Okupācijas 72. gadadienā Latvijas televīzijā tikai šlāgeri un komēdijas

Tautai ļoti aizvainojoši 73. gadā pēc okupācijas un tai sekojošā pusgadsimta Latvijas tautas (ne tikai latviešu) genocīda uzzināt, ka dažiem tāpat kā Rīgas birģermeistaram Ušakovam un tā parteigenossem Urbanovičam ar Co. bez abu valstu vēsturnieku papildu pētījumiem Krievijas specdienestu arhīvos nav skaidrs, bija okupācija jeb (citēju no PSKP vēstures grāmatas) „darbaļaužu masas pieprasīja nekavējoties atjaunot 1919. gadā Antantes gāzto Padomju varu un pievienošanos PSRS". Ar vārdu „okupācija” augšējos plauktos apietas gluži kā ar karstu kartupeli, ka tikai no Putina atkal nedabū kārtējās „ēzeļa ausis”.

Te vietā Adolfa Aloisoviča 1933. gada aforisms no Discovery pārraides Gitļer – diktator: „Valdībām veicas, jo tautas neprot domāt.” (Vienīgais pareizais viņa aforisms.)

Lai netraucētu tautas letarģisko miegu, Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu skolās pasniegt aizliegts. Pašreiz lieto divas Pasaules vēstures grāmatas vidusskolai. Vienā no tām ap 40 lpp., otrā ap 50 lpp. par Latvijas vēsturi. Bez komentāra.

Grāmatā LATVIJAS VĒSTURE 20. gadsimts par Latvijas okupāciju, 20. gadsimta mūsu lielāko traģēdiju, ir tikai nepilnas 5 lappuses. Tas ir - ap 1% no apjoma.

1992. gadā iznāca izcila pēc satura, bagāta ar datiem, toties neizskatīga, uz slikta papīra Ilgas Gores un Aivara Strangas gramata LATVIJA: neatkarības mijkrēslis. Okupācija (Ls 1,70.). Vairs nav atrodama. Atkārtoti neizdod. Tāpat Laimonis Purs nevar izdot savu Aizejot atskaties - 3. Tās saturs pārāk atklāts, godīgs, ne vienu vien augstmani atmaskojošs. (Toties tā izdota ASV un Austrālijā.) Tamāra Heidemane nevar izdot savu otro grāmatu par Sibīrijas latviešu masveidīgo genocīdu Kā tev gāja Sibīrijā, Latviet?. Dažu vēstures grāmatu cena veikalos sasniegusi 60 (!) latu.

Jaunā paaudze tiek turēta mucā un pa spundi barota. Mani mazbērni nav izņēmums. Man nebija vajadzīgi vēsturnieki un Krievijas čekas arhīvi. No savā rīcībā esošiem dokumentāliem materiāliem mazbērniem sagatavoju un saspiedu uz divām lappusēm ŠPIKERI. Ja ne viņi, tad varbūt viņu bērni, ja tādi būs, ja dzīvos Latvijā un vēl pratīs dzimto valodu, to kādreiz izlasīs un sāks domāt. Varbūt pat darboties?!

Pievienoju augšminētā ŠPIKERA saīsināto variantu. (Atmetot datus par ģimenes likteni.)

UVERTĪRA:1939.23.08. Molotova-Ribentropa pakts. Draugi sadala Eiropu. PSRS teritoriālai ietekmei tiek Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, daļa Polijas un Besarābija.

1939.01.08. Hitlers, pēc 16 dienām Staļins iebrūk Polijā. SĀKĀS OTRAIS PASAULES KARŠ. Pēc 18 dienām-

1939.05.08. „Līgums par bāzēm”. Latvija (kopā ar Igauniju un Lietuvu) kļūst par PSRS protektorātu. Pēc 6 dienām

1939.11.10. Serovs paraksta NKVD pavēli #001223 „Par pretpadomju elementu deportācijām no Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR. Tai pašā laikā

1939.g.oktobrī iespiestā armijas kartē – Staiceles apkārtne. Uz robežas ar Igauniju jau Latvijskaja SSR un Estonskaja SSR. Arī M. Vulfsons tādu (iespējams, to pašu) rādīja MA studentiem un PSRS Augstākajā Padomē Gorbačovam.

1940.15.06.Pie Baltijas valstu robežām 460 000 sarkanarmiešu. Naktī uzbrukums 2. un 3. Abrenes robežsargu bataljoniem. Nodedzina abu bataljonu ēkas, nošauj 2 robežsargus, 2 sievietes, 1 bērnu, smagi ievaino 1 sievieti un 1 bērnu. Sagūsta un aizved uz aizrobežu 10 robežsargus un 27 privātpersonas. (Kā pirms iebrukuma Somijā, tā arī te izmantota „pirmrindas pieredze” - hitleriešu provokācija - uzbrukums Gleivicas radiostacijai pirms iebrukuma Polijā 1939.01.09.) Nākošajā dienā -

1940.16.06. Ultimāts par okupāciju. Termiņš 16.06. pl.23.00. Vakarā ar krievu kara lidmašīnu ierodas Višinskis un naktī krievu sūtniecībā kopā ar V.Lāci un P.Blauu (drīz ministru, no 1941.g. jūlija jau Gulagā) uzsāk sastādīt jaunās Latvijas valdības sastāvu.

1940.17.06. 12.00 krievu tanki Rīgā. Nekārtības. Ulmanis Pilī, mājas arestā. Pie Pils tanki, blakus - Daugavā jau vairākas dienas 2 krievu karakuģi, pie ietekas jūrā - zemūdenes. Kopā ar armiju, bez jau iepriekš iefiltrētajiem ievesti arī speciāli sagatavotie civilokupanti. Nākošajā dienā -

1940.18.06. Staļins savam draugam un sabiedrotajam, Ādolfam Aloisovičam nosūta telegramu un apsveic ar Parīzes ieņemšanu. Petens lūdz Hitleram pamieru. Vienlaicīgi -

PSRS vēstniecībā turpinās „Tautas valdības” sastādīšana. Daži no uzaicinātiem atsakās. Tautas maldināšanai leļļu valdība jāsastāda bez komunistiem, profesora Augusta Kirhenšteina vadībā. (Viņa četri brāļi, tai skaitā Rūdolfs, NKVD pulkvedis, Maskavā nošauti kā tautas ienaidnieki.) Pēc 3 dienām -

1940.21.06. politisko policiju pārņem Maskavas čekisti Šustina vadībā. Kam nelatviski uzvārdi, tiem izraksta Latvijas pases ar latviskiem uzvārdiem. (Ebrejs Šustins līdz septembrim kļūst par Silenieku).

Tajā pašā dienā atbrīvo visus politieslodzītos. To sanāca 253, tai skaitā arī ap 40 - 50 „pērkonkrustiešu”. Salīdzinājumam: Ulmaņa diktatūras gados netika izpildīts neviens nāvessods. Okupanti no jūnija līdz augustam (nepilnu 3 mēnešu laikā) arestē jau 714, daudzus no tiem noslepkavo.

Nākošajās dienās - acīmredzot, cerot, ka pats tiks barā, oberkolaboracionists K.Ulmanis apstiprina Višinska steigā (nav zināms, kāda par to var būt Vācijas reakcija) sastādīto „Tautas valdību” bez komunistiem un bez komunistu lozungiem un tā A. Kirhenšteina vadībā sanāk uz pirmo sēdi un -

1940.04.07. nozīmē vēlēšanas 14. un 15. jūlijā, un pie viena pavēl visām iestādēm iegādāties un izkārt PSRS valsts karogus Tam visam paliek 8 (astoņas!) dienas.

Bez vienīgā – komunistu „Darba tautas bloka” saraksta bija vēl „Pilsoniskais”. Tā iesniedzējus - rakstnieku Ati Ķeniņu (Višinska studiju biedru Liepājā, kurš tam pat rakstīja vēstuli un, protams, atbildi nesaņēma), ģenerāli J.Balodi (rusofīlu), H.Celmiņu, R. Kronbergu, R.Turku un citus miliči arestēja par neatļautas sapulces rīkošanu (priekšvēlēšanu laikā!). Pēc laika dažus atbrīvoja, pārējos represēja. ”Strādnieku arodbiedrību” sarakstu vispār atteicās pieņemt, iesniedzējus vienkārši iztrenkāja. Kopā tika mēģināts iesniegt 17 sarakstus, no tiem vismaz viens bijis ar vienu kandidātu - Mavriku Vulfsonu, arī tas netika pieņemts.

1940.11.07. Vēl 4 dienas līdz vēlēšanām, vēl 10 dienas pirms Deklarācijas par iestāšanos Padomju Savienībā, BET JAU -

Timošenko pavēle # 0141 „Par Kaļiņinas Kara apgabala izformēšanu un Baltijas Kara apgabala formēšanu ar centru Rīgā”. Līdz pievienošanai PSRS vēl 25 dienas.

1940.15.-16.07. ”VĒLĒŠANAS”. Daudzos iecirkņos vēlēšanas krievu armijas pārstāvju stingrā uzraudzībā. Jaunpiebalgas iecirknī nepietiekama vēlētāju aktivitāte. Pa telefonu Nr. 238 komisija mēģina vēlētāju iespaidošanai izsaukt no Cēsīm krievu zaldātus ar kādu tanku un bruņumašīnu. Vēlēšanu biļetenos svītrojumi aizliegti. Vēlēšanu sarakstu nav (no kā aprēķināja %?), bet jau nākošajā dienā zināmi precīzi rezultāti: visā Latvijā nobalso 94,8% (Saldū pat 100 %). Par komunistiem (to pēc J. Kalnbērziņa civilsievas, toreiz Olgas Augustes datiem ap to laiku visā Latvijā bija līdz 500 gab.) nobalso 94,8 %. Komentāri lieki.

1940.05.08. Delegāti ierodas PSRS Augstākajā Padomē. Līdziedotos latviešu valodā AP nolasāmos, pēc nolasīšanas krieviski pārtulkojamos tekstus pirms sēdes savlaicīgi cenzējis Višinskis. Kirhenšteina sagatavei rekords - atzīta par pieņemamu tikai pēc septiņkārtīgas pārstrādes ar katrreizēju abpusēju tulkošanu. Teātris. Latvija kļūst par Latvijas PSR uz pusgadsimtu. Tad uzņēma apgriezienus jau naktī no 15. uz 16.jūniju sekmīgi uzsāktais TERORS.

Komunistiskā sistēma Padomju Savienībā darbojās kā „samojedi” (nejaukt ar tautiņu), kā sātanistu sekta. Sākot ar Staļinu, Kaganoviču, Molotovu, Vorošilovu, daudziem citiem, pat Hruščovu, represēja, spīdzināja, slepkavoja arī savus ģimenes locekļus (Pjatakovs un Ježovs savas sievas demonstratīvi pat personīgi), kā arī līdzgaitniekus. Viena no Staļina ārlaulības meitām – Praskovja Mihailovska iet bojā Gulagā.

Tādi paši „samojedi” - sātanisti ieradās, uzradās un vairojās bijušā Latvijā. Jau minēju par 1938.gadā Maskavā nošautajiem A. Kirhenšteina četriem brāļiem, jau 1935. g. arestēto, Gulagā bojā gājušo J. Kalnbērziņa-Zaķa sievu un trim pa dažādiem „prijutiem” izvietotiem bērniem (viens no tiem piedzima Gulagā). Pat zvērīgākā latviešu tautas ienaidnieka Arvīda Pelšes sieva tika nošauta 1937. g. (pienācās precēt M. Suslova sievasmāsu).

Jau 1941. g. Gulagā gāja bojā deputāts, leļļu valdības ministrs, rakstnieks, Viļa kolēģis Jūlijs Lācis, trīsdesmitajos gados ne tā ir rakstījis Jaunākajās Ziņās. Par Dvēseļu puteņa sarakstīšanu (tā minēts „prigovorā”) nošāva rakstnieku Aleksandru Grīnu (grāmatu 1941. gadā stedzigi aizliedza arī fašistu okupanti). Bet Vecās jūrnieka ligzdas autors Vilis Teņisovičs Lācis acīmredzot atpirkās ar savas tautas slepkavību un deportāciju organizēšanu.

Par deportācijām neminēšu. Par tām šogad atļāvās uzrakstīt Latvijas Avīze. Karam sakoties, Šustins aizbēdzis pirmais, bet palikušie čekisti cietumos Pierīgā, Valmierā, tās piepilsētā un citās vietās sekmīgi turpināja ieslodzīto apšaušanu. Daudzviet tos nepaguva aprakt.

Vācu tauta nāca pie prāta pēc Nirnbergas. Esam piedevuši tiem kādreizējos 700+4 gadus. Tagadējā Krievija ar retiem izņēmumiem grimst atpakaļ staļiniski imperiālistiskā purvā un alkst atgriezties zaudētajās robežās. Latvijā tās lienošā piektā kolona nesodīta, neatmaskota atkal uzņem apgriezienus. Ja nekas nemainīsies, piedošanas tiem nav un nevar būt. Jāmācās no brāļiem lietuviešiem un brālēniem igauņiem.

Novērtē šo rakstu: