Iesaki rakstu: 
Ik pa laikam Saules sistēmā gadās tāda astronomiska situācija kā planētu parāde. Tas nozīmē, ka visas planētas izkārtojas vairāk vai mazāk vienā līnijā. Gan lielas - kā Saturns vai Jupiters, gan maziņas - kā Merkurs, Marss, mūsu pašu Zeme.
Tā gadās reti, taču nebūt ne nejauši - viss notiek stingri atbilstoši fizikas likumiem un planētu kustībai. Pamazām vien, pamazām vien, taču pilnīgi neizbēgami planētas tuvojas savai parādes līnijai.
Savukārt mūsu mazajā zemītē nesalīdzināmi biežāk, taču tikpat likumsakarīgi un neizbēgami - stingri noteiktā laikā, apmēram gadu ar asti pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām - sākas tuvošanās muldoņu parādei.
Gandrīz vai pret pašu gribu šie ļaudis - gan jaunpienācēji politikas druvā, bet lielākoties jau pieredzējuši caurbiras, kas iepriekš solījušies nekad vairs nesasieties ar šo netīro, nepateicīgo politiku, - jūt nepārvaramu vēlmi meklēt tuvāko sev pieejamo tribīni un no tās sākt solīt, solīt, solīt.
Tribīne, protams, katram sava - vienam pašam sava avīze, otram dāsnu un apdomīgu onkuļu-privātinvestoru nomaksāta biedrība, savukārt trešajam nekas cits neatliek kā par savu dabonamību un atkalgatavību paziņot no sieviešu žurnāla slejām. Bet gribēšanai tas nav šķērslis.
Pirmās mazās zemītes politplanētas - ak, piedodiet, cēlie debesu ķermeņi, par šo necienīgo salīdzinājumu - jau degunus ir pabāzušas un rokas gaisā pavicinājušas. Einars Repše, Ainārs Šlesers, pat mūžam jaunais demokrāts Māris Gulbis. Un no iekšām nāk sajūta, ka tas vēl ir tikai sākums.
Repertuārs gan visiem muldoņu parādes dalībniekiem ir apmēram vienāds - pirmkārt, ja esat piemirsuši, es te tāds lielisks esmu; otrkārt, mana sirds ir pilna kvēlas mīlestības uz latvju zemi un vēlmes tajā visu sakārtot pareizi; treškārt, ir visādas labas lietas, ko es, šīs mīlas un vēlmes vadīts, jums solu izdarīt. Solu, solu, solu.
Ja palasīties jau izskanējušos solījumus un pieteikumus, vissimpātiskāk, lai cik tas nebūtu dīvaini, izklausās apvalkātais donžuāns. Nekādu tur muļķīgu politisku vai ekonomisku ideju, tik godīgs, sirsnīgs, gandrīz nemaskēts izsauciens - reku es esmu, paņemiet kāds mani, lūdzu!
Savukārt abi pārējie, protams, jau ir tukšsolīšanas smagsvari - viens, kā labi zināms, ar savu "nu kā var nesolīt" pat ieņēmis sev atbilstošu vietu mūslaiku folklorā uz krietni ilgiem gadiem. Taču, rau, kaut kā nav pamanījuši, ka jauni laiki prasa jaunas pieejas, līdz ar ko viņu solīšana izklausās, maigi izsakoties, nedaudz vecmodīga.
Šis te pats folklorizējies kungs, piemēram, visā nopietnībā paziņo, ka pēc "ilgām diskusijām par attīstības stratēģijas jautājumiem" viņa vadītā biedrība, nākamā partija esot nonākusi pie fantastiskām būtiskākajām atziņām.
Tas, ko zina katrs Vikadirkšņu iedzīvotājs, solītāja mutē pārvēršas par milzīgu prāta vētru rezultātu un vērtīgu atklāsmi, - Latvijai galvenais, lūk, esot uzņēmumi, laba valdība un jaunu vērtību radīšana. Tiešām - kas nu to būtu domājis...
"Par valsts pārvaldi runājot, jāatjauno tās kvalitāte", "sabiedrība ir smalki un gudri jāpārvalda", "organizēts un produktīvs valsts iedzīvotāju darbs", "labi atalgotu ierēdņu korpuss" - visas šīs frāzes, kas pirms desmit gadiem, kaut tukšas, viesa cerību, pašlaik Repšes kunga mutē izklausās tā, it kā viņam tās būtu palīdzējusi sacerēt Sarmīte Ēlerte.
Un tāds pats - aizmirsis apņemšanās ņemties tikai un vienīgi ar svēto ģimeni un biznesu, nepārvaramo muldoņkustības likumu neatvairāmi dzīts, taču nespējīgs nomainīt savu kādreizējo repertuāru un tāpēc aizkustinoši vecmodīgs - ir arī Šlesers.
Būtu cilvēks izmantojis brīvo laiku, lai ja ne beidzot iegūtu kādu nebūt izglītību iegūtu, tad vismaz ar matemātiku iedraudzētos un apgūtu parašu pirms izrunāšanās pārbaudīt faktus, - bet tak jau ne, protams.
Vienīgā atšķirība, ka no desmitiem tūkstošu (darbavietu) un miljonu (lidostas pasažieru) solīšanas nu jau cilvēks pārgājis uz miljardiem - acīmredzot nodomājis, ka jauni laiki prasa jaunus izaicinājumus un jaunus, krāšņākus tukšsolījumus.
Taču visādi citādi viss - kā vecajos, labajos laikos. Davai, iegrūžam 50 miljonus valsts naudas valsts reklamēšanā - un atnāks atpakaļ divdesmit miljardi piecu gadu laikā! Droši, tikai iegrūžam, un viss būs labi!
Aprēķini, pētījumi, kaut jel kāds biznesa plāns? "Horvātija iegulda ļoti daudzus miljonus, lai reklamētu savu valsti", - kādus gan vēl datus vajag Šleseram, lai grūstu kādā projektā... protams, valsts, ne jau savu naudu?
"Uzskatu, ka valdībai ir nepieciešams pieņemt arī lēmumu, ka uzturēšanās atļaujas tiek piešķirtas arī ikvienam ārvalstu studentam, kas nolemj atbraukt un mācīties Latvijā," - un arī šitā savākošoties tie 20 miljardi.
Kāpēc gan lai profesionāls tukšsolītājs, steidzoties izkārtoties muldoņparādei, pirms šādu "aprēķinu" publiskošanas būtu noskaidrojis, ka šādas uzturēšanās atļaujas ārvalstu studentiem tiek izsniegtas jau pašlaik? Viņš tak joprojām dzīvo pārliecībā, ka galvenais ir laikus un pietiekami krāšņi pasolīt.
Protams, gan jau atradīsies tie, kas uzskatīs, ka ir tikai taisnīgi šiem kungiem dot otro iespēju. Godmanim iedeva, Šķēlem iedeva - tad kāpēc šitiem ne? Viņi taču noteikti ir daudz ko pārdomājuši, izanalizējuši kļūdas - un nu kā mauks, kā mauks...
Tiešām mauks? Bet, klau, ko viņi tādu labu ir spējuši radīt un paveikt, palikuši bez iespējas pa labi, pa kreisi mētāties ar valsts līdzekļiem?
Par bezcerīgos parādos un politsponsoru žēlastības maizē sēdošo notrallināšanas speciālistu Einaru nemaz nerunāsim. Bet kur ir, teiksim, Šlesera paša radītās darba vietas? Nu, ne piecdesmit tūkstoši, bet kaut piecdesmit? Kur ir kāds viņa paša spēkiem attīstīts uzņēmums? Uzņēmums, kurā cienītais kungs būtu pierādījis savu tautsaimniecisko ideju dzīvotspēju?
Tādu nav, un arī tāpēc, vērojot jau pieteikušos muldoņparādes dalībniekus un gaidot to pulka neizbēgamo papildināšanos (dabas likumi, vai zin'), prātā gribot negribot nāk kāda pasena Aivara Lemberga doma.
Doma bija precīzi šāda - no mūslaiku viedokļa ne pārāk politkorekta: "Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā - lai viņi tur darbojas viens ar otru."
Mandomāt, prātīgāk būtu vienā vietā sadzīt visus muldoņparādes otrā svaiguma darboņus - un lai viņi tur viens ar otru ņemas uz nebēdu, bet valstij liek mieru. Vai nu šo kungu nav bijis gana.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
