Pa Latviju klīst populāra nopūta - “Galvenais, ka šoreiz ir prezidents, par kuru nav kauns”
Otto Ozols*12.01.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tas, ko esmu ievērojis un sen sapratis - cilvēkiem ārpus Latvijas ir gluži vienalga, kas ir mūsu prezidents? Viņus tas īpaši neinteresē. Nevienu citur pasaulē neuztrauc, vai Latvijas prezidents māk vai nemāk uzvesties, izskatās glīts vai vienkārši simpātisks, māk runāt svešvalodās bez akcenta, gludi un apaļi. Tam, protams, ir kaut kāda nozīme, īpaši lielās diplomātijas aizkulišu sarunās. Bet gala vārds tomēr pieder “smagsvariem” un viņu interesēm.
Valsts prezidenta personībai ir nozīme, bet mēs to krietni pārvērtējam. Ja es jautātu - vai Jūs zināt, kā sauc un kā izskatās, piemēram, Slovēnijas vai Bulgārijas prezidents? Domāju, ka vislielākā daļa pat nezina, kā sauc tuvējās Somijas prezidentu. (Viss kārtībā - Sauli Nīniste ir cienījams politiķis) Pat nemēģināšu jautāt, kā sauc Turkmenistānas prezidentu, jo to spēj atcerēties tikai “Prāta spēļu” profesionāļi. (Pareizā atbilde - Gurbanguli Berdimuhamedovs.)
Ja runājam par valsts tēlu, tad pasaules acīs daudz svarīgāk par patīkamu, glīti runājošu prezidentu ir pavisam kas cits - kāds valstī ir korupcijas līmenis, sociālā stabilitāte, cik cilvēku dzīvo zem nabadzības robežas, kāda ir ēnu ekonomika, paredzamais mūža ilgums, slepkavību skaits, ceļu satiksmes drošība, ģimeņu ar bērniem atbalsts, demogrāfiskā situācija, tiesiskums un citi svarīgi rādītāji.
Valsts prezidenta galvenais uzdevums ir spēt objektīvi novērtēt situāciju šajos jautājumos. Salīdzināt vismaz ar tuvējām kaimiņvalstīm un jautāt - kā tas tā gadījies, ka esam nesekmīgākā no Baltijas valstīm? Godīgi izvērtējot augstākminētos rādītājus, saskaņā ar ES statistiku - tā tiešām sanāk. Un ko mēs kopā varam izdarīt, lai tā nebūtu?
Un pavisam spēcīga prezidenta uzdevums būtu iedvesmot pilsoņus kopīgam darbam, idejām, lai Latviju no tūļīgākās Baltijas valsts padarītu par spēcīgāko un labāko. Tā, lai mēs saviem bērniem un mazbērniem mantojumā atstātu valsti, par kuru patiešām nav kauns.
Bet tas viss ir iespējams tikai tad, ja politiskā vadība nedzīvo kādā citā - paralēlā realitātē.
* Lennartmerism Meri-Demokrātu kustības vadītājs
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
