Iesaki rakstu: 
Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu? Kā vērtējama prokuratūras un KNAB darbība sakarā ar šo lietu? Ko šīs sarunas liecina par mums un mūsu valsti? Kas būtu darāms deputātiem un vēlētājiem? Komentēt šos jautājumus esmu aicinājusi advokātu Aldi Alliku, kas krimināltiesībās specializējies finanšu un ekonomisko noziegumu jomā, lielākoties pārstāvot cietušos.
No juridiskā viedokļa sarunu ierakstu noplūde nav pareiza. No pilsoniskā viedokļa tas dažkārt ir apsveicams. Sabiedrībai ir tiesības zināt. Rietumvalstīs, kur ir augsti politiskās atbildības standarti, arī ar publicētām sarunām būtu gana, lai šādi politiķi zaudētu amatu un statusu, lai sabiedrība no viņiem novērstos. Pie mums sabiedrības standarti ir citādi, līdz ar to publicētajos sarunu izvilkumos mani neizbrīna un nepārsteidz pilnīgi nekas, arī runātāju leksika.
Šlesers savulaik skaidri pateica: ja tauta viņu atkārtoti ievēlējusi, tātad tā atzīst par labu visu, ko un kā viņš iepriekš ir darījis. Liekulība un divkosība ir liela mūsu sabiedrības problēma. Katrs taču Saeimas mājas lapā var uzzināt, kuri deputāti balsoja pret iespēju veikt kratīšanu Šlesera dzīvesvietā. Žēl, ka nav iespējams apskatīties sarakstus ar tiem, kas viņu un Šķēli savulaik ievēlēja Saeimā, bet Lembergu vēl nesen – pašvaldībā. Tajos noteikti būtu atrodams dažs labs no tiem, kas patlaban klaigā un šausminās.
Cik nav tādu, kas, satiekot kādu no šiem "trīs A", smaida un klanās, bet aiz muguras runā ko citu! Cik nav tādu, kas paši lamājas krieviski! Cik nav tādu, kas devuši piecīšus ceļu policistiem! Cik nav tādu, kas meklējuši galus un kontaktus, lai atrisinātu savas vai savu draugu un radu problēmas policijā, prokuratūrā vai tiesā! Atšķiras tikai mērogi.
Linča tiesai pierādījumus nevajag
Kā jurists nevaru komentēt KNAB un prokuratūras darba kvalitāti, jo neesmu iepazinies ar visiem tās krimināllietas materiāliem, uzklausījis attiecīgos procesa virzītājus utt. Prokuroru Māri Leju augsti vērtēju kā profesionāli. Acīmredzot ar noklausītajām sarunām vien ir bijis par maz, lai prokurors cerētu panākt tiesā notiesājošu spriedumu.
Katrā lietā ir nepieciešami konkrēti pierādījumi – mutiski, rakstiski un lietiski. Ar publiskotajiem sarunu atšifrējumu fragmentiem vien pietiek tikai linča tiesai. Tomēr linča tiesa nav valstisks risinājums. Okupācijas laikā arī valsts tiesām, lai notiesātu, nereti pietika tikai ar iekšējo pārliecību, ka, lūk, šis jau nu gan ir budzis, buržujs, valsts ienaidnieks... Vai tad vēlamies tur atgriezties?
Ko darīt tālāk? Manuprāt, ir mazi bērni un ir pieauguši bērni. Bērni vienmēr un visur pārbauda atļautā un aizliegtā robežas. Pamēģināja kaut ko sliktu, bet palika nesodīts? Ies tālāk un pārbaudīs, ko vēl var sastrādāt, kamēr par to nekas nedraud. Ja bērns burtiski vai pārnestā nozīmē nedabūs pa dibenu, viņš nemitēsies.
Pieaugušiem puisīšiem rotaļu mašīniņu vietā tagad ir lieli, dārgi auto. Ūdenspistoļu vietā – īsti ieroči. Kā pieaugušus rezgaļus ir iespējams apturēt? Tāpat kā mazus – tikai sadodot pa dibenu. Un pieaugušiem puikām tā sadošana pa dibenu vai pa purnu nozīmē apdraudējumu viņu brīvībai (cietumsods), mantai (konfiskācija) vai veselībai (linča tiesa). Pirmie divi – tiesiskie varianti – šoreiz atkrituši, bet trešais jau ir apspriests.
Saeima kā vēlētāju spogulis
Kas ir tie, kuri spēj sadot pa dibenu politiķim? Vēlētāji. Bet mūsu vēlētājs lielākoties nekādu saikni starp savu izvēli un to, ko pēc tam dara viņa izvēlētais politiķis, nesaskata vai arī nevēlas saskatīt. Daudzi vēlētāji spriež apmēram tā: jā, Lembergs varbūt zog, taču dalās ar citiem – skat, kā Ventspili sakopis!
Laiku pa laikam tiek aktualizēts jautājums par tautas vēlētu prezidentu, un tad visās aptaujās Lembergs ir augšgalā. Tātad lielākā sabiedrības daļa par prezidentu vēlas tieši Lembergu. Nevis, piemēram, Levitu. Levits, redz, tāds nesaprotams cilvēks. Runā dikti savādi – kaut ko par vērtībām, principiem un virsprincipiem, pilsonisko atbildību, Satversmes kodolu, valsti… Lembergs – cita lieta! Varbūt, ka atkal sazagsies, taču gan jau arī mums no tā visa kaut ko atmetīs. Apmēram tādas ir daudzu vēlētāju domas un runas.
Politiķiem mēs katrās vēlēšanās uzticam lemt un risināt politiskus, ekonomiskus un ideoloģiskus jautājumus. Uzticam viņiem strādāt latviešu tautas un Latvijas valsts labā. Taču Saeima ir un paliks savu vēlētāju spogulis – katrs vēlētājs to ievēl "pēc sava ģīmja un līdzības". Gudru un atbildīgu deputātu spēj ievēlēt tikai gudrs un atbildīgs vēlētājs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
