Nu ko mēs, nabaga „Vienotība”, varam pasākt pret šiem briesmīgajiem lobistiem

Laika posmā, kamēr strādāju Eiropas Parlamentā, nācās saskarties ar lobija organizācijām, kuras strādā Eiropā. Latvijas pārstāvjiem tie nāca un skaidroja savu viedokli. Tā bija informācija, kuru ņemt vērā, pieņemot lēmumus par likumprojektiem. Latvijā absolūtā vairākumā gadījumu notiek līdzīgi. Nozares un uzņēmumi piedāvā informāciju Saeimas deputātiem, kuri izvērtē, vai tā ir vērā ņemama.

Lobijs ir informācijas avots un politiķiem ir iespēja izvērtēt šo informāciju, tās aktualitāti un vai iespējamā rīcība atbilst politiskajai pārliecībai. Tā tam būtu jābūt ideālos apstākļos. Tomēr lobijs arī mēdz būt agresīvs un neņem vērā plašāku kontekstu, kādā tiek veiktas likumdošana izmaiņas, kā rezultātā beigās pats ir cietējs. Šādas divas lobija problēmas izgaismojušās nesenajos likumdošanas procesos, kuri saistās ar aviācijas nozares degvielas rezervēm un obligāto civiltiesisko transporta līdzekļu apdrošināšanu jeb OCTA.

Aviācijas nozares degvielas rezervju gadījums

Latvijai ir nepieciešams veidot degvielas rezerves krīzes gadījumiem. Ikviens transportlīdzekļa īpašnieks, pildot degvielu savā transportlīdzeklī, pašlaik maksā 7 centus par degvielas drošības rezervju izveidi. Šajā un nākamajos četros gados šīs rezerves tiks izveidotas un pēc tam šī nodeva ievērojami samazināsies. Tomēr aviācijas nozares lobijs bija panācis, ka uz to šī norma neattiecas, proti, netiek veidotas aviācijas degvielas rezerves un attiecīgi netiek iekasēta arī nodeva par to. Šis jautājums aktualizējās pēc tam, kad Latvija pievienojās Starptautiskajai enerģētikas aģentūrai. Latvija uzņēmās saistības izveidot degvielas rezerves, tai skaitā aviācijas nozarē, kuras varētu laist tirgū krīzes situācijās. Lai izmaksas netiktu pārliktas uz ikvienu autovadītāju, tās būtu jāsedz aviācijas nozarei.

Aviācijas nozares pārstāvjiem šāds risinājums nebija pieņemams. Vispirms tika bloķēts dialogs ministriju līmenī par šādu rezervju izveidi. Tā kā nebija iespējams vienoties ar nozari un virzīt caur Ministru kabinetu šādus grozījumus, tad Ekonomikas ministrija iesniedza priekšlikumu par rezervju izveidi Enerģētikas likumā Saeimā. Tā vietā, lai sadarbotos un risinātu kopīgo problēmu, kā rezerves labāk izveidot, nozare, vai precīzāk sakot – divi aviācijas degvielas tirgotāji, izlēma turpināt iesākto ceļu un cīnīties pret aviācijas nozares degvielas rezervju izveidi.

Komisijas deputātiem tika iesniegti advokātu atzinumi, kurus agresīvi mēģināja pasniegt par vienīgo patiesību, kā arī viens no maniem kolēģiem, Saeimas deputāts, iesniedza priekšlikumus, kuri izslēgtu aviācijas nozari no degvielas rezervju sistēmas. Priekšlikumus bija sagatavojuši aviācijas degvielas tirgotāji un arī komisijas sēdē tos prezentēja kā savus. Saeima galu galā lēma par šo rezervju izveidi, neskatoties uz nozares iebildumiem, jo šāda sistēma nāks par labu sabiedrībai, proti, Latvijas drošībai un noturībai pret dažādām krīzēm. Alternatīva būtu bijusi izmaksu pārlikšana uz visiem autovadītājiem vai rezervju neveidošana un soda naudas, kuras atkal būtu jāmaksā visiem nodokļu maksātājiem, nevis aviācijas degvielas tirgotājiem.

Likuma pieņemšanas laikā no nozares puses tika demonstrēta nihilistiska attieksme gan pret Latvijas starptautiskajām saistībām, gan arī pret pārējo sabiedrību, kurai būtu jāuzņemas aviācijas nozares degvielas rezervju izveides izmaksas. Šis tikai ilustrē situāciju - vēl arvien daļa sabiedrības uzskata, ka viņus neskar drošības procesi pasaulē un likumi nav saistoši, kā arī tos ar agresīvām metodēm var mēģināt locīt sev par labu.

OCTA gadījums

Nesenie notikumi saistībā ar obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas likumdošanas izmaiņām ilustrē vēl vienu situāciju, kad aktīvs lobijs nevis panāca rezultātu, bet gan gluži pretēji – likumdošanas izmaiņu atlikšanu. Skaidrs, ka tieši apdrošinātājiem par labu nāk plašāks apdrošināmo loks. Tas nāk par labu arī patērētājiem, kuriem ir labāks apdrošināšanas segums pret neparedzamiem negadījumiem. Tomēr ir redzams, ka aktivitāte un ieguldītais darbs neatmaksājas, ja netiek ņemts vērā plašāks konteksts, kādā grozījumi tiek veikti. Šajā gadījumā grozījumi skāra plašu sabiedrības daļu un tā kā netika ieviesta acīmredzama alternatīva ar transportlīdzekļu reģistrācijas pārtraukšanu, tad arī pamatoti tika celti iebildumi par šo ierosinājumu.

Nozare būtu tikai ieguvusi, ja nevis šauri skatītos uz Eiropas Savienības direktīvām un Eiropas Savienības tiesas spriedumiem, kuri paplašina apdrošināmo loku, bet arī ņēmusi vērā plašāku kontekstu, kādā situācija ir risināma. Šādas iespējas bija gan likumprojekta skaņošanas gaitā Ministru kabinetā, gan arī Saeimā. Protams, arī valsts pārvadei vajadzēja daudz atbildīgāk pieiet šim jautājumam.

Tostarp visā grozījumu skatīšanas laikā iztrūka nozares pārstāvju skaidrojums par to, kā šo dažu papildu risku, kad transports ilgāku laika periodu netiek lietots satiksmē, apdrošināšana ietekmēs OCTA cenas. Arī pēc grozījumu spēkā stāšanās nozare nesteidzās ar skaidrojumu, kā grozījumi ietekmēs transporta līdzekļu īpašniekus. Tā vietā pat pēdējā Saeimas komisijas sēdē, kurā tika skatīts likumprojekts par spēkā stāšanās termiņa atlikšanu, nozare turpināja mēģinājumus panākt ātrāku grozījumu spēkā stāšanos.

Šie divi piemēri kalpo kā piemērs, kā nozares lobijam nevajadzētu strādāt. Vēlos uzsvērt, ka ir daudzi pozitīvi nozaru lobiju un politiķu sadarbības gadījumi. Lobija organizācijas un uzņēmumi sniedz valsts pārvaldes un politiķu darbā vērtīgu un noderīgu informāciju, kas ļauj pieņemt Latvijas sabiedrības interesēm atbilstošāko lēmumu. Labo praksi būtu nepieciešams izplatīt, sekmējot, ka aizvien vairāk nozares un uzņēmumu pārstāvju pieturas pie konstruktīvas sadarbības ar Saeimu, ministrijām, valdību.

Novērtē šo rakstu: