljoniem vai desmitiem miljonu, bet gan septiņdesmit tūkstošiem latu.

Nedaudz jokaini pat bezgala tiesiskās „mūsu valsts” apstākļiem, vai ne – atrast šitādu paraugatmazgātāju? Arī es tā padomāju – un drīz vien izrādījās, ka šis ir tikai pirmais no daudzajiem jokainumiem mana bijušā paziņas lietā.

Palasījos tiesas materiālus – un aši vien noskaidrojās, ka prokurors Artūriņam vispār prasījis nosacītu sodu. Droši vien savu prokurora loģika tur bija, jo lieta izskatījās drusku dīvaina, drusku juceklīga un drusku nesaprotama. Kaut kas par cirsmām un kokmateriāliem, kas jau tāpat nav nekāda visvienkāršākā un caurspīdīgākā joma, tad vēl diezgan strīdīgi VID aprēķini, un tā tālāk. Ar vārdu sakot, - kā nu paskatās.

Taču tiesnesis, kuram, izrādās, tieši tajā laikā notikusi kāda pamatīga personiska traģēdija, bija paskatījies pa savam, nospriedis, ka nav ko te dažādiem lecīgiem, strīdīgiem riebekļiem krāpt mīļo „mūsu valsti” – un iegriezis piecus pavisam īstus atsēžamus gadus.

Arī tas vēl nebūtu nekas, - maz ko tiesiskajā „mūsu valstī” sadara pirmās instances tiesas, bet pēc tam jau viss nokārtojas. Taču šoreiz tiesnesis izdomāja papildu atrakciju – apcietināt ļaundari jau tiesas zālē, un lai šis apelācijas tiesu pagaida cietumā.

Un tā arī notika – un nevienu pasaules prokuroru vai citu tiesībsargu neieinteresēja tāds sīkums, ka tiesnesis spriedumā pat nepacentās nomotivēt, kāpēc tieši būtu vajadzīga šī nekavējošā apcietināšana. Vajag – un viss.

Tā nu Artūriņš, pazaudējis šo to no ilūzijām par „mūsu valsti”, kurā taču ir jābūt taisnīgumam, iesēdās. Un, ja būtu prātīgs un samierinātos ar notikušo, visticamākais, atsēdētu divarpus gadiņus un par labu uzvedību tiktu pie pirmstermiņa atbrīvošanas.

Taču Artūriņš nebija prātīgs. Viņš laikam nespēja izmest no galvas saklausītās runas par „mūsu valsti” un sāka meklēt taisnību – sūdzēties par, viņaprāt, nelikumīgo apcietināšanu tiesas zālē, pārsūdzēt šo un to, pieprasīt jaunu nodokļu auditu un tā tālāk, un tā tālāk.

Meklēja, meklēja un jau pēc gadiņa saprata: viss velkas tik lēni, ka nekāda īpašā pirmstermiņa atbrīvošana viņam nespīd, - apelācijas instancē viņa lietu izskatīs tad, kad puse termiņa jau sen būs pagājusi.

Prātīgāks cilvēks būtu metis mieru – bet nē, Artūriņš izrādījās ietiepīgs vai arī joprojām nespēja aizmirst svētulīgo purnu runas par „mūsu valsti”. Viņš turpināja sūdzēties un pārsūdzēties, - bet bez kādiem taustāmiem rezultātiem, ja, protams, par tādiem neskaita bariņu Centrālcietumā itin viegli iegūstamu kaišu.

Tā pagāja otrais gadiņš, arī trešais, bet apelācijas tiesa kā nepienāca, tā nepienāca. Taču mazs brīnumiņš notika – advokāta nomaiņa, preses interese un tiesībsarga atzinums, ka šitais puisis tiesu kaut kā gaida nedaudz par ilgu, darīja savu, un Artūriņu līdz tiesai ņēma un izlaida.

Varētu domāt – re, kādas stāstam labas beigas. Tā, šķiet, sākumā domāja arī brīvlaistais Artūriņš – urā, urā, kaut ar grūtībām, „mūsu valstī” tiesiskums tomēr pa solītim vien uzvar, un tad jau viss būs labi.

Nekas nebija labi. Pirmām kārtām jau Artūriņš ar izbrīnu uzzināja, ka „mūsu valsts” viņa firmas līdzekļus gan iesaldējusi, taču, viņam godīgi atsēžot, turpinājusi uzrēķināt soda procentus un vēl kaut ko mistisku.

Pēc tam Artūriņš noskaidroja, ka izlaišana vēl nenozīmē, ka viņš varētu tikt pie šīs iesaldētās naudas, lai kaut ko varētu sākt darīt, - „mūsu valsts” firmas četrdesmit tūkstošiem latu kā bija uzlikusi ķepu, tā to tur arī atstāja.

Vēl vairāk – „mūsu valsts” arī parūpējās, lai Artūriņam būtu maksimāli grūti kaut kā nodrošināt sev iztiku. Trīsreizēja atrādīšanās policijā ik nedēļu, obligāta uzturēšanās pieraksta vietā pa nakti - tas automātiski nozīmēja, ka vesela virkne darbu – tostarp jebkāda peļņā došanās uz ārzemēm, uz ko viņš bija cerējis, - Artūriņam neglābjami iet secen.

To visu, protams, uz brīdi varētu paciest – jo apelācijas tiesa bija nozīmēta akurāt uz šodienu, 26. septembri, kad arī taisnība (nu, vismaz Artūriņa izpratnē) varētu triumfēt, VIDam varētu pieprasīt ņemt vērā neatkarīga audita rezultātu, viņu oficiāli attaisnotu, viņš tiktu pie firmas naudas un varētu sākt braukāt uz fūres vai darīt vēl kaut ko.

 Un tā nu Artūriņš arī šorīt cerību pilns kātotu uz „mūsu valsts” taisnīgo tiesu, ja vien... ja vien viņa advokāte nebūtu noskaidrojusi, ka patiesībā lietas izskatīšana atkal ir uz nenoteiktu laiku atcelta – it kā tiesneša atvaļinājuma (!!!) dēļ. Lieki teikt, ka nekādu paziņojumu par to Artūriņš no „mūsu valsts” tā arī nebija saņēmis.

Ko tas nozīmē? Neko jau daudz, tikai to, ka vēl nezināmu laika periodu Artūriņš tā arī turpinās eksistēt – bez naudas, kas it kā ir viņa, bet tomēr nav aizsniedzama, bez reāla darba, bez kādas stabilitātes. Tik vien tā prieka, ka ārā no cietuma. Un kopš viņa iesēdināšanas jau pagājuši četri gadi ar astīti...

Es tiešām nezinu, vai Artūriņš tos nodokļus maksāja vai nemaksāja, izvairījās vai neizvairījās. Bet es zinu, ka cilvēkam jābūt aptaurētam, lai viņš pēc šādas gadiem ilgas ņirgāšanās un civilizētās spīdzināšanas – saistībā ar kuru pie atbildības nekad netiks saukts neviens atvaļinājumu kārojošs tiesnesis un neviens VID ierēdnis – šo valsti uzskatītu par „mūsu valsti”. Lai ko sludinātu nobarotie purni, kamēr šādas lietas notiks, tūkstošiem cilvēku šī būs un paliks „šī valsts”, un nekādi NAPi neatturēs viņus no promdošanās.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: