Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šajā kulturoloģiskajā esejā nebūs runa par reālu okupāciju, un nebūs runa arī par okupācijas sakralizāciju (dievināšanu) šīs parādības visdrausmīgākajā formā. Eseja ir veltīta okupācijas, pasvītroju, švaukstiskajai sakralizācijai. Uzdrošinos to uzskatīt par okupācijas sakralizācijas mērenāku formu.

Švaukstiskajai sakralizācijai ir komiska pieskaņa. Mēs tādu sakralizāciju nekad neuztveram pārāk nopietni. Pret švaukstisko sakralizāciju neizturamies tāpat kā pret sakralizāciju, kas notiek, balstoties uz prāta un dvēseles stabilu un dziļu pārliecību.

Mūsdienu vispārējās zombēšanas laikmetā nākas pieņemt, ka ne visi švauksti savā prātā un dvēselē ir okupantu dievinātāji. Noteikti ir švauksti-lelles, kuras zem leļļu teātra skatuves rausta īstie rafinētie nodevēji. Noteikti ir švauksti-romantiskās personas. Tās nāk no mākslinieciski radošās inteliģences aprindām. Švaukstiski romantiskās personas ir viegli izprovocēt uz švaukstisku okupantu atbalstīšanu. Uzskatāms piemērs ir „perestroika”. Tai sevi ziedot bija gatavi daudzi mākslinieki.

Švaukstiskā sakralizācija var būt komiska spēle, manierīga atdarināšana un ārišķīga ākstīšanās. Ja arī tā balstās uz prāta un dvēseles pārliecību, tad šim prātam un dvēselei nav liels un cienījams spēks. Švauksti ir nodevēji-āksti, okupācijas dievinātāji-pajoliņi un dievinātāji-sprukstiņi. Ne viņiem ir liels prāts, ne viņiem ir plaša dvēsele. Viņu garīgais potenciāls ir spējīgs tikai uz ākstību un karikatūrisku atdarināšanu.

Eseja tātad ir veltīta komiskai un savā būtībā smieklīgai okupācijas dievināšanai - apjūsmošanai, aklai un reizē karikatūriskai pakļāvībai okupantu varai. Tādai komiski tipiskai pakļāvībai, kādu mūsu kultūrā jau trešo gadsimtu simbolizē Švauksts no brāļu lieliskā un futuroloģiski tālredzīgā romāna. Autori radīja tēlus ar bezgalīgām tipoloģiskajām perspektīvām mūsu sabiedrībā. Pietuka krustiņi, švauksti, ķenči ir bijuši un acīmredzot būs visos laikmetos.

Mēs taču pārāk nedusmojamies uz Švaukstu. Mēs saprotam, ka viņš ir atkritējs un savā ziņā pat savas tautas nodevējs. Tomēr mēs pārāk nedusmojamies uz viņu un tikai pasmaidām par viņa švaukstiskajām izdarībām, pielienot svešzemju varai.

Daiļdarba noslēgumā Švauksts savā švaukstiskumā pārvēršas par karikatūru. Manuprāt, tas ir brāļu Kaudzīšu lieliski izprasts ideoloģiskais pavērsiens. Švauksti principā ir sociuma atkritumi. Tas ir vēsturiski apstiprinājies. Sabiedrība pret dažāda kalibra okupantu dibena laizītājiem sirds dziļumos vienmēr izturas kā pret padibenēm un tautai lieku balastu. Sabiedrība var pasmaidīt par saviem švaukstiem. Taču nekad švauksti netiek patiesi cienīti un mīlēti. Jebkurā gadījumā saglabājas viņu nodevēja statuss.

Romāna trešajā daļā lasām par neglābjamu ākstu. Švauksts ir pārvērties par ākstu, kurš pats jau ir noguris no savas kropļotās vācu valodas, ap kaklu apmestās garās sarkanās šalles, šausmīgi čīkstošajiem zābakiem un citām ākstībām. Par neglābjamo ākstu ir zudusi interese arī slātaviešiem un čangaliešiem. Viņi vairs nesmaida par Švauksta valodu un manierēm.

Šajā esejā būs runa par mūsu šodienas švaukstiem. Iespējams, mūsu šodienas švauksti tāpat kā Švauksts ir noguruši no savas smieklīgās kalpošanas okupācijai. To mēs nevaram zināt. To par savu tēlu mentālo stāvokli var zināt rakstnieks. Mēs tiekamies nevis ar tēliem, bet reāliem cilvēkiem. Mēs nevaram zināt, kā jūtās mūsu šodienas švauksti.

Taču mēs droši zinām, ka kāda mūsu sabiedrības daļa noteikti ir nogurusi no šodienas švaukstiem un skatās uz viņiem ar neslēptu vienaldzību kā uz sen apnikušiem komiķiem. Mums nav žēl viņus zaudēt, tāpat kā slātaviešiem nebija žēl zaudēt Švaukstu un samierināties ar viņa pāriešanu vācu zemes kungu subkultūrā.

Švaukstu augstu vērtēja tikai Pietuka Krustiņš: „Jā, tā ir allaž mūsu vācu partijas gudrība: ikkatru krietnu spēku sevīm piegriezt un piesavināties." Mēs šodien esam prasīgāki par Pietuka Krustiņu. Mēs savus švaukstus augstu nevērtējam un labprāt gribam no tiem tikt vaļā uz visiem laikiem. Mūsu zemē noteikti vēl dzīvo nesalauzti un patstāvīgi domājoši cilvēki, kuriem riebjas pielīšana un sadarbošanās ar okupantiem.

Kā jau minēju, esejā nav runa par reālu okupāciju. Neviens mūs pašlaik nav okupējis. Jēdzienu „okupācija” lietoju kā hiperbolu – pārspīlējumu, lai pastiprinātu iespaidu.

Atkārtoju – neviens pašlaik nav mūs okupējis. Taču tajā pašā laikā mums ir ļoti viegli justies kā okupētiem. Izvēlētā hiperbola faktiski nav spējīga pastiprināt iespaidu. Tā pašlaik pie mums Latvijā ir vāja hiperbola. Vārds „okupācija” nevienam nav pārspīlējums. Katrs no mums saprot, cik lielā mērā šodien ir aktuāls vārds „okupācija”.

Kā zināms, mēs neesam patstāvīga un neatkarīga valsts. Mūsu valsts ir butaforija. Valsts ir kārtējā ģeopolitiskā mārketinga produkts, un valstij ir konkrēts ģeopolitiskais īpašnieks. Mēs esam „šaha spēles pozicionārās kombinācijas” rezultāts. Tā mīl izteikties mūsu dzīves ģeopolitiskais teorētiķis un praktiskais organizators  misters Bžezinskis.

Mēs neesam suverēna valsts, jo savu suverenitāti brīvprātīgi, ar lielu prieku atdevām citiem. Tāpēc hiperbola „okupācija” mums ir labi saprotama. To saprot katrs Latvijas pilsonis. Katrs Latvijas pilsonis var viegli iedomāties sevi kā pa īstam okupētas valsts pilsoni.

Taču formāli tā pašlaik nav. Atkārtoju vēlreiz – neviens pašlaik nav mūs okupējis. Mūsu zemē nav okupācijas karaspēka. Okupācija ir kādas valsts sagrābšana ar bruņotām vienībām un okupantu administrācijas ieviešana.

Mūsu dzīvi nepārvalda okupantu varasvīri. Okupācija klasiskajā izpratnē būtu tāds stāvoklis, ja mūsu zemi būtu okupējis svešas valsts karaspēks. Tas likvidēja mūsu bruņotos spēkus, ieslodzīja „Baltajā gulbī” mūsu valdību un izveidoja okupācijas pārvaldi tikai no saviem oficieriem, vietējiem cilvēkiem nedodot nekādas pašpārvaldes tiesības.

Tādas situācijas pie mums nav.  Mūsu notikumiem ir cits raksturs. Pareizāk būtu fiksēt: mūsu notikumiem ir ģeopolitiskā trajektorija. Šajā ģeopolitiskajā trajektorijā ietilpst arī klasiskās okupācijas politiskie elementi. Tādējādi gribas teikt, ka mums ir ģeopolitiski okupēta valsts.

Turklāt tagad ir izplatīta arī tā saucamā ģeofilosofija – spēja pārvaldīt (okupēt) teritoriju ar gara spēku. Ģeofilosofijas populārākās tehnoloģijas ir vadāmais haoss, slavenais Soft power. Visjaunākā tehnoloģija Smart power paredz arī militārā spēka pielietošanu. Pie mums šī tehnoloģija pilnā mērā netiek pielietota. Nav vajadzīgs to darīt, jo mēs, kā parasti, bruņoti nepretojamies.

Pašlaik mēs formāli savā zemē visu darām ar savu galvu un savām rokām. Taču tajā pašā laikā mums katram ir ļoti viegli izjust savu stāvokli – okupētas zemes iedzīvotāja stāvokli. Tāpēc izvēlējos minēto hiperbolu, labi apzinoties tās poētisko mazasinību. Ja mums būtu grūti vai pat neiespējami tagad izjust savu stāvokli kā okupētai zemei, tad hiperbolai būtu nesalīdzināmi lielāka mākslinieciskā vērtība un tā būtu poētiski pilnasinīga. Tā būtu ekscentriska politiskā hiperbola. Diemžēl tas nav iespējams.

Mūsu sabiedrībā ir kāda skaista un ģenētiski iebetonēta tradīcija – skriet uz muižu sūdzēties baronam. Šī tradīcija ir izteiksmīgi attēlota mūsu daiļliteratūrā. Piemēram, Andreja Upīša prozā.

Par ko skrēja sūdzēties baronam? Protams, par sīkumiem. Visbiežāk par kaimiņa kaislību bez atļaujas lasīt žagarus barona mežā.

Tā ir ģenētiski iebetonēta tradīcija. Tā ir sava veida biovara, kas ir iekļuvusi mūsu ķermenī, lai vadītu cilvēka dzīvi. Biovara atņem vīrišķību. Daudziem ir grūti saglabāt vīrišķību. Daudz vieglāk un patīkamāk ir nodoties kārdinājumiem. Tas ir daudz vieglāk nekā saglabāt pašcieņu, uzticību un upurēšanos savas dzimtenes labā.

Pie mums vārdi „dzimtenes patriots” var pārvērsties oksimoronā – īpašībā, kas parādībai nekad nevar būt. Vārdi „dzimtenes patriots” kļūst tāds pats oksimorons kā vārdi „skanīgs klusums”. Turklāt daudziem (piemēram, interneta komentāru faniem) ir ļoti agresīva reakcija pret savu mazvērtības kompleksu. Šajā kompleksā ietilpst paškritiska atskārsme par dzimtenes patriotisma deficītu. Interneta komentāru fani intuitīvi jūt savu mazvērtību un tāpēc kļūst naidīgi pret visiem un visu.

Ģenētiski iebetonētā tradīcija turpinās arī tagad. Pašlaik muižas vietā ir smilšakmens cietoksnis Rīgā, Samnera Velsa ielā 1. Tur atrodas ASV vēstniecība. Savukārt vācu barona vietā ir cietokšņa saimnieks, mūsu jaunlaiku brīvvalsts amerikāņu barons – ASV vēstnieks.

 Sūdzību tematika ir mainījusies. Sūdzību objekts (kaimiņš) nav mainījies. Žagaru zagšanas vietā ir kaimiņa kriminālās vājības. Tās var būt visdažādākās – lokālā mēroga un kontinentālā mēroga kriminālās kombinācijas.

Vēstniecībai patīk mūsu tautiešu kriminālās aktivitātes. Pastrādātos noziegumus var izmantot ģeofilosofijas tehnoloģijās. Īpaši tad, ja noziedznieki netiek apzināti tiesāti un sodīti. Tādā gadījumā viņi kļūst par dzelžaini atkarīgiem cilvēkiem, ar kuriem var viegli manipulēt politiskajās un ekonomiskajās rotaļās. Viņus var ērti izmantot dažādiem relatīvi tīriem vai netīriem uzdevumiem. Ģeofilosofiskajās tehnoloģijās funkcionē tikai atkarīgi cilvēki. Godīgi un morāli brīvi cilvēki ģeopolitiskās okupācijas varai nav vajadzīgi. Viņi ir pat kaitīgi un tiek apzināti turēti lielgabala šāviena attālumā no jebkuras politiskās un ekonomiskās rotaļas. Ģeopolitiskās okupācijas vara strādā tikai ar neliešiem un krimināliem elementiem.

Par mūsu augstu amatpersonu gājieniem ziņot uz ASV vēstniecību sabiedrība ir vispusīgi informēta, pateicoties atsevišķu interneta mediju drosmei. Saprotams, šie gājieni ziņot ir ļoti nopietna lieta. Tā ir krimināli sodāma lieta. Tā ir valsts nodevība.

Bet tā tas ir īstās valstīs – neatkarīgās un suverēnās valstīs. Tā tas nav okupētā un tajā skaitā ģeopolitiski okupētā valstī. Ģeopolitiski okupētā valstī pret šiem drūmajiem gadījumiem mēs sākam izturēties kā pret kaut ko švaukstisku, jo patiesībā visa mūsu dzīve ir pārvērtusies par švaukstisku farsu – absurdu un smieklīgu eksistenci.

Kā saka, smieklīgā valstī viss kļūst smieklīgs. Arī valsts nodevība kļūst smieklīga. Arī sakrālais nelietīgais rituāls – verdziskā klanīšanās – kļūst smieklīgs. Par to vispiemērotāk rakstīt analītiskās lirikas žanrā – esejas formā.

Tagadnes smieklīgākais Švauksts ir eksģenerālprokurors Maizītis. Nedomāju, ka kāds cits mūsu valsts ierēdnis gribēs apstrīdēt Maizīša kunga prioritāti uz goda pjedestāla augstāko pakāpienu. Faktiski Maizīša kunga godu nemaz nevar kāds apstrīdēt. Viņš regulāri skrēja uz muižu baronam sūdzēties kā ģenerālprokurors. Tātad kā valstī viens no oficiāli vislielākajiem taisnīguma un likumības sargiem un aizstāvjiem. Maizīša kungu var apsteigt tikai Valsts prezidents, ja arī viņš pakalpīgi tecētu uz muižu pie barona ar ziņojumiem. Par Valsts prezidentu tecēšanu pie barona mediji klusē. Bet tas, protams, nenozīmē, ka mūsu Valsts prezidenti būtu morālās autoritātes visaugstākajā instancē.

Izrādās, Maizīša kungs aktīvi rakstīja „Jūsu Ekselencei” izvērstus ziņojumus par krimināllietu izmeklēšanas rezultātiem. Sēdēdams ģenerālprokurora krēslā, viņš ASV vēstniecībai atklāja izmeklēšanas noslēpumus. Par to var lasīt internetā.

Daudzi varbūt nav informēti par principiāli svarīgu vēl kādu faktu. Maizīša kungs mums ir rūdīts taisnīguma un likumības sargs. Šo rindu autors ļoti labi pazīst cilvēku, kas glabā Maizīša kunga parakstītu dokumentu. Maizīša kungs ar savu parakstu ir akceptējis reti drausmīgu rīcību – aizmugurisku tiesāšanu. Aizmuguriski netiesāja ne Hitlers, ne Staļins. Viņi tik zemu nenolaidās. Maizīša kungs nolaidās.

Domāju, ne katrs lasītājs gribēs iedomāties šādu ainu: cilvēku neaicina uz tiesu; tiesa cilvēku notiesā bez viņa klātbūtnes, un pēc sēdes tiesa pa pastu atsūta spriedumu. Vēl noteikti jāpiebilst, ka aizmuguriskā tiesa vispār notika nepamatoti un sakarā ar pazīstama recidīvista dāsni apmaksātu pasūtījumu. To visu mūsu ģenerālprokurors Maizītis ir akceptējis. Neticami? Jā, neticami!

Maizīša kungam noteikti ir pistole. Viņa pastrādātos noziegumus normālā valstī varētu glābt viņa pistole. Normālā valstī šajā situācijā augstam valstsvīram tomēr pietiktu goda un cieņas apziņa. Viņš pats ar savu pistoli atbrīvotu sevi no nepanesamajām morālajām ciešanām un nekad nenomazgājamo kaunu, kas atsauksies arī uz viņa pēcnācējiem.

Taču mums nav normāla valsts. Mums ir ģeopolitiski okupēta valsts ar adekvāti piemērotām morālā un intelektuālā līmeņa amatpersonām. Līksmi smaida ne tikai Maizīša kungs. Līksmi smaida arī citi cītīgie tipinātāji uz muižu. Smaida Aleksejs Loskutovs un Juta Strīķe no KNAB. Smaida Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš. Smaida valdošā kliķe un tās politiskie simulakri, minētos tipus ievēlot jaunos augstos amatos, it kā nekas nebūtu noticis. Tas ir briesmīgi. Švaukstiski komiskais pārtop riebīgā pazemojumā. Valsts nodevība ir pārvērsta ikdienišķā parādībā. Valsts nodevība ir iekļauta valsts amatpersonu darba pienākumos.

Brāļu Kaudzīšu sacerētajā romānā Švauksts pārvēršas par karikatūru pēc dzīves pilsētā. Dzīve pilsētā ir viņu tik tālu atsvešinājusi no dzimtā novada realitātes, ka tas vairs nav amizanti. Švauksts vairs neuzjautrina. Atsvešinātība no realitātes ir izvērtusies kroplā karikatūrā.

Interesanti, ka mūsu šodienas švaukstiem arī ir sava veida atgriešanās no pilsētas. Mūsu šodienas švaukstiem tāda pilsēta ir Brisele. Kad viņi atgriežas dzimtajā novadā, tad viņu ākstības ir tik lielā mērā atrautas no realitātes, ka izvēršas kroplā karikatūrā.

Šajā ziņā nepārspējamākie kroplo karikatūru autori ir ES komisārs Andris Piebalgs un EP deputāte Inese Vaidere. Ko tikai viņi nesarunā dzimtenē, lai izpatiktu treknās maizes tēviem! Visjaunākajā laikā sakarā ar pievienošanos eirozonai viņi „atraktīvi” (A.Piebalga iecienīts jēdziens) švaukstiski centās provinciālo tautiešu prātus novirzīt pareizajās sliedēs.

Piebalga kunga tonis smieklīgi pamācošs: „Politiķu runas par referendumu saistībā ar eiro ieviešanu Latvijā ir bezatbildīga rīcība, jo Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, uzņēmās arī saistības iestāties eirozonā." Kad Latvija iestāsies eirozonā, tad tā kļūs „atraktīva gan eksportam, gan ekonomiskajai izaugsmei”. Tauta neatbalsta politiķu sapņus, jo „Latvijas iedzīvotāji vienmēr ir bijuši skeptiski”; „Tas ir fenomens (?!), ka mēs noliedzam paši sevi”. Totāli atrauti no realitātes komisārs izsakās par mūsu ekonomiku: „..objektīvie dati rāda, ka dzīvojam labāk”; „Saņemot starptautisko aizdevumu, Latvija paveica milzīgu darbu, lai sakārtotu savu ekonomiku, un tas ir izdevies."

Vaideres kundze ir emocionālāka un primitīvāka. Viņas švaukstiskās konstrukcijas varbūt ir galvenokārt adresētas vienkāršajiem cilvēkiem – elektorāta vairākumam. Iespējams, primitivitāti nosaka erudīcijas un izpratnes līmenis.

Viņa eiro ieviešanu saista ar „drošības jautājumu”. Ja mēs lietosim eiro, tad Krievijas faktiskās iespējas Latvijā ievērojami samazināsies. Eiro mums ir „biļete uz stabilitātes un drošības palielināšanu, iesāktā attīstības un izaugsmes kursa turpināšanu”. Ja mums būs eiro, tad mums „būs iespēja kā līdzvērtīgam partnerim paust savu viedokli” ES iestādēs. Deputātes kundzei noder arī šāda sentimentāli salkana vēsturiskā aplamība: „Pievienošanās eirozonai nostiprinās piederību tai ģimenei, kurai patiešām piederam." Visiem ir jāsaprot, ka „eiro katrā ziņā nav mērķis, bet līdzeklis, lai nozīmīgus mērķus īstenotu”.

Komentāri ir lieki. Vēlams tikai piebilst par eiropolitiķes pašidentifikāciju: „Profesore. Dr.oec.”. Tātad citēju ekonomikas doktores švaukstisko trallinājumu.

Par eiro viss ir skaidrs. Jautājums ir izlemts un tiks praktiski realizēts. Mūsu švaukstiem šī tēma ir izsmelta. Tagad kārta ir jaunai tēmai. Tagad mūsu švauksti var sacensties homoseksuālisma un viendzimuma laulību propagandā. Šo tēmu diktē ģeopolitiskā okupācija un izpatikšana ģeopolitiskajiem okupantiem.

Šajā ziņā stabilus pamatus iecementēja rakstītājs Aivars Ozoliņs no medija Ir. Viņš nupat citiem švaukstiem publicēja zināma veida metodoloģisko instrukciju. Viņš paskaidro, kas šajā tēmā ir svarīgākais un kādai ir jābūt konceptuālajai pieejai.

Galvenā doma koncentrējās ap apskaužami švaukstisku tēzi – attieksme pret viendzimuma laulībām un homoseksuālismu ir demokrātijas kritērijs.  Nožēlojami „atraktīvais” (atkal lietoju Piebalga kunga iecienīto jēdzienu) rakstītājs Aivars Ozoliņš iesaka demokrātiskumu vērtēt pēc tā, kā valstī izturas pret visjaunāko laiku minētajām sociālajām epidēmijām. Ja valsts vara un pilsoņi mīl un ciena minētās epidēmijas, tad tā ir demokrātiska valsts. Ja nemīl un neciena, neļauj propagandēt homoseksuālismu un neļauj viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, tad tā nav demokrātiska valsts. Fantastiski gudra doma!

Rakstītājs no žurnāla Ir min piemērus. Saprotams, labas ir Rietumu valstis. Sliktas ir Austrumu valstis. Ļoti slikta ir Krievija, un ļoti slikts ir tās prezidents Putina kungs. Viņš cenšas nepieļaut no Rietumiem ievazātās sociālās epidēmijas.

Arī Latvija ir slikta valsts. Rakstītājs Ozoliņš cer, ka Latvija slikta ir tikai pagaidām. Viņaprāt, Latvija tikai pagaidām atpaliek no Rietumiem un stāv uz robežas starp Rietumiem un Austrumiem. Viņš žēlojas par mums: „..vairākumam Latvijas iedzīvotāju homoseksualitāte arvien šķiet pat amorālāka nekā laulības pārkāpšana." Savu švaukstiskajā dumjībā viņš brīdina mūsu politiķus. Tagadējos politiķus vairs neievēlēs, ja viņi nesāks mīlēt un cienīt seksuālās minoritātes un tādējādi pie mums beidzot neieviesīs demokrātisko iekārtu.

Smieklīgi! Jā, pagaidām smieklīgi! Arī pret Švauksta ākstībām cilvēki pirmajā laikā izturējās kā pret smieklīgām izdarībām. Vēlāk nevienam vairs nenāca smiekli.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...