Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Ar interesi pirms tam bijām izlasījuši tulkoto amerikānietes grāmatu (viņas disertācijas darbs) par Miervaldi Poli. M. Polis (cik man zināms) izstādes (savas) iekārtošanā un atklāšanā nepiedalījās, par to – slava viņam! Cilvēka daba, jo sevišķi mākslinieku daba, ir rāmjos neieliekama, vismazāk jau kaut kādos konceptuālos rāmjos.

Taču mani pārsteidza tas, ka pirmā izstāde jaunatvērtajā LNMM ir Miervaldim Polim, nevis pirms 150 gadiem - 1866. gada martā dzimušajam Janim Rozentālam – latviešu klasiķim mākslā, celmlauzim, viņam, kura vārdā nosaukto skolu ir beidzis arī Miervaldis Polis.

Un ko gan jūs zināt par M. Poli? Varat viņu nosaukt par galma gleznotāju, jo uzgleznojis gan Gunti Ulmani, gan visā augumā Vairu Vīķi – Freibergu ar visiem ordeņiem. Jā, un tad? Arī Goija gleznoja spāņu galmu savā laikā un atļāvās arī kariķēt.

Nu, pēc M. Poļa izstādes bija jau arī Rozentāla darbu izstāde. Taču bija savādi tukša muzeja sajūta 2016. gada 4. jūnijā, jo nebija vairs pastāvīgās, pierastās klasiķu kolekcijas, - varēja apbrīnot daudzas tukšās sienas, it kā veiksmīgo muzeja rekonstrukciju, lai līdzinātos Eiropai un pasaulei.

Ir muzeja veikaliņš, pagrabstāvā dārgs restorāns; te cenu ziņā var sacensties ar Parīzes Luvru, lai gan tur restorāns ir atdalīts no muzeja. Varbūt LNMM (Māra Lāce), KM vadība (Dace Melbārde), citas vadošās toņa noteicējas domā, ka tauta jau ir tādi muļķa ļautiņi, joprojām tikai un vienīgi „reņģu ēdāji”? Jūsu zināšanai - pašlaik 1 kilograms reņģu maksā apmēram 1 eiro, un ne visi Latvijā var atļauties tās ēst.

Bet ir sajūta, ka muzejs ir krietni iztīrīts, veikta ģenerāltīrīšana. Kur paliek Ausekļa Baušķenieka, Ģederta Eliasa, Edvarda Kalniņa, Leo Kokles, Kārļa Miesnieka, Konrāda Ubāna, Aleksandra Zviedra un citu, daudzu citu stūrīši, ja jau ir Borisa Bērziņa patukšā zāle? Nemaz jau nepieminu „senos” klasiķus.

2016. gada rudenī LNMM sekoja Jura Dimitera darbu, pārsvarā, protams, plakātu izstāde. Visu cieņu viņam, viņa humora izjūtai – kā māte (Dž. Skulme) gribēs – tā notiks. Tā ir J. Dimitera konceptuālā smiešanās par sevi un pastāvošo varu kā sava veida spēka pārbaude. Bet spēku samērs ir nevienlīdzīgs. To, ko var Juris Dimiters ar „mammu” un citām „mammām” un „tētiem”, to citi nevar, nav tādu izsišanas spēju. Šai izstādei arī zīmīgs nosaukums „Priekškara paslēpes”. Kas paliek aiz priekškara? Pārāk daudz un daudzi.

Ļoti ceram pavisam drīz LNMM skatīt 2017. gada 21. janvārī mirušās Birutas Baumanes darbus. Nākotnē gribētos redzēt Varslavānu – Kirkes dzimtas darbus, Avotiņu dzimtas darbus, beidzot kopā dvīņu brāļu Andreja un Jura Ģērmaņu gleznas, tautā iemīļotā mākslinieka Jāņa Anmaņa gleznas. J. Anmanis ir gan LMS biedrs, bet mūžīgi neatbilstošs kaut kādām koncepcijām, mūždien noraidīts, bet tie ir tikai mani sapņi.

Bet kādas ir slēptās koncepcijas? Izvēloties LNMM izstādīt Zuzānu pāra savākto privāto kolekciju, atklājot to ar pompozitāti – ar Mārtiņu Bondaru, Solvitu Āboltiņu, Edgaru Jaunupu, Zatleru pāri – kā augsti lūgtos viesus, tiek parādīts – cik cienījams, godājams ir pašreizējā Latvijā tāds arods kā kazino bizness: tas ir ne tikai naudu nesošs, bet cienījams, godājams. Ka kazino un Vecrīgā – lūk, īstenība, kas vairs nav ilūzija!

Zuzānu privātās kolekcijas atklāšanā ir viss elitāri politiskais kronis, māksla tik tiešām pieder viņiem! Nav nekādas starpības, kādas politiskās partijas vai biznesa aprindas viņi pārstāv. Tad jau labi, ka netiek izstādīti ne Ģērmaņi, ne Purmale, ne Aija Zariņa, ne J. Anmanis.

Mums atliek Vizmas Belševicas vārdi: „Sen patiesības akās ūdens rūgts,/Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes./Par agru atzīšanas koka auglis plūkts/Un zobus nomizojis. Mute ilgi sāpēs./Pār malām vilšanās un vēlo šaubu mērs.”

Stipri vārdi, kuri nenoveco, kaut atrodami tālajā 1969. gadā izdotajā mazajā krājumiņā „Gadu gredzeni”, izdotā un tūlīt izņemtā no apgrozības, jo neatbilda arī ne toreizējam laika garam, ne konceptuālajām prasībām. Tie vārdi nemirst.

Novērtē šo rakstu: