Okupācijas sekas ir ne tikai pieminekļi, bet arī politiķu speciālie lidojumi un oficianti, kuri pienes tēju sapulcēs
Aigars Prūsis13.09.2024.
Komentāri (72)
Iesaki rakstu: 
Okupācijas sekas nav tikai pieminekļi, nelojāli kolonisti u.c. grūtības. Politiķi, kuri iedzīvojušies turībā, strādājot tikai valsts darbā, nesamērīgi atalgoti amati dažādās padomēs, speciālie lidojumi, oficianti, kuri pienes tēju sapulcēs u.c. labumi nav nekas jauns.
Tieši tāpat bija PSRS, ko faktiski vadīja komunistisks oligarhāts, baudot visus iedomājamos un pat neiedomājamākos labumus, kamēr pārējie dzīvoja trūcīgi vai pat nabadzīgi.
Lai arī mūsdienās atšķirības starp “eliti” un pārējiem nav tik nesamērīgi lielas kā padomju laikā, daudzas Latvijas PSR tradīcijas palikušas arī šodien, un tā nav tikai bieži piesauktā birokrātija un pārkontrolētība sīkumos.
Tikpat valsti bremzējoša parādība ir “ideoloģiski pareizā stāja” vai vismaz tādas izrādīšana, kas arī nekur nav zudusi. Piemēram, nelegālās migrācijas krīze neradās tagad, tā sākās jau sen, vienkārši vēl pirms pieciem gadiem amatpersonas par to nedrīkstēja izteikties negatīvi. Ja kāds sociāli aktīvais par to ierunājās, ieskaitīšana ksenofobos vai pat nacistos bija nodrošināta.
Līdzīgs stāsts par integrāciju, kuras izgāšanās bija acīmredzama, taču par problēmām izpausties nedrīkstēja, tas varēja nepatikt Maskavai, un galu galā integrācijas piltuvē desmitgadēm bira budžeta miljoni. Kamēr klajas naidīguma izpausmes, ja ne klusējoši, tad pacietīgi tika pieņemtas gan. Tikmēr 9.maijā salocīts slotaskāts ar Krievijas karogu latvietim varēja sabojāt visu atlikušo mūžu.
Un tās nav epizodes no pērnā gadsimta, tas taču bija nesen. Padomju laika palieka nav tikai prasība latviešu jaunietim zināt krievu valodu, kad viņš meklē darbu.
Arī tūkstošiem eiro prēmija pie algas priekšniecībai, bet termokrūze ar logo padotajam ir okupācijas laika tradīcija.
Agrāk taču bija tāpat – par labu darbu kolektīviem piešķīra vimpeļus un ceļojošos karogus, kamēr komunistiskā elite iepirkās specveikalos un devās uzlabot veselību uz ārzemēm.
Latvijai ne tikai vajadzētu tiekties būt labākai par citiem, - tādi arī varam būt, taču ar pagātnes ieradumiem tas neizdosies.
Seko mums 
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
