Iesaki rakstu: 
Cilvēki rīkojas atbilstoši tam, ko viņi domā un kā viņi jūtas. Tas, kā jūtamies, ietekmē domas. Un otrādi – sajūtas raisa domas. Domas un sajūtas ir pamats jeb iemesls tādai un citādai mūsu rīcībai (kā juristi saka – darbībai vai bezdarbībai).
Daudzi latvieši diemžēl ilgstoši nav domājuši, jutušies, runājuši un rīkojušies kā savas zemes saimnieki. Tieši šī iemesla un nevis Briseles, Vašingtonas vai Maskavas dēļ liela daļa mūsu tautas ir spiesta mitināties, tēlaini izsakoties, “Maslova piramīdas pirmajā vai pat pagrabstāvā”.
Esmu pārliecināts – ja tāda izvērsta, paplašināta Satversmes preambula (priekšvārds jeb ievaddaļa), kādas projektu ir radījis cienījamais jurists Egils Levita kungs, būtu iekļauta mūsu valsts Satversmē jau līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, latviešu nācija savā attīstībā būtu tikusi daudz augstāk un daudz tālāk. Līdz ar to – arī mūsu valsts attīstība. Un arī juridiskās domas attīstība (pilnīgi iespējams, ka citāds būtu kaut vai, piemēram, Satversmes tiesas spriedums t.s. “Abrenes atdāvināšanas lietā”).
Mūsdienās valsts okupācija notiek ne vairs ar tanku un karavīru, bet “maigās varas” un naudas varas palīdzību. Tas, ko Satversmes preambulas paplašināšanas labā dara Egils Levita kungs un viņa domubiedri (tai skaitā – Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepānes kundze), pēc ieguldītā domas un gara spēka faktiski ir mūsdienu ekvivalents pagājušajā gadsimtā notikušajām militārajām cīņām par Latvijas neatkarību un pret tās apdraudētājiem. Tāpēc E. Levita kungs un viņa domubiedri, kuri ir šo mūsdienu cīņu frontes priekšgalā, ir savas tautas cienījami, godājami, aizstāvami.
To, ka latvieši tika pie savas valsts, es – izsakoties Civillikuma juridiskajā terminoloģijā – vērtēju gan kā atlīdzību, gan kā dāvinājumu ar uzlikumu. Atminos, ka pretlatviskā “otras valsts valodas” referdenduma sakarā rabīns, dr. paed. Menahems Barkahans teica: “Mēs redzam, ka Dievs grib, lai šeit būtu latviešu tauta un zeme.” Ja neturpināsim pildīt uzlikuma nosacījumus, pazaudēsim gan dāvinājuma priekšmetu (savu valsti), gan atlīdzību, kuru mūsu senči ar saviem sviedriem un asinīm izcīnīja sev un nākamajām latviešu paaudzēm.
Lestenes Brāļu kapu monumentā ir iekalti Andreja Eglīša vārdi “Mēs gaidām uz taisnības augšāmcelšanos.” Latviešu tautai arī mūsdienās ir un vienmēr būs pienākums pret saviem senčiem – cīnīties par savas valsts saglabāšanu un attīstību. Veicināt Burtnieku pils augšamcelšanos. Protams, jāņem vērā - mūsdienu cilvēktiesību standarti vairs neļauj darīt ar melnajiem bruņiniekiem visu, ko viņi būtu pelnījuši.
Aicinu cieši vērot un vērtēt katru jau ievēlēto un vēl ievēlamo politiķi. Viņu attieksme pret Satversmes preambulas paplašināšanu lieliski parādīs, kas ir kas. Parādīs, ko kurš patiesībā domā un jūt saistībā ar 1918.gada 18.novembrī dibinātās latviešu valsts turpinātību.
Paplašinātas preambulas iekļaušanas Satversmē juridiskās procedūras ir visnotaļ iespējams uzsākt un pabeigt līdz valsts svētkiem. Galīgajam balsojumam noritot svinīgā Saeimas sēdē mūsu valsts dzimšanas dienā, šī gada 18.novembrī. Latviešiem un latviešu valsts patriotiem tur nekā jauna un gari apspriežama nav. Visi pārējie – jo ātrāk viņi varēs to izlasīt un sapratīs, jo labāk mums un viņiem pašiem.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
