Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms pāris nedēļām biju aizgājis uz Kalnciema kvartālu, lai paklausītos Ievas Akurateres un Igo koncertu. Padzīvojušu galvu mežs, kurā ar saviem simt deviņdesmit centimetriem jutos visnotaļ iederīgs. Manā acu priekšā bija saulē apdeguši un bāli skausti, rūtainas un vienkrāsainas kreklu apkaklītes, izskūti un sirmi deniņi.

Vaigi, zem kuriem lēni kustējās žokļu muskuļi, gausi gremojot košļājamo gumiju vai kādu barības gabalu. Kāds vietējais ēdinātājs cepa astoņkāju taustekļus, un pārcepti tie nudien bija sīksti kā gumija.

Mans skatiens satvēra un nelaida vaļā daudzas ausu ļipiņas, gaļīgas, plānas, ar mirdzošiem auskariem. Iereibis pārītis, padzīvojusi sieviete, acīs skatoties, kārās kaklā par sevi daudz jaunākam vīrietim. Daudz vīna un alus glāžu, kurā skalojās nenosakāmas krāsas šķidrumi. Un vilšanās kafijas kārotāju acīs, jo pārdevējs nupat paziņoja, ka aparāts neizturēja tik lielu slodzi un atņirdzās.

Biju uzaudzis ar šo dziedātāju mūziku un īpaši spilgti atcerējos pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus, kad sākās Latvijas trešā Atmoda. Mana atmiņa joprojām glabāja kāda koncertieraksta fragmentu, kurā Ieva Akuratere dziedāja dziesmu “Manai tautai”.

Tas bija sasodīti saviļņojošs brīdis, jo dziesmā tika pieminēta tauta, kura nīkst visās pasaules malās un pat savā zemē tā neaug, kā nākas. Sovoka laikos, kad pastāvošā iekārta, protams, ne bez pašu latviešu izcelsmes jūdasu palīdzības, centās nīst mūs, kā vien iespējams, dziesma bija drosmīga un vajadzīga uzdrošināšanās.

Bet piedziedājums saraudināja ne tikai publiku. Pēc vārdiem “Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem...”, Ievas balss aizlūza, un dziedātāja apklusa. Viņa atkāpās pāris soļus no mikrofona un apraudājās, jo tas bija vārdos neaprakstāms saviļņojums, kas tolaik valdīja visapkārt.

Pat mazie Latvijas karodziņi, kurus toreiz nēsāja pie apģērba, nebija vienkāršas nozīmītes, bet apliecinājums pārmaiņām, kuras tūlīt sāksies un nebija apturamas. Kaut kur bija uzspridzināts aizsprosts, un strautiņš, kas vēlāk pārvērtīsies par neapturamu straumi, jau bija iesācis savu ceļu. Laikam tāpēc es šodien nevaru pie apģērba piestiprināt sarkanbaltsarkano lentīti, jo kaut kas manī ir salūzis.

Labi, ka tovakar Ieva neizpildīja šo dziesmu. Brīvdabas koncertā atmosfēra bija pārāk vaļīga. Visapkārt murdēja balsis kā jau pasākumā, kurā biļetes nav jāpērk, bet apgrozāmos līdzekļus iespējams iemainīt pret alkohola lāsi. Blakus stāvošais amerikāņu bariņš, our friends čaloja un klusi zviedza par pirmajās dienās piedzīvoto, ka Latvijā brūvē garšīgu alu, ka šeit ir skaistas, bet lētas meitenes, kuras Vecrīgā burtiski karas kaklā.

Jaunās, modernās māmiņas ar bērnu ratiņiem kā tādi ledlauži piesardzīgi stūmās cauri pūlim un cilvēki pieklājīgi pabīdījās, lai dotu ceļu. Klēpja sunīši savu saimnieku rokās jutās droši, bet nez kāpēc trīcēja. Laikam tāds ir viņu dabīgais stāvoklis – trīcēt kā tādam četrkājainam, pulsējošam galerta gabalam.

Kad skatījos uz kādas sievietes pāris centimetrus garajiem mākslīgajiem nagiem, aizdomājos, diez kā viņa slauka sev dibenu, var taču savainoties. Ā, laikam tāpēc domāti klēpja sunīši. Fransuā Rablē slavenajā romānā “Gargantija un Pantagriēls” varonis Panurgs gan dibenu slaucīja ar jauniem zoslēniem. O tempora, o mores!

Man nedeva mieru vairākas domas. Uz koncertu aizgāju, lai no jauna pārdzīvotu un atcerētos astoņdesmito gadu atmosfēru. Toreiz mācījos vidusskolā, un mana vienīgā atbildība bija netaisīt ziepes un sekmīgi mācīties. Bet gaisā bija iespējams sajust to īpašo atmosfēru, kas laikam piedzīvojama tikai vienu reizi mūžā. Bija tā, it kā dziesmu svētki norisinātos vairākus gadus no vietas, nevis tikai reizi četros gados.

