Iesaki rakstu: 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) izbeidzis kriminālprocesu par iespējamām nelikumībām 220 miljonu eiro (medijos tagad neuzkrītoši dēvētā kā – apjomīgā) armijas pārtikas apgādes iepirkumā. Kurš gan gaidīja citu rezultātu korupcijas un totalitārisma dēļ par mazo Krieviju saukalētajā Dievzemītē?!
Kaimiņvalstī gan tagad armijas izlaupītājus velk pie kāķa. Taču Latvijā aizsardzības izdevumi ir tikai ķeksītim, bet Aizsardzības ministrija tāpat kā pārējās – sile koalīcijas partneriem un varas bļodlaižām, tālab uztraukumam nav pamata.
KNAB korupciju nav atradis. Visam pie vainas iepirkuma komisijas locekļu PIEREDZES TRŪKUMS un atbildīgo institūciju NEPIETIEKAMA UZRAUDZĪBA. “Jenotu” leksikā tā ir NEKOMPEnTENCE, bet ģenerālprokurora Stukāna – NEKOMPiTENCE. Lietas figurantus modernā terminoloģijā sauc par personām, kurām bija tiesības uz aizstāvību. Nav kaut kādi tur aizdomās turētie.
Gešefta brīdī ministrējošais Pabriks liekulīgi bazūnē, ka kriminālprocess šim pabojāja nervus un reputāciju, atviegloti uzelpojot, jo neviens nekļuva par liecinieku potenciālā prāvā pret viņu pašu. Kā uz burvja mājienu pakārās andelmaņu puses pārstāvis SIA “Zītari LZ” izpilddirektors Juris Zeltiņš, un aizsaulē devās eksministra Pabrika padomnieks Aivars Tiesnesis.
Visticamāk, ka epopeja par “nieka” 220 000 000€ savulaik uzpeldēja tīrīšanas augstajos plauktos dēļ. Cik noprotu, nupat panākts kompromiss un šis skandāls tāpat kā daudzi citi nogrims aizmirstībā. Pabriks turpinās vizināties ar savu lepno jahtu (X stundas evakuācijas līdzekli), taču gan jau apsolījis šņakarēties bruņoto spēku pieliekamajā kambarī pieticīgāk, lai jaunienācējiem militāristu lauciņā gardie kumosi neiet gar degunu. Tikmēr latvji var gulēt mierīgi – valsts aizsardzība ir drošās rokās.
Seko mums 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
