Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Oda pieturzīmei

Arturs Priedītis
13.10.2017.
Komentāri (13)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vispirms par odu un pēc tam par odu pieturzīmei. Oda ir viens no laimīgākajiem žanriem ne tikai lirikā, bet visā literatūrā. Oda vienmēr ir bijusi cieņā. Tā tas ir nepārtraukti turpinājies, sākot no odas pamatlicēja grieķa Pindara un romieša Horācija laikmeta. Oda vienmēr ir atradusies literatūras žanru topā – izmantojuma augšgalā.

Oda nekad nav piemirsta un snaudusi literatūras žanru perifērijā, pacietīgi gaidot savu laiku, kad tā atkal būs vajadzīga un lepni atgriezīsies žanriskās hierarhijas augšgalā. Literatūras žanru komplektā tāds liktenis ir tikai odai. Citi žanri ir bijuši spiesti samierināties ar popularitātes kāpumiem un kritumiem. Visi pārējie žanri ir izjutuši popularitātes saldumu un aizmirstības rūgtumu. Vienīgi oda nepārtraukti ir baudījusi popularitātes saldumu.

Piemēram, mūsdienās tāds šķietami neaizvietojams žanrs kā romāns ir nonācis perifērijā. Visticamākais, romāna renesanse nav tik drīz gaidāma un diezin vai vispār būs sagaidāma līdz pasaules galam. Jau tagad ir jauniešu biezs slānis, kuriem „čivinātavas” 140 zīmju izlasīšana sagādā galvassāpes. Latvijā pat humanitāro zinātņu studenti tagad var tikt pie augstskolas diploma, lasot vienīgi „Short Message Service” šedevrus un neizlasot nevienu romānu. Ja aizvadītā gadsimta 70.gados viens franču intelektuālis izdeva ekstravagantu grāmatu par „autora nāvi” (nekautrējoties saņemt autora honorāru par šo publikāciju), tad tagad var droši rakstīt ekstravagantu grāmatu ne tikai par „romāna nāvi” un „literatūras nāvi”, bet arī „lasītāja nāvi” eiropeīdu garīgā pagrimuma ērā.

Oda ir mākslinieciski individuālās darbības rezultāts. Odai nav nekādas saistības ar folkloru – tautas kolektīvo jaunradi. Tas tiek ar smīnu paskaidrots tāpēc, ka pie mums ir sastopams unikāli obskurantisks viedoklis par literatūras izcelsmi no folkloras (šo kolosālo aplamību iecementēja „Satori” un „Rīgas Laika” kanoniskais autors P.Bankovskis). Oda tāpat kā visi pārējie literatūras žanri nav cēlusies no folkloras.

Oda ir augstas poētiskās kompetences un augstas stilistiskās izjūtas apliecinājums strofikā un prosodijā. Pseidoliriķu buldurējošais verlibrs odai neder. Lai sacerētu odu, ir labi jāpārzina strofikas un prosodijas smalkumi. Citiem vārdiem sakot, dzejas ritmiski intonatīvās uzbūves un pantmēru iespējas.

Odai ir patētisks stils. Tas nav viegli realizējams stils, jo pacilātība un jūsma var ātri sašķobīties eksaltācijā – atbaidoši slimīgos glaimos. Rakstot patētiskā stilā, jāprot harmoniski sabalansēt emocionāli intelektuālo stāvokli ar kaismīgo saviļņotību.

No 2004.gada oda ir katra latvieša svētākais žanrs. Minētajā gadā latvieši neatkarīgo valsti LR oficiāli uzdāvināja modernajam kolhozam ES, un, lūk, ES himna ir vācieša Frīdriha Šillera 1785.gadā sacerētais daiļdarbs „Oda priekam” („Ode an die Freude”). Latvietim tagad „Oda priekam” ir oficiāli svarīgāka nekā „Dievs, svētī Latviju”.

Minētā oda tūlīt kļuva ļoti populāra, un Ludvigs van Bēthovens 1793.gadā tai komponēja mūziku. Eiropā „Odu priekam” nekad neaizmirsa. 1972.gadā tā kļuva Eiropas Padomes himna, bet 1985.gadā Eiropas Savienības (tolaik – Eiropas Kopienas) himna. Latviešu valodā odu atdzejoja Apriķu mācītājs vācietis K.G.Elferfelds. Tas notika 1804.gadā.

Šillers izpildīja pasūtījumu. Visos laikmetos odas galvenokārt sacer saskaņā ar pasūtījumu. Šilleram oda tika pasūtīta Drēzdenes masonu godināšanai. Šis fakts tagad izraisa amizantus sižetus  par masonu lomu Eiropā. Acīmredzot tie esot bijuši vācu masonu pēcteči, kuri Šillera odu izvēlējās ES himnai. Patiesība ne tik svarīga. Svarīgāk ir tas, ka mūsdienās sprēgā pamatota ironija par Šillera teksta neatbilstību ES politiskajai atmosfērai. Nesaticība joprojām ir lielāka nekā saticība un līdz vispārējā „prieka templim” ir ļoti tālu. Internetā ir lasāms šāds odas ievads: „Prieks, tu gaisma dievišķīgā, Paradīzes lolojums! Ugunīgi noreibuši, Templī tavā ienākam. Tava vara atkal vieno, Kaut gan daudz kas šķīra mūs, Un zem taviem spārniem platiem, Visi ļaudis brāļi būs.”

Odas popularitāti veicina tās metaforiskā funkcija. Tiesa, visbiežāk ironiskā nozīmē, vārdu „oda” liekot pēdiņās. Taču vārdu „oda” izmanto ne tikai ironiskā nozīmē. Piemēram, Regīnas Ezeras pēdējais stāstu un noveļu krājums saucas „Odas skumjām”.

Tomēr visbiežāk vārdu „oda” metaforiski lieto pieglaimīga sacerējuma izsmiešanai. Tā autors cenšas salkani izpatīk, un viņš ir pielīdējs. Visbiežāk – pielīdējs politiskajai varai (karalim, caram, valdošajai partijai). Ironiski par „odu” var nosaukt pielīdēja sagatavoto tekstu jebkurā lirikas vai prozas žanrā. Tekstam nav obligāti jābūt odai, lai izpelnītos „odas” godu.

Teiksim, latviešu padomju literatūras sacerējumus var droši uzskatīt par „odām” padomju varai, komunistiskajai partijai, padomju tautai. Kad Gorbačovs atļāva publicēt „disidentisko literatūru”, latviešiem nekas nebija publicējams. Padomju laikā „rakstāmgaldam” nekas netika sacerēts. Literārā daiļrade, kuras idejiskums nesaskanēja ar PSRS valdošo ideoloģiju, LPSR neeksistēja. Tika sacerēts vienīgi kaut kas tāds, ko padomju cenzūra atļāva publicēt. Eksistēja tikai „odas”. Tātad padomju prasībām atbilstošs idejiskums. Principā tā tas bija arī tajos gadījumos, ja darbā atspoguļojās autora mākslinieciskie panākumi. PSRS netika pieļauts ne t.s. buržuāziskais bezidejiskums, ne padomju prasībām neadekvāts idejiskums. Ēzopa valodu arī tūlīt konstatēja. Līdzību valodu un maskētu izteikšanas veidu (Ēzopa valodu) tūlīt konstatēja atbildīgie redaktori – gudri vīri ar speciāli trenētu ožu. Šodien par to lietpratīgi var atcerēties padomju laikraksta „Literatūra un Māksla” redaktors Škapara kungs.

Arī pēcpadomju Latvijā sprēgā „odas”. Ja nebaidāmies no šķebinošas reakcijas, tad iesakāms palasīt jau minēto „Satori” un „Rīgas Laiku”. Šodien latviešu jaunie un ne visai jaunie „dzejnieki” un „prozaiķi” ar milzīgu entuziasmu „odas” uzziež postmodernistisko un seksuālo perversiju „estētikas” manierē.

Bet tagad par odu pieturzīmei.

Oda ir jāvelta pieturzīmei vārdā „pēdiņas”. Svinīgi ir jāslavina tik tikko nosauktā pieturzīme, kura tekstā izceļ atsevišķus vārdus, vārdu savienojumus, teikumus, teikumu grupas un kuru lieto tiešās runas izcelšanai, citātiem, uzņēmumu, daiļdarbu, laikrakstu un žurnālu nosaukumos. Pēdiņas ir divpusēja pieturzīme. Tā sastāv no atvērējpēdiņām un aizvērējpēdiņām.

Taču tā tas bija līdz šim. Visjaunākajos laikos pēdiņu lietojums ir ievērojami paplašinājies. Bez pēdiņām vispār vairs nevaram iztikt. Pēdiņas nākas nemitīgi lietot jebkurā sarunā un jebkurā tekstā par mūsdienu pasauli un mūsdienu cilvēkiem. Pēdiņas ir vispieprasītākā pieturzīme. Daudz pieprasītāka nekā punkts, komats, domu zīme. Pēdiņas tagad ir vislielākā dzīves nepieciešamība, ja vēlamies objektīvi raksturot dzīvi. Bez pēdiņām nav iespējama jebkura veida identifikācija – profesionālā, cilvēciskā, morālā, estētiskā. Tāpēc pēdiņas ir pelnījušas odu, patētiski slavinot šo mūsdienās vispopulārāko pieturzīmi.

Oda pēdiņām nav pašu pēdiņu nopelns. Pašas pēdiņas ar savu teicamo funkcionēšanu nav izpelnījušās odu. Odu pēdiņām ir sarūpējuši mūsdienu cilvēki un mūsdienu dzīves parādības, procesi, tendences, kā visa raksturojumā, identifikācijā, kvalificēšanā pašlaik nav iespējams iztikt bez pēdiņām. Cilvēki un viņu darbība, uzvedība, komunikācija tagad ir tā saškobījusies, ka neatbilst sākotnējai jēgai un tāpēc ir skeptiski, ironiski, dzēlīgi, apšaubīgi, neatzīstoši, noliedzoši liekama pēdiņās. Tagad regulāri nepieciešams norādīt uz neadekvātām izpausmēm, un to visuzskatāmāk var izdarīt, lietojot pēdiņas.

Grūti ir nosaukt, ko tagad nevajag likt pēdiņās. Garīgajā sfērā tā vien liekas visu nākas likt pēdiņās. Tā tas ir diemžēl, sākot ar reliģiskajām organizācijām (no Rietumiem ievazātām sektām, reliģiski ezotēriskām kopienām) un mācītājiem. Mūsu vietējo seksofilu Juri Rubeni identificēt kā mācītāju bez šī vārda likšanas pēdiņās nav iespējams.

No 2004.gada LR vairs nav valsts, bet „valsts”. Pēc iestāšanās ES Latvijas Republiku vairs nedrīkst saukt par valsti, tāpat kā LPSR nekad nesauca par valsti. Valsts bija PSRS, bet LPSR bija tikai viena no PSRS republikām.

LR saukt par valsti nav jēgas arī viena cita ļoti būtiska iemesla dēļ. Valsts bez valsts varas nav valsts. LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas. Valda kriminālā un oligarhiskā Lielā Banda, kurai interesē tikai zagšanas vara. Par to, piemēram, graujoši liecina romāns „Lembergs”.

Romānā "Lembergs" viens no jocīgākajiem (faktiski - debilākajiem) sižeta atzariem ir saistīts ar epitetu "oficiāli atstādināts". Šo epitetu Lembergam piemēro jau vairākus gadus.

Ko tas nozīmē? Viņš turpina darbu, nupat viņu pielaida vēlēšanām, ievēlēja Ventspils parlamentā, Venstpils parlaments atkal viņu ievēlēja par Ventspils prezidentu. Bet mediji joprojām turpina izmantot epitetu "oficiāli atstādināts".

Kā to saprast? Kas ir šis "oficiozs"? Vai viņu "oficiāli" ir atstādinājusi sieva, meita, dēli, sievas māte, pirmā sieva? Kas ir šis "oficiozs", kuram viņš drīkst nepakļauties?

Noteikti viņu nav atstādinājusi LR valsts institūcija. Tas ir loģiski. Valsts institūcijai viņš pakļautos. Ja nepakļautos, tad valsts zinātu, ko ar viņu tādā gadījumā darīt. "Oficiozs" noteikti nav valsts. Latvieši taču negribēs teikt, ka viņu valsts ir pilnīgs mēsls, karikatūra, idiotu sēta, ja vienas pilsētiņas amatvīrs var gadiem ilgi nepakļauties valsts iestādes lēmumam. Lembergs pareizi dara, ka nepakļaujās. Valsti tēlojošiem idiotiem necienīgi ir pakļauties. Lembergs lieliski saprot, ka LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas.

Pie mums bez pēdiņām neiztikt diskursā par politiku un politiķiem. Piemēram, Sarkanmataino Tumsonību, Laulības Pārkāpēju, Putnu Biedēkli, Suņu Būdu iespējams identificēt tikai kā „politiķi”.

Bez pēdiņām nav kvalificējami žurnālisti, akadēmiskais personāls. Tiekamies ar „zinātniekiem”, „profesoriem”, „akadēmiķiem”. Šajā esejā jau izmantojām pēdiņas, minot „dzejniekus” un „rakstniekus”.

Pēdiņas triumfē saskarsmē ar postmodernisma „mākslu”. Laikmetīgās mākslas muzeju (paldies Dievam, tas Rīgā netiks uzcelts!) drīkstētu dēvēt tikai par „muzeju”, jo šī iestāde būtu vienīgi postmodernistu ateja.

Postmodernisti tāpat kā visi profāni ir ļoti patmīlīgi tipi. Viņi praktiski (izstāžu, publikāciju, organizatorisko struktūru jomā) un terminoloģiski ir atšķēlušies no mūsdienu mākslas un sevi dēvē par „laikmetīgo mākslu”. Tas ir labi! Netiek pietaisīta mūsdienu māksla, kura Latvijā vēl ir saglabājusies.

Katrā ziņā latviešu postmodernistiem ir vajadzīga sava ateja. Viņu izkārnījumus nedrīkst glabāt un eksponēt kopā ar Purvīša, Rozentāla, Zaļkalna un citu latviešu mākslas ģēniju darbiem. Postmodernistu „šedevriem” vispiemērotākā vieta ir „Satori”, „Rīgas Laika”, „Delfi” redakcijas telpas, Ārlietu ministra kabinets, Jura Rubeņa celle, Viņķeles kundzes aizgalds, Kultūras ministrijas ofiss.

Visticamākais, oda pēdiņām ne pie kā laba nenovestu. Oda pēdiņām faktiski būtu oda degradācijai un deģenerācijai. Bet vai tas mūsu sabiedrībā izraisītu lielu kaunu? Šaubos! Tas, ka Latvijā bez pēdiņām vairs neko nevaram pasākt, satrauc arvien niecīgāku sabiedrības daļu. Nav manāms satraukums par jaunatnes socializāciju. Tā tikpat kā nemaz vairs nav iespējama bez pēdiņās fiksējamiem faktoriem. Process, kura gaitā jaunieši apgūst savas sabiedrības sociālās normas, vērtības, tradīcijas, lielā mērā ir nonācis tādu cilvēku rokās, kuru cilvēciskās īpašības un profesionālais līmenis nav izsakāms bez pēdiņām. Varas inteliģence vispār ir viens grandiozs pēdiņās ieslogāms nacionālais „veiksmes stāsts”. No pēdiņām brīvi ir vienīgi t.s. vienkāršie cilvēki un tautas inteliģence. Tātad tā sabiedrības daļa, kurus Latvijā visvairāk skar negodīgums, netaisnība, atstumtība, noniecināšana, sociālā darvinisma un „perestroikas” parvēniju ņirgas, nabadzība un mirstība. Ja nekas radikāli nemainīsies, tad latviešu tauta visai drīz kļūs „tauta”.

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...