Nu bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, bet es biju vīlies. Staigāju kā ar akmeni azotē. Gribēju lepoties ar savu tautu, bet man patiesībā bija kauns, ka esam izšķīduši, pakāsuši savu valsti, par kuru tik sīksti cīnījāmies.

Kad publiskoja čekas aģentu sarakstus, piepeši izrādījās, ka valsti ir vadījuši čekas aģenti, daudzās neatkarības kustības bija dibinājuši čekisti, viss patiesībā bija viena prasmīga manipulācija. Vēsturi atkal nāksies pārrakstīt no jauna. Slaveni kultūras cilvēki bija stučījuši viens par otru, lai tikai izsistu sev kādu materiālu labumu – dzīvokli, braucienu uz ārzemēm. Pat kāda slavena dzejniece, kura tautas manifestācijas laikā lietoja vārdu salikumu “mēs, bāreņu tauta”, izrādījās saistīta ar čeku.

Varbūt tauta apzināti tika novesta līdz stāvoklim, kurā tai liek mīzt biksēs no aizkustinājuma, lai tikai nesāktos vardarbīga sacelšanās? Mūsu brīvā griba šodien iesprostota neskaitāmās sēru dienās. Ka mūs p...sa vakar, p...sa šodien un p...sīs rīt. Kur bija palicis latviešu strēlnieku lepnums un kaujas spējas, kuri savulaik turēja aiz pautiem visu Krieviju? Tikai ar kārtīgu pilsoņu karu būtu iespējams nomazgāt kaunu, ko piedzīvojām četrdesmitajā, kad resns un autoritārs, Krievijas specdienestu savervēts gejs aicināja tautu palikt savās vietās un nepretoties. Protams, tiktu izlietas asinis, bet nācija iegūtu to, kas tai šodien pietrūkst.

Vienlaikus ar nicinājumu un skaudību atcerējos vakariņas kādā Lisabonas restorānā, kurā pie galdiņa sēdēja arī iedzēris krievs un skaļi brīnījās, ka Portugāle ir tik maza valsts, dīvaini, kādēļ Spānija tik sīku valsteli nav pievākusi sev. Pēc pāris minūtēm viņš sāka dižoties, ka nēsā rokas pulksteni, kuru vectēvs Otrā pasaules kara laikā noņēmis no nošauta vācieša rokas.

Viņam bija tā, kas nebija mums – uzvarētāja sajūta, lai arī pati uzvara bija iluzors konstrukts, kas tikai palīdzēja radīt apziņu, ka viņiem puse pasaules ir parādā, par to, ka uzvarējuši ļaunumu. Un uzvarētājam jau vienmēr pieder iespēja pārrakstīt vēsturi pēc saviem ieskatiem.

Pēc tam, kad Saeimā bija iekļuvis krievus atbalstošais vairākums, es sapratu, ka viņi atkal uzvarēja, bet ar to jau viss nebeigsies, viņiem vajadzēs добить фашистов. Gaisā valdīja tāda atmosfēra kā skolā pirms kautiņa, kurā divas klases nolēmušas sisties līdz asinīm. Nu bija īstais laiks atcerēties sarkanos strēlniekus, vilkt ārā no azotes vecvectēvu atstātos akmeņus.

Nāciju jau veido arī izlietas asinis. Tas ir kā baismīgs, bet vajadzīgs rituāls, līdzīgi kā senāk baznīcu mūros iemūrēja nevainīgas jaunavas. Vienīgi mani māca mūsu pašu kaujas spars, jo pēdējā laikā masu medijos tik bieži gadījies dzirdēt tādu absurdu vārdu salikumu kā nevardarbīgā pretošanās, ko propagandēja jaunie mākslinieki, režisori. Tas ir kā? Paver kājeles vai paplet dibena vaidziņus un smaidi, kad tevi drāž?

Mani tracināja jaunās paaudzes zālēdāju mīkstčaulība. Man pat šķiet, ka neviens no viņiem nekad dzīvē nav kāvies, nav sajutis, kā pirms kautiņa sirds kāpj pa muti laukā, nepazīst skaņu, kā dūre atsitas pret muti un sāk šļākties asinis, kas nozīmē, ka kautiņš ir beidzies. Neviens no viņiem nepazīst uzvaras gandarījumu. Tikai mani māc nelabas priekšnojautas, ka šajā kautiņā ar asinīm vien nebūs līdzēts. Tas tikai vēl vairāk liks iekarst pretiniekam.

Šitā nevardarbīgā pretošanās, šitā p...zdā mīšana būs vienreiz jāizbeidz, es nodomāju, nākot mājās no koncerta. Pamatīgi ieskrējies, iespēru pa seju kādam bomzim, kurš sēdēja uz asfalta un iereibis klanījās. Kак я ему врезал!

Novērtē šo rakstu:

134
98

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...