Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka
Foto

Oda pieturzīmei

Arturs Priedītis
13.10.2017.
Komentāri (13)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vispirms par odu un pēc tam par odu pieturzīmei. Oda ir viens no laimīgākajiem žanriem ne tikai lirikā, bet visā literatūrā. Oda vienmēr ir bijusi cieņā. Tā tas ir nepārtraukti turpinājies, sākot no odas pamatlicēja grieķa Pindara un romieša Horācija laikmeta. Oda vienmēr ir atradusies literatūras žanru topā – izmantojuma augšgalā.

Oda nekad nav piemirsta un snaudusi literatūras žanru perifērijā, pacietīgi gaidot savu laiku, kad tā atkal būs vajadzīga un lepni atgriezīsies žanriskās hierarhijas augšgalā. Literatūras žanru komplektā tāds liktenis ir tikai odai. Citi žanri ir bijuši spiesti samierināties ar popularitātes kāpumiem un kritumiem. Visi pārējie žanri ir izjutuši popularitātes saldumu un aizmirstības rūgtumu. Vienīgi oda nepārtraukti ir baudījusi popularitātes saldumu.

Piemēram, mūsdienās tāds šķietami neaizvietojams žanrs kā romāns ir nonācis perifērijā. Visticamākais, romāna renesanse nav tik drīz gaidāma un diezin vai vispār būs sagaidāma līdz pasaules galam. Jau tagad ir jauniešu biezs slānis, kuriem „čivinātavas” 140 zīmju izlasīšana sagādā galvassāpes. Latvijā pat humanitāro zinātņu studenti tagad var tikt pie augstskolas diploma, lasot vienīgi „Short Message Service” šedevrus un neizlasot nevienu romānu. Ja aizvadītā gadsimta 70.gados viens franču intelektuālis izdeva ekstravagantu grāmatu par „autora nāvi” (nekautrējoties saņemt autora honorāru par šo publikāciju), tad tagad var droši rakstīt ekstravagantu grāmatu ne tikai par „romāna nāvi” un „literatūras nāvi”, bet arī „lasītāja nāvi” eiropeīdu garīgā pagrimuma ērā.

Oda ir mākslinieciski individuālās darbības rezultāts. Odai nav nekādas saistības ar folkloru – tautas kolektīvo jaunradi. Tas tiek ar smīnu paskaidrots tāpēc, ka pie mums ir sastopams unikāli obskurantisks viedoklis par literatūras izcelsmi no folkloras (šo kolosālo aplamību iecementēja „Satori” un „Rīgas Laika” kanoniskais autors P.Bankovskis). Oda tāpat kā visi pārējie literatūras žanri nav cēlusies no folkloras.

Oda ir augstas poētiskās kompetences un augstas stilistiskās izjūtas apliecinājums strofikā un prosodijā. Pseidoliriķu buldurējošais verlibrs odai neder. Lai sacerētu odu, ir labi jāpārzina strofikas un prosodijas smalkumi. Citiem vārdiem sakot, dzejas ritmiski intonatīvās uzbūves un pantmēru iespējas.

Odai ir patētisks stils. Tas nav viegli realizējams stils, jo pacilātība un jūsma var ātri sašķobīties eksaltācijā – atbaidoši slimīgos glaimos. Rakstot patētiskā stilā, jāprot harmoniski sabalansēt emocionāli intelektuālo stāvokli ar kaismīgo saviļņotību.

No 2004.gada oda ir katra latvieša svētākais žanrs. Minētajā gadā latvieši neatkarīgo valsti LR oficiāli uzdāvināja modernajam kolhozam ES, un, lūk, ES himna ir vācieša Frīdriha Šillera 1785.gadā sacerētais daiļdarbs „Oda priekam” („Ode an die Freude”). Latvietim tagad „Oda priekam” ir oficiāli svarīgāka nekā „Dievs, svētī Latviju”.

Minētā oda tūlīt kļuva ļoti populāra, un Ludvigs van Bēthovens 1793.gadā tai komponēja mūziku. Eiropā „Odu priekam” nekad neaizmirsa. 1972.gadā tā kļuva Eiropas Padomes himna, bet 1985.gadā Eiropas Savienības (tolaik – Eiropas Kopienas) himna. Latviešu valodā odu atdzejoja Apriķu mācītājs vācietis K.G.Elferfelds. Tas notika 1804.gadā.

Šillers izpildīja pasūtījumu. Visos laikmetos odas galvenokārt sacer saskaņā ar pasūtījumu. Šilleram oda tika pasūtīta Drēzdenes masonu godināšanai. Šis fakts tagad izraisa amizantus sižetus  par masonu lomu Eiropā. Acīmredzot tie esot bijuši vācu masonu pēcteči, kuri Šillera odu izvēlējās ES himnai. Patiesība ne tik svarīga. Svarīgāk ir tas, ka mūsdienās sprēgā pamatota ironija par Šillera teksta neatbilstību ES politiskajai atmosfērai. Nesaticība joprojām ir lielāka nekā saticība un līdz vispārējā „prieka templim” ir ļoti tālu. Internetā ir lasāms šāds odas ievads: „Prieks, tu gaisma dievišķīgā, Paradīzes lolojums! Ugunīgi noreibuši, Templī tavā ienākam. Tava vara atkal vieno, Kaut gan daudz kas šķīra mūs, Un zem taviem spārniem platiem, Visi ļaudis brāļi būs.”

Odas popularitāti veicina tās metaforiskā funkcija. Tiesa, visbiežāk ironiskā nozīmē, vārdu „oda” liekot pēdiņās. Taču vārdu „oda” izmanto ne tikai ironiskā nozīmē. Piemēram, Regīnas Ezeras pēdējais stāstu un noveļu krājums saucas „Odas skumjām”.

Tomēr visbiežāk vārdu „oda” metaforiski lieto pieglaimīga sacerējuma izsmiešanai. Tā autors cenšas salkani izpatīk, un viņš ir pielīdējs. Visbiežāk – pielīdējs politiskajai varai (karalim, caram, valdošajai partijai). Ironiski par „odu” var nosaukt pielīdēja sagatavoto tekstu jebkurā lirikas vai prozas žanrā. Tekstam nav obligāti jābūt odai, lai izpelnītos „odas” godu.

Teiksim, latviešu padomju literatūras sacerējumus var droši uzskatīt par „odām” padomju varai, komunistiskajai partijai, padomju tautai. Kad Gorbačovs atļāva publicēt „disidentisko literatūru”, latviešiem nekas nebija publicējams. Padomju laikā „rakstāmgaldam” nekas netika sacerēts. Literārā daiļrade, kuras idejiskums nesaskanēja ar PSRS valdošo ideoloģiju, LPSR neeksistēja. Tika sacerēts vienīgi kaut kas tāds, ko padomju cenzūra atļāva publicēt. Eksistēja tikai „odas”. Tātad padomju prasībām atbilstošs idejiskums. Principā tā tas bija arī tajos gadījumos, ja darbā atspoguļojās autora mākslinieciskie panākumi. PSRS netika pieļauts ne t.s. buržuāziskais bezidejiskums, ne padomju prasībām neadekvāts idejiskums. Ēzopa valodu arī tūlīt konstatēja. Līdzību valodu un maskētu izteikšanas veidu (Ēzopa valodu) tūlīt konstatēja atbildīgie redaktori – gudri vīri ar speciāli trenētu ožu. Šodien par to lietpratīgi var atcerēties padomju laikraksta „Literatūra un Māksla” redaktors Škapara kungs.

Arī pēcpadomju Latvijā sprēgā „odas”. Ja nebaidāmies no šķebinošas reakcijas, tad iesakāms palasīt jau minēto „Satori” un „Rīgas Laiku”. Šodien latviešu jaunie un ne visai jaunie „dzejnieki” un „prozaiķi” ar milzīgu entuziasmu „odas” uzziež postmodernistisko un seksuālo perversiju „estētikas” manierē.

Bet tagad par odu pieturzīmei.

Oda ir jāvelta pieturzīmei vārdā „pēdiņas”. Svinīgi ir jāslavina tik tikko nosauktā pieturzīme, kura tekstā izceļ atsevišķus vārdus, vārdu savienojumus, teikumus, teikumu grupas un kuru lieto tiešās runas izcelšanai, citātiem, uzņēmumu, daiļdarbu, laikrakstu un žurnālu nosaukumos. Pēdiņas ir divpusēja pieturzīme. Tā sastāv no atvērējpēdiņām un aizvērējpēdiņām.

Taču tā tas bija līdz šim. Visjaunākajos laikos pēdiņu lietojums ir ievērojami paplašinājies. Bez pēdiņām vispār vairs nevaram iztikt. Pēdiņas nākas nemitīgi lietot jebkurā sarunā un jebkurā tekstā par mūsdienu pasauli un mūsdienu cilvēkiem. Pēdiņas ir vispieprasītākā pieturzīme. Daudz pieprasītāka nekā punkts, komats, domu zīme. Pēdiņas tagad ir vislielākā dzīves nepieciešamība, ja vēlamies objektīvi raksturot dzīvi. Bez pēdiņām nav iespējama jebkura veida identifikācija – profesionālā, cilvēciskā, morālā, estētiskā. Tāpēc pēdiņas ir pelnījušas odu, patētiski slavinot šo mūsdienās vispopulārāko pieturzīmi.

Oda pēdiņām nav pašu pēdiņu nopelns. Pašas pēdiņas ar savu teicamo funkcionēšanu nav izpelnījušās odu. Odu pēdiņām ir sarūpējuši mūsdienu cilvēki un mūsdienu dzīves parādības, procesi, tendences, kā visa raksturojumā, identifikācijā, kvalificēšanā pašlaik nav iespējams iztikt bez pēdiņām. Cilvēki un viņu darbība, uzvedība, komunikācija tagad ir tā saškobījusies, ka neatbilst sākotnējai jēgai un tāpēc ir skeptiski, ironiski, dzēlīgi, apšaubīgi, neatzīstoši, noliedzoši liekama pēdiņās. Tagad regulāri nepieciešams norādīt uz neadekvātām izpausmēm, un to visuzskatāmāk var izdarīt, lietojot pēdiņas.

Grūti ir nosaukt, ko tagad nevajag likt pēdiņās. Garīgajā sfērā tā vien liekas visu nākas likt pēdiņās. Tā tas ir diemžēl, sākot ar reliģiskajām organizācijām (no Rietumiem ievazātām sektām, reliģiski ezotēriskām kopienām) un mācītājiem. Mūsu vietējo seksofilu Juri Rubeni identificēt kā mācītāju bez šī vārda likšanas pēdiņās nav iespējams.

No 2004.gada LR vairs nav valsts, bet „valsts”. Pēc iestāšanās ES Latvijas Republiku vairs nedrīkst saukt par valsti, tāpat kā LPSR nekad nesauca par valsti. Valsts bija PSRS, bet LPSR bija tikai viena no PSRS republikām.

LR saukt par valsti nav jēgas arī viena cita ļoti būtiska iemesla dēļ. Valsts bez valsts varas nav valsts. LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas. Valda kriminālā un oligarhiskā Lielā Banda, kurai interesē tikai zagšanas vara. Par to, piemēram, graujoši liecina romāns „Lembergs”.

Romānā "Lembergs" viens no jocīgākajiem (faktiski - debilākajiem) sižeta atzariem ir saistīts ar epitetu "oficiāli atstādināts". Šo epitetu Lembergam piemēro jau vairākus gadus.

Ko tas nozīmē? Viņš turpina darbu, nupat viņu pielaida vēlēšanām, ievēlēja Ventspils parlamentā, Venstpils parlaments atkal viņu ievēlēja par Ventspils prezidentu. Bet mediji joprojām turpina izmantot epitetu "oficiāli atstādināts".

Kā to saprast? Kas ir šis "oficiozs"? Vai viņu "oficiāli" ir atstādinājusi sieva, meita, dēli, sievas māte, pirmā sieva? Kas ir šis "oficiozs", kuram viņš drīkst nepakļauties?

Noteikti viņu nav atstādinājusi LR valsts institūcija. Tas ir loģiski. Valsts institūcijai viņš pakļautos. Ja nepakļautos, tad valsts zinātu, ko ar viņu tādā gadījumā darīt. "Oficiozs" noteikti nav valsts. Latvieši taču negribēs teikt, ka viņu valsts ir pilnīgs mēsls, karikatūra, idiotu sēta, ja vienas pilsētiņas amatvīrs var gadiem ilgi nepakļauties valsts iestādes lēmumam. Lembergs pareizi dara, ka nepakļaujās. Valsti tēlojošiem idiotiem necienīgi ir pakļauties. Lembergs lieliski saprot, ka LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas.

Pie mums bez pēdiņām neiztikt diskursā par politiku un politiķiem. Piemēram, Sarkanmataino Tumsonību, Laulības Pārkāpēju, Putnu Biedēkli, Suņu Būdu iespējams identificēt tikai kā „politiķi”.

Bez pēdiņām nav kvalificējami žurnālisti, akadēmiskais personāls. Tiekamies ar „zinātniekiem”, „profesoriem”, „akadēmiķiem”. Šajā esejā jau izmantojām pēdiņas, minot „dzejniekus” un „rakstniekus”.

Pēdiņas triumfē saskarsmē ar postmodernisma „mākslu”. Laikmetīgās mākslas muzeju (paldies Dievam, tas Rīgā netiks uzcelts!) drīkstētu dēvēt tikai par „muzeju”, jo šī iestāde būtu vienīgi postmodernistu ateja.

Postmodernisti tāpat kā visi profāni ir ļoti patmīlīgi tipi. Viņi praktiski (izstāžu, publikāciju, organizatorisko struktūru jomā) un terminoloģiski ir atšķēlušies no mūsdienu mākslas un sevi dēvē par „laikmetīgo mākslu”. Tas ir labi! Netiek pietaisīta mūsdienu māksla, kura Latvijā vēl ir saglabājusies.

Katrā ziņā latviešu postmodernistiem ir vajadzīga sava ateja. Viņu izkārnījumus nedrīkst glabāt un eksponēt kopā ar Purvīša, Rozentāla, Zaļkalna un citu latviešu mākslas ģēniju darbiem. Postmodernistu „šedevriem” vispiemērotākā vieta ir „Satori”, „Rīgas Laika”, „Delfi” redakcijas telpas, Ārlietu ministra kabinets, Jura Rubeņa celle, Viņķeles kundzes aizgalds, Kultūras ministrijas ofiss.

Visticamākais, oda pēdiņām ne pie kā laba nenovestu. Oda pēdiņām faktiski būtu oda degradācijai un deģenerācijai. Bet vai tas mūsu sabiedrībā izraisītu lielu kaunu? Šaubos! Tas, ka Latvijā bez pēdiņām vairs neko nevaram pasākt, satrauc arvien niecīgāku sabiedrības daļu. Nav manāms satraukums par jaunatnes socializāciju. Tā tikpat kā nemaz vairs nav iespējama bez pēdiņās fiksējamiem faktoriem. Process, kura gaitā jaunieši apgūst savas sabiedrības sociālās normas, vērtības, tradīcijas, lielā mērā ir nonācis tādu cilvēku rokās, kuru cilvēciskās īpašības un profesionālais līmenis nav izsakāms bez pēdiņām. Varas inteliģence vispār ir viens grandiozs pēdiņās ieslogāms nacionālais „veiksmes stāsts”. No pēdiņām brīvi ir vienīgi t.s. vienkāršie cilvēki un tautas inteliģence. Tātad tā sabiedrības daļa, kurus Latvijā visvairāk skar negodīgums, netaisnība, atstumtība, noniecināšana, sociālā darvinisma un „perestroikas” parvēniju ņirgas, nabadzība un mirstība. Ja nekas radikāli nemainīsies, tad latviešu tauta visai drīz kļūs „tauta”.

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Uzspēlēsim konkursu

FotoMaija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru darbus. Konkurss paredz arī naudas balvas.
Lasīt visu...

21

Postcilvēku logoss un atavisma dumpis

FotoŠis teksts ir domāts cilvēkiem. Tāpēc lietoju cilvēkiem saprotamus vārdus arī tajos gadījumos, kad tiek aprakstīts kaut kas pilnīgi pretējs cilvēku rīcībai. Tas attiecas uz jēdzienu “logoss”. Uzdrošinos šo jēdzienu attiecināt uz postcilvēkiem, lai viņu pazīmes kompleksi asociētu vienā vārdā.
Lasīt visu...

21

Līgo svētkus gaidot

FotoLatvieši pēc savas attieksmes pret tautību daloties trīs grupās. Pirmā grupa uzskata, ka esam maniakāli pārņemti ar savu mākslīgi konstruēto unikalitāti, otrā – ka piedzimt par latvieti esot tas pats, kas izvilkt lielo laimestu loterijā, bet trešajai par savu tautību mainās atkarībā no viņu emocionālā stāvokļa.
Lasīt visu...

15

"Vienotības" Kariņš un KGB boss Andropovs: negaidītas līdzības

FotoSaprotams, ka gadiem ilgi ar manipulatīvām viltus ziņām apdullinātu labticīgo “Vienotības” vēlētāju šāds salīdzinājums varētu šokēt. Vēl pirms gada kāda oligarha ilgstoši uzturēts laikraksts īsteni ziemļkorejiskā veidā jūsmoja, drukājot savā avīzē ar trekniem burtiem: “Tieši smaids Kariņu padara līdzīgu eņģelim.” Jā, tā nav rūgta ironija vai sarkasms, katrs, kurš māk lietot meklētājprogrammu “google”, ātri atradīs lielā Latvijas medijā šo trulo propagandas piemēru.
Lasīt visu...

12

Dzīvesbiedru likums – kāda jēga?

FotoKāpēc es priecājos, bet nelecu no sajūsmas gaisā par Dzīvesbiedru likuma projektu? Īsi un konkrēti – tas ir pilnīgi bezzobains attiecībā uz bērnu jautājumiem un nekādā, ne vismazākajā mērā nerisina tās lietas, par kurām vairākkārt jau esmu rakstījusi.
Lasīt visu...

18

Kas traucē latviskajām partijām pārņemt varu Rīgas domē? Atbilde: latviskajām partijām traucē... latviskās partijas

FotoSaskaņas un GKR kontrole pār Rīgu izgaisusi nedēļas laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, četri saskaņieši atšķēlušies un izveidojuši savu “treniņbikšu” frakciju, vairākums zaudēts! Vai latviskā opozīcija beidzot gāzīs korupcijas režīmu, un kādi ir iespējamie scenāriji?
Lasīt visu...

21

Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu

FotoPēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas atlīdzinājuma likumdošanas iniciatīva, ko reizēm publiski sauc arī par "restitūcijas atlīdzinājumu ebreju kopienai". Diskusija izraisa dažādus komentārus, nereti asus, retu reizi arī tādus, kurus nevajadzētu pagodināt ar uzmanību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

Likumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā...

Foto

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi."...

Foto

Manabalss.lv iniciatīva “Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus. Bez izņēmumiem”

Latvija līdz šim nav publiski paudusi skaidru attieksmi pret Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) režīma noziegumiem. Klusēšana ir...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 4. Iedzīvotāju resursi

Tie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa...

Foto

Politiskais spiediens pret FKTK var radīt draudīgu precedentu arī citām patstāvīgajām iestādēm

Centieni sakārtot likumu “tā, kā vajag” jeb atbilstoši politiskajiem uzstādījumiem, tiecoties atbrīvoties no esošajiem...

Foto

Šis ir bezprecedenta politiskās iejaukšanās gadījums FKTK vēsturē

Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) vēlas precizēt publiskajā telpā izskanējušu valsts amatpersonu sniegtu nepatiesu informāciju, kas vedina...

Foto

Atklāta vēstule Augstākajai tiesai un tieslietu ministram Jānim Bordānam: aicinu apturēt uzsākto Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru

Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam š.g. 28. maijā...

Foto

Ordeņus tirgo, bet Valsts prezidenta kancelejai par to nav ne mazākās intereses

Patiesībā ir vienalga, vai Baiļu triloģijas popularizēšanai izmanto I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņu tirgošanas jautājuma aktualizēšanu...

Foto

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts...

Foto

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir...

Foto

Eiropas patiesā seja

Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā...

Foto

Dzīvs pierādījums tam, ka vatņikiem nav tautības: Dainis Turlais

Noteikti būsiet pamanījuši, ka kolorado vaboļu midzenī, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Rīgas Domi, pēdējā mēneša...

Foto

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to...

Foto

“Saskaņu” gaida grūti laiki

Politikas vērotājiem šobrīd ir interesants laiks. Nesen beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, trešdien tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc tam sekoja...

Foto

Kā būtu iespējams deputātam Kaimiņam juridiski tiesiski sadauzīt seju par vēlētāju nodošanu un solījumu nepildīšanu

Atklātā vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrnieces kundzei! Vēlos Jūs informēt, ka pēc Vienotības valdības...