Olšteina "šofera dēls" - sociālais darbinieks nozīmēts vadīt vienu no nozīmīgākajiem "Latvijas Valsts ceļu" virzieniem
PIETIEK24.06.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts akciju sabiedrības Latvijas Valsts ceļi vadība beidzot tikusi skaidrībā, kā valsts autoceļu saimniecības uzturēšanā un pārraudzībā izmantot jaunā valdes locekļa Reiņa Freimaņa talantus. Šis 1980. gadā dzimušais sociālais darbinieks – pedagogs, kurš pagājušā gada beigās amatā nonāca, pateicoties tā sauktā „Olšteina sešnieka” spiedienam, nu pārrauga šīs valsts kapitālsabiedrības Tehnisko pārvaldi, kurā ietilpst Stratēģijas daļa, Ceļu tīklu daļa, Tiltu daļa un Reģionālo programmu daļa.
Latvijas Valsts ceļi saskaņā ar uzņēmumam uzdotajām funkcijām rūpējas par Latvijas valsts autoceļu tīklu pārvaldīšanu, tam piešķirtā finansējuma administrēšanu, valsts autoceļu tīkla uzturēšanas un attīstības plānošanu un vadīšanu, valsts pasūtījuma organizēšanu valsts autoceļu tīklā veicamajiem darbiem un pakalpojumiem, valsts autoceļu tīkla standartu un tehnisko noteikumu projektu izstrādes pasūtīšanu un vadīšanu, valsts un pašvaldību autoceļu reģistra uzturēšanu un pilnveidošanu, kā arī pašvaldību autoceļu tīkla pārraudzīšanu.
Šā gada sākumā TV raidījumā Sastrēgumstunda bijušo Reformu partijas pārstāvi Freimani „iebīdījušais” Saeimas deputāts Klāvs Olšteins gan apgalvoja, ka Freimanim esot izglītība biznesa vadībā un ievērojama pieredze, piemēram, Daugavas ziemeļu šķērsojuma izstrādē (kurš vēl joprojām nepastāv pat īsta projekta formā). Taču nosaukt konkrētu izglītības iestādi un izglītības iegūšanas gadu Olšteins nevēlējās vai nespēja.
Savukārt pēc tam telekompānijas LNT rīta raidījumā Olšteins jau apgalvoja, ka Freimanis ieguvis maģistra grādu "sabiedrības vadībā" un ka jau aptuveni desmit gadus viņa darba pienākumi bijuši saistīti ar Eiropas Savienības struktūrfondu apguvi, tostarp satiksmes nozarē, un Rīgas domē viņš esot strādājis pie tā dēvētā Ziemeļu koridora projekta.
Ne Satiksmes ministrija, ne Latvijas Valsts ceļi detalizētu Freimaņa dzīvesgājuma aprakstu joprojām neatklāj, taču Centrālās vēlēšanu komisijas datu bāzē atrodamas ar 2011. gadu datētas ziņas, ka 1980. gadā dzimušais jaunais ceļu saimniecības speciālists savu augstāko izglītību ieguvis 2004. gadā Sociālā darba un pedagoģijas augstskolā Attīstība – tieši šī augstskola viņam piešķīrusi augstāko profesionālo izglītību specialitātē „sociālais darbinieks-pedagogs”.
„Pat, ja šis jaunskungs pēdējā gada laikā ir strauji beidzis vēl kādu augstskolu un pašlaik to nezināmu iemeslu dēļ vienkārši slēpj, tas vienalga būtu izcils absurds – tikko no skolas sola nākušu „biznesa vadītāju” iecelt par tik svarīgas nozares galvenā uzņēmuma valdes locekli ar ievērojamām pilnvarām un iespējām, kuras tik viegli izmantot nepareizi,” Pietiek neoficiāli izteicās kāds Latvijas Valsts ceļu līdzšinējās vadības pārstāvis.
Taču saskaņā ar Satiksmes ministrijas oficiālo skaidrojumu sociālais pedagogs ar politisku aizmuguri Latvijas Valsts ceļiem bijis nepieciešams, lai – precīzs citāts, saglabājot oriģinālo rakstību – „spirinātu kapitālsabiedrības kapacitāti ES struktūrfondu plānošanas un apguves jomā”.
Ministrija nesaskatot arī nekādas pretrunas sociālā pedagoga izvēlē par vienu no Latvijas Valsts ceļu vadītājiem: „Saskaņā ar Komerclikuma 221.pantu un speciālā likuma „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” 94.pantu par valdes locekli var būt fiziska persona, kura pārvalda valsts valodu, kuras darba pieredze, izglītība un kvalifikācija nodrošina valdes locekļa uzdevumu profesionālu izpildi.”
Nu pēc ilgākām pārdomām valsts kapitālsabiedrības vadība nonākusi pie lēmuma, ka Freimaņa pārraudzībā "atbilstoši kapitālsabiedrības struktūrai" nododama Latvijas Valsts ceļu Tehniskā pārvalde, kurā ietilpst Stratēģijas daļa, Ceļu tīklu daļa, Tiltu daļa un Reģionālo programmu daļa. Tas nozīmē, ka cilvēks bez kādas praktiskas pieredzes ceļu būves un uzturēšanas jomā pārrauga vienu no Latvijas Valsts ceļu darbības pamatvirzieniem.
Kā skaidro uzņēmumā, līdztekus ikdienas procesu pārraudzībai Freimanis vadot arī "papildu finansējuma avotu piesaistes izpēti iespēju ceļu jomai, kas ietver Publiskās-Privātās partnerības modeļa piemērošanas izpēti lieliem ceļu infrastruktūras attīstības projektiem, Starpvalstu sadarbības programmu finansējuma piesaisti ceļu rekonstrukcijas projektiem pierobežas teritorijās, u.c.".
Valsts akciju sabiedrība Latvijas Valsts ceļi (LVC) ir izveidota 2004. gada 26. oktobrī, reorganizējot bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību Latvijas Autoceļu direkcija, saskaņā ar 2004. gada 5. oktobra Ministru kabineta rīkojumu. Sabiedrības valsts kapitāla daļu turētāja ir LR Satiksmes ministrija.
Latvijas Valsts ceļu oficiāli deklarētais mērķis ir nodrošināt valsts autoceļu tīkla efektīvu uzturēšanu un atjaunošanu atbilstoši noteiktajiem kvalitātes un vides standartiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
