papildināts ar dokumentiem - Policija soda par oficiāli neeksistējoša ceļa aizšķērsošanu
PIETIEK28.06.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts policija Ķeguma pusē jau ilgāku laiku terorizē kādu ģimeni par oficiāli nereģistrēta, privātīpašumā esoša ceļa aizšķērsošanu. Kamēr pašvaldība ar privātīpašnieku tiesājas par ceļa lietošanas tiesībām, policija nostājusies pašvaldības pusē, bet ģimenes mēģinājumi par policistu patvaļu sūdzēties augstāk stāvošām iestādēm iestigusi formālu attrunu jūrā.
Konflikta iemesls ir neizpratne par apzīmējuma „servitūts” nozīmi. Lāču ģimenes īpašumam Rembates pagastā cauri vijas ceļš, par ko izdarīts ieraksts zemesgrāmatā. Sadaļā, kur norāda lietu tiesības, kas apgrūtina nekustamo īpašumu, veikta atzīme – ceļa servitūts, taču nav norādīts, kam par labu ir šis servitūts.
Tādēļ Ķeguma novada pašvaldība uzskata, ka šis ceļš pieder pašvaldībai, savukārt Lāču ģimene, apbruņojusies ar Civillikuma normām, Latvijas Valsts ceļu un Valsts zemes dienestu atzinumiem, ir pārliecināta, ka šis ceļš pieder privātīpašumam un nav publiski lietojams.
Lai kaimiņi un caurbraucēji neizmantotu privātīpašuma ceļu, Lāču ģimene to nobloķējusi ar bomi un uzlikusi informatīvas zīmes „Privātīpašums”. Taču vietējie Valsts policijas pārstāvji regulāri ierodas barjeru noņemt un aizvākt informatīvās zīmes, kā arī uzliek īpašniekiem administratīvos sodus par nelikumīgu ceļa aizšķērsošanu. Sākumā viņi sodīti ar 20 latu sodiem, tad ar 50, 100, un tagad jau soda apmēri izauguši līdz 170 latiem.
Tā kā Lāču ģimene ir pārliecināta, ka nevienam bez atļaujas šis ceļš nav lietojams, ko apstiprina arī Latvijas Valsts ceļi, norādot, ka šāds ceļš nav oficiāli reģistrēts, un arī Valsts zemes dienests, kas norāda, ka zemesgabalā nav reģistrēta inženiertehniskā būve „ceļš”, ģimene mēģinājusi ar policijas apzīmējuma „servitūts” traktējumu cīnīties, sūdzoties policijas priekšniecībai un prokuratūrai. Taču policijas vadība un prokuratūra, neiedziļinoties lietas būtībā, atrakstās, ka ceļa lietošana ir civiltiesisks strīds, kas nav policijas kompetencē, bet risināms civiltiesiskā kārtā tiesā.
Lāču ģimenes galva Andris Lācis pat devies pie Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža, lai panāktu, lai vietējie policisti nebojā viņa mantu, bet bijušas nepieciešamas veselas trīs vizītes, lai policijas priekšnieks izprastu diezgan sarežģītās lietas būtību.
Taču tad, kad Ķuzis sapratis, ka policijas darbiniekiem nav īsti likumīgu tiesību noraut informatīvās plāksnītes un aizvākt barjeru, viņš ieteicis Lācim pašam doties tālāk vizītē pie „zemāka” priekšnieka. Lācis ir neizpratnē, kādēļ priekšnieks nevar pats savam padotajam dot rīkojumus, bet civiliedzīvotājam pašam vēlreiz jādodas ar savu bēdu stāstu jau pie nākamā priekšnieka.
Savukārt vietējā policija ir pilnīgi pārliecināta, ka rīkojas likumīgi, jo Ķeguma novada dome paziņojusi, ka tas ir pašvaldības ceļš. Tomēr arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atzinusi, ka pašvaldība nav likumā noteiktā kārtībā reģistrējusi ceļu un līdz dokumentu nokārtošanai nevar pretendēt uz ceļa lietošanas tiesībām.
Lāču ģimene par policijas izrīcību sūdzējusies arī prokuratūrai, kura atrakstījusies, ka ceļa lietošanas tiesības ir civiltiesisks strīds. Līdzīgas atbildes sniegušas arī vairākas Valsts policijas iestādes, kuru uzdevums ir nodrošināt, ka vietējie policisti rīkojas atbilstoši likumam.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
