Iesaki rakstu: 
Zīmīgu gadījumu piedzīvoju vakar. Biju ieplānojis uzgrilēt cāli, tādēļ iegriezos veikalā "Maxima". Izvēlējies visresnāko, devos pie kases samaksāt. Cāļa svars un cena - 5.01 eur bija uzlīmēta uz iepakojuma. Sagatavoju tiešu naudiņu un pasniedzu kasierei. Liels bija mans pārsteigums, kad kasiere laipni atvainojās un sāka skaidrot, ka vajag vēl, jo cālis ir kļuvis dārgāks. Sistēma uzrāda, ka tas maksā jau 5.56. Protams, es piemaksāju starpību un devos prom ar visu cāli. Man jau nebija variantu... Bet pārdomas tas izraisīja.
Nav jau runa par tiem piecdesmit pieciem centiem, bet par to, ka precei laikā starp marķēšanu un pārdošanu var palielināt cenu par veseliem 10%!
Jāsaprot, ka cenu celšana, ko mēdz saukt par "inflāciju", ir naudas vērtības samazināšana, kas faktiski ir vistrulākā un nekaunīgākā zagšana. Jo par to naudu, ko tu nopelnījis vai saņēmi vakar vai pirms mēneša, tu šodien vairs nevari iegādāties iecerēto. Tev trūkst. Kur palika tava nauda?! Čiks, un pazuda!
Tā ir gluži velnišķīga cilvēku apzagšanas sistēma. Un tu nevari no tās pasargāties. Vienalga, vai tev ir virtuālā nauda, bankas karte vai dārzā ierakta burka. Zagļi tev izzags, to pat neizrokot. Ieraki naudu, izraki papīrus.
Zīmīgi ir arī tas, ka Latvijas koloniālā administrācija no tās (inflācijas) necieš, jo, piemēram, PVN un citi nodokļi tiek rēķināti procentos. Tas nozīmē - jo lielāka cena, jo vairāk saņem! Jo dārgāk, jo labāk!
(Budžetā šogad pirmajā pusgadā iekasēts par 7% vairāk, nekā plānots, trešdien intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" sacīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.)
Tas izskaidro, kādēļ dramatiskajos šodienas apstākļos LR hunta nebūt nesteidz samazināt vai atcelt PVN kaut vai pirmās nepieciešamības precēm un energoresursiem. Jo Latvijā nav valsts un nav valdības. Ir marionešu režīms, kuram iedzīvotāji ir resurss, peļņas avots un milzīgās aizdevumu naudas atmazgāšanas aizsegs.
Tā ka, draugi, domāsim par to, kā samazināt garnadžu radītos zaudējumus, jo izvairīties no tiem, pagaidām, nav iespējams.
Viens no veidiem ir ikdienas dzīvē censties - iespēju robežās - izvairīties no naudas lietošanas savstarpējos, privātos darījumos, vārdu sakot - barters.
Otrs - ja ir iespējas - ražot sev pārtiku (vai iegūt to iepriekš minētā bartera veidā).
Un, visbeidzot, trešais - tikt vaļā no uzblīdušā parazīta, kurš NEKAD nemitēsies sūkt mūsu asinis, mūsu dzīvību. Viņa programmā nav jēdziena PIETIEK.
Ir cilvēki, kuri tic tam, ka no parazīta var tikt vaļā ar to sadarbojoties, piemēram - "demokrātisku vēlēšanu" ceļā. Viņiem es ieteiktu pamēģināt sarunāt vai piemānīt piezīdušos ērci. Vai pierunāt kolorado kāpuru laboties. Ir bažas, ka šādu mēģinājumu rezultātā viņi paši var pārvērsties par parazītiem...
Bet pats galvenais, draugi, - nebaidieties! Nebaidieties NE NO KĀ! Visa ļaunuma un netaisnības impērija balstās uz bailēm, kas saknē ir neticība tam, ka mūsu Radītājs spēs un mācēs par mums parūpēties.
Tas, kurš pratis radīt tavu brīnišķi veidoto ķermeni ar daudzajiem orgāniem, tajā skaitā - kuņģi, pratīs arī nodrošināt to, lai tajā būtu ko likt. Tikai - nebaidies un dari to, kas atkarīgs no tevis!
Lai tev jauka un mierīga dieniņa!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
