Iesaki rakstu: 
“Ja ukraiņu rīcībā jau būtu viss iepriekš pieminētais, tad pat bērnudārzniekam ir skaidrs turpmāko notikumu scenārijs- ukraiņi atkāpjas dziļāk savā teritorijā, ievilinot pretinieku un piespiežot to izstiept loģistiku. Tiek veikts māņu pretuzbrukums citā virzienā. Tam seko trieciens ar HIMARS, izmantojot arī ATACMS raķetes pa pretinieka noliktavām un komadcentriem. Ar tanku ķīļu palīdzību tiek aplenkts pretinieka grupējums vai grupējumi (atkarībā no situācijas), vienlaicīgi nogriežot tos to apgādes līnijām. Tad artilērija un aviācija sāk metodiski iznīcināt aplenkto grupējumu līdz pēdējam okupantam.”
Šis ir izvilkums no šī gada februārī pietiek.com publicētā raksta ar virsrakstu “Pulkstenis tikšķ Donbasā”. Līdzīgi kā F-16 arī ballistiskās raķetes ATACMS ukraiņi lūdz no ASV jau labu laiku un līdz šim ir saņēmuši konsekventu “nē”. Iedziļināties, kāpēc šāda nostāja, nav šī raksta mērķis, jo patiesība tiks atklāta agri vai vēlu. Konkrētajā jautājuma, līdzīgi kā tas bija ar tankiem, briti iet visiem pa priekšu, un, kā var spriest pēc CNN un ne tikai tur sniegtās informācijas, Ukraina jau ir saņēmusi “gaiss-zeme” klases spārnotās raķetes “Storm Shadow” ar darbības rādiusu līdz 300 km, kas faktiski nosedz visu okupēto Ukrainas teritoriju, ieskaitot Krimas tiltu (skat. attēlu).
Cepuri nost britu priekšā! Laikam būs iespaidojušies no Ex-seržanta šeit publicētā raksta neilgi pēc krievu iebrukuma - https://pietiek.com/raksti/mes_iesim_lidz_galam/. Tas, protams, ir joks, bet, ja nopietni, tad jautājums ir par to, kādu ietekmi šis bruņojums spēs atstāt uz gaidāmo ukraiņu uzbrukumu un vai tas spēs kompensēt modernas aviācijas trūkumu Ukrainas Gaisa spēkos.
Sīkāku informāciju par “Storm Shadow” katrs var iegūt, “ieguglējot” krievu vai angļu valodā. Piebildīšu tikai, ka ATACMS un “Sorm Shadow” pēc darbības rādiusa un kaujas galviņas jaudas ir līdzīgas. Galvenā atšķirība ir tā, ka pirmās ir “zeme-zeme” klases ballistiskas raķetes kas var tikt palaistas no ukraiņu rīcība jau esošajiem HIMARS un M270 MLRS, savukārt “Storm Shadow” tiek palaistas no lidaparātiem.
Ja līdz šim Rietumu piegādātā modernā artilērijas bruņojuma darbības rādiuss nepārsniedza 80 km (planējošās bumbas GLSDB ar darbības rādiusu 150 km ir atsevišķa kategorija), tad tagad tas būs gandrīz četras reizes lielāks. Ko tas nozīmē krievu loģistikai, nav laikam jāskaidro. Viss atkarīgs no tā, cik daudz būs šī bruņojuma un cik būs palaišanai piemērotu lidaparātu. Cik var spriest no publiski pieejamas informācijas, tad kā palaišanas platforma var tikt izmantoti ukraiņu bumbvedēji SU-24. Ir zināms, ka Polija ir veikusi SU-24 modernizāciju ar mērķi pielāgot tos “Storm Shadow”.
Un tā, jautājums - ja trūkst aviācijas, vai ir iespējams sekmīgs uzbrukums pilna mēroga modernā karā? Teorētiski varētu būt, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:
- Izlūkošana visos līmeņos (taktiskā ar bezpilota lidaparātiem, radioelektroniskā un satelītu),
- Pietiekams artilērijas bruņojuma un augstas precizitātes munīcijas daudzums, kas ne vien ļauj izveidot “uguns mūri” uzbrūkošo motorizēto kājnieku priekšā, bet arī paralizēt pretinieka loģistiku un komandcentrus dziļākā aizmugurē, ka arī iznīcināt taktiskās aviācijas lidlauku infrastruktūru,
- Efektīvas un mobilas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas seko līdzi uzbrūkošajām daļām,
- Pārsteiguma moments.
Runājot par pēdējo nosacījumu, ir dzirdēti spriedumi par to, ka modernā karā, kur pieejami tehnoloģiski izlūkošanas līdzekļi, pārsteiguma moments nav iespējams. Tas ir maldīgs uzskats. Šeit svarīgi ir vairāki faktori – pretinieka maldināšana, veicot specoperācijas, un savu rezervju izvietošana tā, lai pretiniekam nebūtu skaidrs galvenā trieciena virziens, vienlaikus ļaujot pārsviest spēkus īsā laika periodā, kur nepieciešams.
Ja runa par pirmo nosacījumu, tad maldināšana nenozīmē publisku paziņošanu par fiktīvo trieciena virzienu. Šāda veida operācijas tiek plānotas un realizētas daudz rūpīgāk, un piemērs tam no WWII - britu realizētā operācija “Mincemeat” sabiedroto Sicīlijas desanta priekšvakarā ar Spānijas piekrastē izskalotu britu virsnieka līķi ar it kā slepeniem dokumentiem portfelī (par šo vēsturisko notikumu ir uzņemta filma, un to var noskatīties Go 3).
Pats par sevi saprotams, ka ir jābūt vairākiem plāna variantiem un par prioritāro ir jāzina pēc iespējas šaurākam iesaistīto lokam.
Esmu to teicis un atkārtošu vēlreiz - militāras operācijas prioritārais uzdevums ir nevis teritorijas atbrīvošana, bet gan neatgriezenisku zaudējumu radīšana pretiniekam, kas rezultēsies arī teritorijas atbrīvošanā. Pretējā gadījumā karš var ieilgt, un pārsvaru gūs tas, kura rīcībā būs vairāk resursu.
Uz šodienu krievu neatgriezeniskie zaudējumi ir aptuveni 200 tūkstoši, kas ir 0,14% no kopēja Krievijas iedzīvotāju skaita. Tas nozīmē, ka to izjūt tikai neliela iedzīvotāju daļa (radinieki, paziņas). Ja zaudējumi pieaugs desmitkārtīgi bez jūtama rezultāta “zemju apvienošanā”, tad proporcionāli pieaugs arī neapmierinātība ar režīmu. Arī papildināt zaudēto bruņojumu, it īpaši sankciju rezultātā pretiniekam būs arvien grūtāk. Šeit paustais var likties cinisks, bet nav citu variantu, kā apturēt agresoru.
Slava Ukrainai un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
