Par "Kuldīgas Vasaras Vitrāžas" svētku tirdziņu: pārdomām man un, ceru, arī Tev!
Jana Ķirse28.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sestdien ar bērniem pastaigājāmies svētku tirdziņā parkā pie Kuldīgas tūrisma un tehnoloģiju tehnikuma. Parka malā, kur nevienam netraucēja, meitenes (varēja būt apmēram 10 gadus vecas) neuzkrītoši tirgoja paštaisītu limonādi. Meitenes bija uzzīmējušas smuku plakātu, kurā bija norādīta cena; ka limonādei var pievienot ogas vai ledu. Protams, mani bērni gribētu limonādi nopirkt (un atbalstam, lai mazajām tirgotājām krājas naudiņa saviem mērķiem).
Kamēr gaidām savu limonādi, pie meitenēm pienāk sieviete un ļoti nopietnā balsī saka, lai pārdod šiem pircējiem savu limonādi, tūlīt savāc visas mantas un zvana savām mammām. Citādi būšot problēmas ar Kuldīgas pašvaldības policiju.
Viena no meitenēm satraukusies, tūlīt zvana mammai un pastāsta par radušos situāciju. Lieki piebilst, ka bērns bija patiešām satraucies!
Nopirku limonādi saviem bērniem, samaksāju un aizgāju. Un mans septiņgadnieks priecājas, cik garšīga ir limonāde, bet nevarēja saprast, kāpēc meitenēm ir jāvāc viss nost; ko sliktu viņas dara, ja nevar turpināt tirgoties!
Jā, meitenēm nebija tirgošanās atļaujas, bet vai tagad pie katra mazā bērna piebrauks pašvaldības policija? Sodīs? Sodīs vecākus? Vai tad ir labāk, ja šie bērni sēž mājās, baksta telefonus vai planšetes?
Vai nav atzīstami un forši, ka meitenes darbojas, izprot naudas vērtību? Un pats galvenais - saprot, kā naudiņu var nopelnīt?
Ja šo varbūt lasa to meiteņu mammas, tad Jūsu meitenes ir tiešām malači un limonāde bija tiešām garda!
Bet es ļoti gribētu zināt Tavu viedokli un Kuldīga pašvaldības policijas viedokli! Un kādu pilsētu mēs veidojam saviem bērniem, Inga Bērziņa?
Paldies, ja izlasīji līdz galam!
Pārpublicēts no Facebook
Attēlā - Kuldīgas domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
