Iesaki rakstu: 
Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav iedomājama latviešu identitāte un tās īpatnības. Katram etnosam ir savas īpatnības, un tas ir normāli. Latviešu īpatnība ir neapspriest galveno, un arī tas ir normāli. Tas nav trūkums, bet etniskā īpatnība. Katra etniskā īpatnība ir attiecīgā etnosa bagātība. Tā pieder tikai dotajam etnosam un neattiecās uz citiem etnosiem.
Tas, ka minētā etniskā īpatnība, kardināli atsaucas uz latviešu dzīvi, arī ir normāli. Tā tam ir jābūt. Nenormāli būtu tas, ja latviešu spējas nerunāt par galveno, neatsauktos uz viņu dzīvi. Atsaucas! Un kā vēl atsaucas! Jaunākā kņada ap „oligarhu” sarunām slavenajā viesnīcā arī būtiski atsaucas.
Principā kņada ir saprotama un atbalstāma. Tā tas ir pat tajā gadījumā, ja zinām, ka tā ir apzināti uzkurbulēta dažu cilvēku savtīgā nolūkā un attiecās uz senākiem notikumiem.
Atkārtoju: kņada ir saprotama un atbalstāma. Vienīgā nelaime, ka tās laikā atkal netiek runāts par galveno. Tas attiecas gan uz visu kņadu kopumā, gan uz kņadas atsevišķiem komponentiem. Piemēram, JKP izdarību ar nosaukumu „Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi”.
Viss jau būtu labi, ja šie jaunie „konservi” bordāni-juraši-strīķi paši nebūtu kriminālās valsts un tās noziegumu brīvības subjekti - realizētāji, reprezentanti utt. Respektīvi, paši nebūtu noziedznieki.
Vispār tiekamies ar retu gadījumu pat tādā valstī kā LR, kad publiski atmaskoti noziedznieki aicina tautu uz „nedarbiem” manifesta žanrā. Tas liecina, ka latviešu populācijā cilvēciskās degradācijas pakāpe ir sasniegusi ļoti augstu līmeni. Noziedznieki zina, uz kādu masu atbalstu var cerēt. Noziedznieki nevis slēpjas Dundagas mežos vai ārzemēs, bet nekaunas uzrunāt tautu, apelējot pie tās svētākajām vērtībām.
Viņi, protams, melo. Manifestā ir teikts: "Atklātībā nonākušas “oligarhu sarunas” uzskatāmi apliecina, ka tautas suverēno varu apzināti bija (!?) piesavinājusies atsevišķu personu grupa".
Kāpēc - "bija"? Tautas suverenā vara joprojām ir tautas noziedznieku un nacionālo nodevēju rokās! Turklāt tagad LR ir ne tikai ģeopolitiski okupēta, bet arī militāri okupēta ar LR varas atbalstu.
Kņadā ap „oligarhu” sarunām sabiedrības uzmanība no galvenā aizplūst trejādi: 1) no nepieciešamības Latvijā sākt visu no jauna ar godīgiem un gudriem politiskajiem kadriem, veidojot valsti ar tīrām rokām, tīru sirdi, tīru prātu un dvēseli; 2) no jurašu un strīķu sodīšanas. Faktiski normālā valstī viņi jau sen būtu sodīti par noziegumiem attiecīgo amatu izpildes laikā. LR tas nevar notikt. Patiesībā lielākie noziedznieki ir Jurašs un Strīķe, kuru pienākums bija ķert "oligarhus". Bordāniešu banda to noteikti saprot. Viņi nav tik stulbi. Tāpēc raksta "manifestus", iesaista presi un ir panākuši psihiski neveselīgu kņadu, novēršot no sevis uzmanību.
Trešais galvenā aizplūšanas virziens ir „oligarhi”. Tiek runāts par dažiem oligarhiem, bet netiek runāts par oligarhiju.
Pret oligarhiju ir jāizturas tāpat, kā ir jāizturas, teiksim, pret proletariātu sociālismā un buržuāziju kapitālismā. Tātad jāizturas kā pret attiecīgās sociāli politiskās formācijas virzošo šķirisko spēku – galveno dzīves noteicēju. Sociālismā tāds galvenais dzīves noteicējs ir proletariāts, kapitālismā – buržuāzija.
Tajā valstiskuma projektā, kuru „perestroika” plānoja realizēt bijušajās sociālisma zemēs, galvenajam dzīves noteicējam bija jābūt oligarhijai. Tas, saprotams, netika atklāti un terminoloģiski adekvāti formulēts. Taču „perestroikas” mērķis bija nodibināt oligarhijas varu. Kriminālajām valstīm ar noziegumu brīvību piestāvēja tikai oligarhijas vara. Respektīvi, valdīšanas forma, kurā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai. Kritiskā terminoloģijā – kastai, Lielajai Bandai, Astoņkājim.
„Perestroikas” galvenais sociālais mērķis bija oligarhijas izveidošana. Oligarhijai bija jākļūst valdošajam sociālajam stratam, kas rodas sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas laikā. Laupītāju skaits nevarēja būt liels. „Perestroikas” barveži no PSKP un VDK nomeklatūras atlasīja oligarhijai piemērotus tipus, kuri bija gatavi bada nāvē iedzīt miljonus, uzspļaut taisnīgumam un tiesiskumam u.tml. Turklāt šie tipi savā misijā nekā slikta nesaskatīja. Viņi joprojām nekaunas par savu noziedzīgo darbību. Viņi raksta memuārus un sevi pasniedz kā tautas labvēļus, brīvības un neatkarības cīnītājus. Tā tas, piemēram, ir M.Gaiļa memuāros.
Jāsoda ir katrs noziedznieks – oligarhs. Tomēr pats galvenais ir nosodīt un likvidēt oligarhiju kā kastu un valsts varu nodot konstitūcijā paredzētajam sociālajam spēkam. Kņada ap dažiem oligarhiem neko nemainīs. Tāda šaura pieeja vienīgi demonstrē tautas bezspēcību un gribas trūkumu pašai noteikt savas dzīves kārtību.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
