Iesaki rakstu: 
Rūpīgi izlasot abus ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera parakstītos iesniegumus Saeimai par atļauju veikt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā, jāsecina, ka arī pirmajā vēstulē nav iemesla salasīt ģenerālprokurora iebildumus pret šo kratīšanu. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas un parlamenta vairākums kopumā ir bijis ļoti labvēlīgs Šleseram, salasot šajos dokumentos pretrunas, ar kurām aizbildināt atteikumu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) veikt kratīšanu. Saeimas kuluāros izskanējušajām spekulācijām, ka ģenerālprokurors pirmajā vēstulē varētu būt izvēlējies divdomīgi interpretējamu formulējumu, lai norobežotos no konkrētas pozīcijas par vēršanos pret Šleseru, arī īsti nav pamata. Lai gan vēstuli parakstījis Kalnmeiers, to rakstījis lietas uzraugošais prokurors Māris Leja, kurš savulaik bijis zināms, piemēram, kā apsūdzības uzturētājs pret Aivaru Lembergu tā dēvētajā „Grinbergu lietā”.
Kriminālprocesa likums noteic, ka ar ierosinājumu vēršas procesa virzītājs, kas šādā gadījumā ir KNAB. Savukārt Saeimas Kārtības rullis noteic, ka Mandātu komisija sagatavo lēmumprojektu par kratīšanas izdarīšanu pie Saeimas deputāta sakarā ar Ģenerālprokuratūras iesniegumu. Saeima šo niansi bija izmantojusi, prasot iesniegumu arī no Ģenerālprokuratūras, ne tikai KNAB, ko Kalnmeiers arī izpildīja.
Juridiski sausajā iesniegumā, kuru, kā pats atzina Pietiek, rakstījis lietu uzraugošais prokurors Māris Leja, bija lietoti formulējumi, kuros, lasot pēc to būtības, nebija pamata saskatīt, ka Ģenerālprokuratūra nesaskata pamatu kratīšanai pie Šlesera. Tomēr Saeimas Mandātu komisijas vairākums izvēlējās šo dokumentu izlasīt tieši tā.
KNAB izmeklētāja jau trešdien, 25. maijā, bija vērsusies ar iesniegumu Saeimā ar ierosinājumu, lūdzot „nekavējoties izlemt jautājumu par piekrišanu izdarīt kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera faktiskajās un deklarētajā dzīvesvietā”. To savā iesniegumā Saeimas Mandātu komisijai dienu vēlāk, 26. maijā, arī atgādināja Ģenerālprokuratūra, lietojot formulējumu, ka „Ģenerālprokuratūrai nav pamata iesniegt iesniegumu par piekrišanu kratīšanas izdarīšanai pie Saeimas locekļa”.
Ģenerālprokuratūras pirmās vēstules būtība bija, ka KNAB jau ir vērsies ar ierosinājumu, tādēļ prokuratūrai nav pamata vērsties ar šādu lūgumu vēlreiz. Tomēr Mandātu komisijas vadītājs Vitālijs Orlovs šo acīmredzamo secinājumu no vēstules teksta neizdarīja. Tā vietā medijiem tika sniegti viedokļi, ka Ģenerālprokuratūra nesaredz pamatu kratīšanai pie Šlesera. Sekoja atkārtota Ģenerālprokuratūras vēstule, kurā jau nepārprotamākos formulējumos tika norādīts, ka prokuratūra lūdz atbalstīt kriminālprocesa virzītāja KNAB ierosinājumu par piekrišanas došanu kratīšanai pie Šlesera.
Arī šī precizētā un nu jau nepārprotamā vēstule tika tulkota par labu Šleseram. Vairākums no pieciem Saeimas Mandātu, Ētikas un iesniegumu komisijas locekļiem – Vitālijs Orlovs (SC), Jānis Klaužs (ZZS) un Imants Jānis Bekešs (PLL) – izlēma, ka starp abiem Ģenerālprokuratūras iesniegumiem ir pretrunas, tādēļ viņi nevar balsot par lēmumprojektu ļaut kratīšanu pie Šlesera. To atbalstīja tikai 2 no 5 komisijas deputātiem – Janīna Kursīte-Pakule (Vienotība) un Raivis Dzintars (VL-TB/LNNK).
Mandātu komisija tikai tehniski sagatavo lēmumprojektu, un tās balsojumam nav gala spēks, jo par deputāta izdošanu kriminālvajāšanai vai pakļaušanai procesuālajām darbībām lemj Saeima. Tomēr arī Saeimas vairākums ceturtdienas pēcpusdienā īpaši sasauktā ārkārtas sēdē, noraidot Ģenerālprokuratūras lūgumu, kā vienu no argumentiem izmantoja šo šķietamo pretrunu starp diviem prokuratūras iesniegumiem, kā tas izskanēja debatēs.
Arī 2006. gada 16. novembrī, kad 9. Saeima balsoja par vēlēšanu rezultātu viltošanā apsūdzētā Jāņa Boldāna kriminālvajāšanu, Ģenrālprokuratūra savā iesniegumā parlamenta Mandātu komisijai bija lietojusi līdzīgu formulējumu, kuru ar zināmu vēlmi deputāti varēja tulkot par labu Boldānam. Tomēr toreiz tas tā nenotika, no lauku pagasta ievēlētajam tēvzemietim Boldānam atšķirībā no ietekmi tomēr nezaudējušā Šlesera Saeimas kolēģu labvēlības nebija. Lūgumā par atļauju Boldāna kriminālvajāšanas turpināšanai Ģenerālprokuratūra bija ierakstījusi formulējumu, ka tai „nav pamata iesniegt iesniegumu par kriminālvajāšanas ierosināšanu pret Saeimas locekli”.
Šāds formulējums bija izvēlēts, jo prokuratūra atzina – Boldāns jau bija saukts pie kriminālvajāšanas 3. novembrī, brīdī, kad viņam vēl nebija apstiprināts Saeimas deputāta mandāts un līdz ar to vēl nebija iegūta kriminālprocesuālā imunitāte. Līdz ar to tas, ko Saeimai lūdza Ģenerālprokuratūra, bija lemt par atļauju turpināt jau uzsākto kriminālvajāšanu pēc tam, kad Boldānam tiks apstiprināts mandāts. Šis lūgums arī bija ierakstīts prokuratūras iesniegumā Mandātu komisijai tūlīt aiz formulējuma, ka „nav pamata iesniegt iesniegumu par kriminālvajāšanas ierosināšanu”.
Portāls Pietiek publisko Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja dokumentus par Saeimas deputātu Aināru Šleseru, kas nodoti Saeimas rīcībā, vēloties saņemt parlamenta piekrišanu kratīšanai Šlesera dzīvesvietās. Šie dokumenti dod pietiekami skaidru priekšstatu par to, kādos noziedzīgos nodarījumos tiek turēts aizdomās pazīstamais politiķis un daļēji - arī Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
