Operatīvās informācijas avotu filosofija

Pēcpadomju gados sabiedrības interese par „čekas maisiem” nekad nav pierimusi. Tiek uzskatīts, ka valdošā kliķe apzināti neatver „čekas maisus”, jo tajos var būt ziņas par daudziem politiķiem, ierēdņiem, biznesmeņiem, dzejniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem, garīdzniekiem. Tas ir pareizi. VDK tāpat kā jebkurš pasaules speciālais dienests balstījās uz inteliģenci un noskatīja gudrākos cilvēkus.

Attieksmē pret „čekas maisiem” sabiedrība ir sadalījusies divās daļās. Viena daļa par katru cenu grib atvērt maisus. Otra daļa neiesaka to darīt, jo tas saticīgo latviešu tautu pārvērtīs savstarpēji satrakotā mežoņu barā. Šī otrā daļa respektē latviešu mentalitāti. Proti, to, ka latviešu naids pret personām (citiem latviešiem) vienmēr ir lielāks nekā naids pret valsts institūcijām.

Medijos sastopamā kņada ap „čekas maisiem” simtprocentīgi apstiprina precīzo novērojumu. Latvieši vēlas izrēķināties ar konkrētām personām, bet nevis ar skaistās krimināli oligarhiskās valsts smirdīgajām institūcijām un bezjēdzīgo valsts iekārtu vispār. Labi ir zināma (un tam šajā gadījumā ir spožas perspektīvas) latviešu patoloģiski naidīgā attieksme pret gudriem tautiešiem.

„Čekas maisu” atvēršana pavērtu iespēju ņirgāties par gudriem tautiešiem. To gaida jaunatne (komentāru ģēniji) ar „atvieglotā mācību satura” obligāto septiņu klašu caurstaigāšanas „izglītību”. Šai jaunatnes daļai ir veiksmīgi iezombēts, ka visi pasaules speciālie dienesti ir labi un slikta bija vienīgi VDK. Labi ir CIA, Mi6, Mi5, ISI, DGSE, BND, MOSSAD, RAW, ASIS, CSIS, BVT, СБУ u.c., bet slikta bija VDK.

 Faktiski aizvadītajos gados tiekamies ar sociālajiem afektiem – samērā īslaicīgiem, bet ļoti spēcīgiem sociuma uzbudinājumiem. Tajos atspoguļojas prāta nekontrolēts naids. Ja sabiedrībā pret vienu parādību ir divas pretējas reakcijas, tad noteikti tiekamies ar sociālo afektu. „Čekas maisi” gandrīz 30 gadus regulāri uzbudina latviešu sabiedrību. Bet tas nav labi. Tas ir ļoti slikti.

Sociālie afekti var pārtapt traumatiskā neirozē – regulārā nervu uzbudinājumā, sekmējot ideoloģisko fanātismu un saprāta zudumu. Liekas, tāds stāvoklis ir nobriedis 2017.gada novembrī. „Čekas maisu” atvēršanas kaislībām pieplusojas jaunas uzbudinošas ziņas.

Pirmkārt, no tiesas arhīva esot pazudusi pārbaudes lieta par Ivara Godmaņa sadarbību ar VDK. Otrkārt, SAB esot velme rediģēt „čekas maisos” pieejamos datus par „avotiem”.

Sociālo afektu radītais sabiedrības psihiatriskais stāvoklis neļauj objektīvi runāt par „avotu” problēmu. Divas pretējas pozīcijas „čekas maisu” sakarā mazina iespēju manevrēt. Tajā skaitā filosofiskā mierā palūkoties uz „avotu” problēmu. Tas pašlaik reāli ir vienīgais veids pasargāt tautu no „čekas maisu” patogēniskuma – spējas novest sociumu līdz mentālajai komai.

Filosofiskā mierā nākas apcerēt tādus jautājumus kā „avoti” un valstiskums, „avotu” tipoloģija. Bet vispirms nepieciešama svarīga piebilde.

Šo jautājumu apcerē nevar būt runas par tiem „avotiem”, kuri VDK ir snieguši informāciju savtīgos nolūkos un apmelojuši kaimiņu, darba biedru, sev nepatīkamu cilvēku. Runa ir par „avotiem”- nelietīgiem denuncētājiem. Tādi „avoti” eksistēja. VDK bijušie darbinieki memuāros atceras nelietīgos slepenos apsūdzētājus. Taču par viņiem izsakās nicinoši un savā darbībā centās no neliešiem atbrīvoties. Uz viņiem nevar attiecināt terminu „operatīvās informācijas avots”. „Čekas maisu” atvēršanas jēga varētu būt nelietīgo denuncētāju noskaidrošana. Padomju laika neliešu noskaidrošana labvēlīgi atsauktos uz tautas morālo stabilitāti. Diemžēl nav manīta šī aspekta prioritāte kaislībās ap „čekas maisiem”.

Katrs domājošs un izglītots cilvēks neapšaubāmi saprot vairākus momentus. „Avoti” vienmēr ir bijuši visos laikmetos un visās zemēs. Nevienas valsts vara nav iztikusi bez operatīvās informācijas „avotiem”, palīdzot nodrošināt ārējo un iekšējo drošību. Arī tagad LR ir „avoti”. Noteikti ir cilvēki, kuri mūsu speciālajiem dienestiem slepeni sniedz operatīvo informāciju. LR noteikti ir arī ārzemju („sabiedroto”!?) speciālo dienestu „avoti”, kuri par naudu vai „no sirds Latvijai” slepeni sniedz informāciju par mūsu dzīves notikumiem – valsts noslēpumiem, komercnoslēpumiem utt.

Bez „avotiem” neiztika arī Padomju Savienībā un tās sastāvdaļā LPSR. Tāpat neiztika nevienā sociālisma zemē. Taču naids pret „avotiem” nu jau vairākus gadu desmitus ir tikai bijušajās sociālisma zemēs. Rietumu zemēs nav naida pret saviem „avotiem”. Gluži pretēji: tur lepojas ar cilvēkiem, kuri snieguši informatīvu ieguldījumu valsts iekšējā vai ārējā drošībā.

Piemēram, 2017.gada novembrī nekas neliecina par sabiedrības naidīgu attieksmi pret „avotiem” ASV, Francijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Norvēģijā un pārējās Rietumeiropas zemēs. 2017.gada novembrī ASV vai kādā Rietumeiropas zemē neviens afekta stāvoklī nepieprasa publiskot „avotu” vārdus.

Patiesība ir vienkārša. Bijušajās sociālisma zemēs tiekamies ar naidu ne tik daudz pret „avotiem”. Pamatā tiekamies ar naidu pret „okupantiem”, „krieviem”, sociālistisko iekārtu, padomju varas stutēm PSKP, VDK.

Turklāt šis naids ir apzināti uzkurināts. Vispirms naida uzkurināšana pret VDK un PSKP ietilpa „perestroikas” stratēģijā. Jakovļevs par to ciniski raksta memuāros. „Perestroikas” vadoņi bija vitāli ieinteresēti sabiedrības garīgo enerģiju novirzīt no „prihvatizācijas” laupīšanas un parvēniju jaunbagātnieku slāņa („buržuāzijas”) izveidošanas. Gorbačovs, Jakovļevs vēlējās panākt padomju laika nolādēšanu. Šīs nolādēšanas centrā vajadzēja būt „partijai” un „čekai”. Viņi neņēma vērā nolādēšanas amoralitāti un drausmīgās sekas. Nolādot pagātni, cilvēki nolād paši savu pagātni. Tas vienmēr ir odiozs solis un veicina sociuma deģenerāciju, par ko pārliecinamies pilnā mērā.

Noņemšanās ap "čekas maisiem" principā ir nepamatota nodarbošanās. Netiek ņemts vērā galvenais. LR nav LR, bet gan ar latviešu nacionāli valstiskajiem simboliem labi momaskēts PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpinājums. Tās daļas turpinājums, kura "perestroikas" uzdevumā bija morāli gatava laupīt sabiedrības īpašumus, nacionālās dabas pagātības un izveidot sev pakļautu politisko varu no tautas padibenēm, visu šo ārprātīgi nelietīgo procesu farizejiski maskējot ar "brīvību", "neatkarību", „demokrātiju”, "atgriešanos Eiropā" u.tml.

Šai izdzimteņu bandai ir ļoti izdevīga noņemšanās ap "čekas maisiem". Tādējādi netiek aiztikti PSKP un VDK vadoņi - "perestroikas" laupītāji un visīstākie tautas nodevēji, bet tiek aiztikti sīki elementi PSRS valsts drošības sistēmā. Tas ir labi aprēķināts solis, lai latviešu uzmanību novērstu no galvenajiem laupītājiem un tautas bendēm, kuru vārdi nevar būt „čekas maisos”. Viņi Latvijā izveidoja krimināli oligarhisku diktatūru ar noziegumu brīvību. Tā rezultātā latviesu tauta iet bojā acīmredzami katru dienu. Latviju jau ir pametis 10 reizes lielāks iedzīvotāju skaits nekā kādreiz deportēto iedzīvotāju skaits. Latvijas iedzīvotāju skaits katru dienu samazinās par 55 cilvēkiem (izdara pašnāvību, sadeg, nosalst, noslīkst, izkrīt pa logu, pārdozē, sabrauc mašīna, aizbrauc no Latvijas). To ir saskaitījis demogrāfs prof. P.Zvidriņš. Latvieši ir mūsdienu kronosi: paši sevi un viens otru apzog, aprij savus godīgākos un gudrākos tautiešus. „Čekas maisu” atvēršanai būtu jēgas tad, ja LPSR vietā būtu izveidojusies cilvēciski cienīga Latvijas Republika. Tāpat būtu jēgas tad, ja sociālistiskās iekārtas vietā būtu radīta cilvēkiem ideāli piemērota politiskā iekārta. Starp sociālismu un kapitālismu neeksistē antropoloģiski vērtīga atšķirība. Metafiziski lūkojoties, starp sociālismu un kapitālismu nav nekādas antropoloģiski vērtīgas atšķirības. Cilvēka eksistences līdzekļu ieguvē ekspluatācija ir gan sociālismā, gan kapitālismā. Atšķirība ir vienīgi ekspluatācijas ideoloģiski simboliskajā apdarē un sofistiskajā argumentācijā.

Un tagad, lūdzu, padomāsim!

PSRS arī cerēja pastāvēt līdz pasaules galam. Taču PSRS sabruka vienā naktī. Tāds pats liktenis gaida krimināli oligarhisko LR. Bezjēdzīgā valsts iekārta nepastāvēs mūžīgi. LR noteikti sabruks kā jebkura bezjēdzīga konstrukcija. Bet tad nāksies vērsties pret šodienas LR specdienestu „avotiem”. Tad nāksies atvērt „dīpiešu, sābiešu maisus”. Tad tautai atkal būs iemesls izgāzt naidu pret „avotiem”, kuri stutēja noziedzīgo politisko režīmu. Latviešu dzīve izvērtīsies permanentā „avotu” apriešanā.

Vai šodien ir tādi latvieši, kuri patriotiski negrib palīdzēt valstij un atsakās drošības iestādēm nelegāli sniegt operatīvu informāciju? Noteikti nav tādu latviešu. Katrs latvietis ir lepns pakalpot savai dārgajai valstij. Pagaidām mums ir tikai viens cilvēks, kurš valsts iestāžu nelietību dēļ atsacījās no LR pilsonības, un tikai viens cilvēks, kurš analoģiska iemesla dēļ atsacījās no LR apbalvojuma („Atzinības krusta”).

Iespējams, starp ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem nav „brīvprātīgo palīgu”. Tādi ir Izraēlas specdienestiem citās zemēs (teorētiski arī Latvijā), izmantojot tur dzīvojošos tīrasiņu (obligāta prasība) ebrejus. „Brīvprātīgie palīgi” palīdz Izraēlai cīnīties pret valsts ienaidniekiem, un neviens ebrejs par savu palīdzību šajā cīņā nav kaunīgs.

Latviešiem, iespējams, pašlaik ir tikai „avoti”. Viņi kalpo valstij, un šī kalpošana tipoloģiski ne ar ko neatšķiras no cara laika „avotu”, pirmskara LR „avotu”, pasaules jebkuras valsts „avotu”, padomju perioda „avotu” kalpošanas savai valstij. Visi „avoti” pieder vienam tipam. Starp „avotiem” nav nekādu tipoloģisko atšķirību. Tas ir tāpat, ka „politiķis” vienmēr un visur ir „politiķis”, „garīdznieks” vienmēr un visur ir „garīdznieks”, „žurnālists” vienmēr un visur ir „žurnālists”, „zinātnieks” vienmēr un visur ir „zinātnieks”. „Čekas maisu” „avoti” pieder vienam noteiktam vēsturiski ļoti senam transnacionālam institūtam. Tā pārstāvji ir tipoloģiski identiski spēki.

Kā jau minēju, šajā institūtā nav vietas „avotiem”- nelietīgiem apmelotājiem. Ja K.Kangeris, J.Taurēns, K.Jarinovska & CO ir spējīgi un apņemas noskaidrot visus padomju perioda „avotus” - nelietīgos apmelotājus, tad viņiem ir nekavējoties jāatver „čekas maisi”. Viņu darbs noteikti pozitīvi cementēs latviešu tautas morālo stāju. Katrā ziņā atturēs vienu otru „Pietiek lasītāju” anonīmi publicēt tekstu par firmas saimnieku, departamenta direktoru, pilsētas mēru, biznesa partneri, kaimiņu, skolas biedru utt. Anonīma publikācija nevieš uzticību teksta saturam.

Diemžēl neeksistē interese par nelietīgo apmelotāju noskaidrošanu. Kārlis Kangeris neslēpj savu viskarstāko interesi. Š.g. 19.novembrī „Latvijas Avīzē” publicēja rakstu „Pusmiljons eiro “nobumbulēts””. Tajā lasāms: „Tomēr, spriežot pēc sarunas ar Kangeri, visticamāk, nekāda īpaša metodoloģija nemaz netiks piedāvāta. Viņaprāt, gluži vienkārši jāpublisko visi dokumenti ar norādi, ka konkrētās personas bijušas atrodamas aģentu sarakstā, bet par viņu sadarbības formu un veidu nav precīzu ziņu (!?). “Lai katrs pats pēc tam skaidrojas (!?), kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā,” teica izpētes komisijas vadītājs”.

Uz tik negodīga fona godīguma etalons kļūst cits rakstā citētais viedoklis: „Taču jāņem vērā, ka aģentu kartotēkās varam atrast cilvēkus, kuri nemaz nezina, ka viņi tur ir, kuri patiesībā nekad nav sadarbojušies ar čeku. Tādēļ šīs informācijas publiskošana pieļaujama tikai pēc ekspertu izstrādātas metodoloģijas un tieši šim mērķim tika radīta izpētes komisija,” atgādina Nacionālās drošības komisijas vadītāja un “Vienotības” frakcijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.”

Novērtē šo rakstu: