Iesaki rakstu: 
Atceros ļaužu milzīgo emocionālo sakāpinājumu un prieka asaras pēc Augstākās Padomes deputātu balsojuma par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Toreiz kā Latvijas Brīvprātīgo vienību štāba priekšnieka palīgs ar segvārdu Dižkareivis sargāju Augstāko Padomi no potenciālā interfrontes atbalstītāju uzbrukuma. Ielaušanās mēģinājums tomēnes patiešām bija jāatvaira.
Jāsaka, ka pirmie neatkarības gadi būtu bijuši svētīgi atgūtās valsts dekolonizācijai. Tiesa, veicot to nevis pēc valodas zināšanas pakāpes, bet lojalitātes. Toreiz visi svešķermeņi bija kā uz delnas. “Buržuāziskās Latvijas” nīdējus bez sirdsapziņas pārmetumiem vajadzēja izraidīt uz matušku Krieviju, izbaudīt tur deviņdesmitos gadus. Varbūt tad ar novēlošanos kostu pirkstos un vilktu citu meldiņu. Atlikušajiem kolonistiem atliktu vien katram dot izvēli – zvērēt uzticību Latvijas Republikai vai ardievas. Diemžēl interfrontes aktīvisti tika “integrēti” otrajā Latvijas Republikā, turklāt bieži pašās naudīgākajās vietās.
Tagad urrāpatrioti, tikuši zirgā, mēģina sasmelt izlietu ūdeni, par grūtgalvību valodas apguvē sākot tramdīt sirmgalvjus, kuru pēcteči laiduši saknes Dievzemītē. Es neapstrīdu, ka personāžiem, kas šeit vēlas redzēt Krievijas guberņu, mājvieta jāmeklē aiz Zilupes. Lai iepazīstas ar sapņu zemes dzīvesveidu!
Diemžēl letiņu nacionālisti deģenerējušies līdz vandāļu un mežoņu līmenim. Krievu PUBLISKA pazemošana etniskās piederības, valodas un kultūras dēļ Latvijā kļuvusi par normu. Latvieši faktiski demonstrē pasaulei, ka vergi tiecas pēc varas nevis, lai atnestu brīvību visiem, bet lai paši kļūtu par vergturiem. Tikmēr pie teikšanas Latvijā no labējā līdz kreisajam flangam vienlaidus ir kompradoru partijas, kas sacenšas iztapībā jaunajiem saimniekiem. Liela daļa jaunās paaudzes mazvērtības kompleksa vadīta vērtusies par “kārklu englanderiem”.
Līdztekus pat iluzorā NEATKARĪBA 20 gadus kā zaudēta, iekļaujoties jaunā savienībā. Kam nejautā – neviens par pievienošanos Eiropas Savienībai nav balsojis, bet iekšā esam. Ar apgraizīto valstiskumu un likumiem, kas ļauj uzsākt kriminālprocesu un sēdināt cietumā par ziedu nolikšanu piemiņas vietās, Latvija šobrīd drīzāk atgādina LPSR 2.0. Tomēr neklausieties fantazētājus, kas melš par izstāšanos no Eiropas konglomerāta rīt uz brokastlaiku. Tāpat kā PSRS gadījumā no “plaukstošā dārzā” tiksim laukā tikai, šai būvei grūstot. Iespējams, ar jaunu pulcēšanos un asaru liešanu pie Jēkabielas namiņa.
Pirms gadiem astoņiem intelbeņķiem ienāca prātā doma nosaukt Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu par Baltā galdauta svētkiem – brīves taču vienalga nav. Lasīju skaidrojumu: kāpēc vajag tādu tradīciju. Tur bla-bla-bla. Mākslīgā “paraža” tā arī nav iedzīvojusies tautā. Man toreizējais jaunievedums asociējas ar Kariņa postulēto Latvijas tautas veidošanu no nulles. Tikmēr skolas vecuma resgaļi pat saukalē 4. maiju par balto palagu dienu. Nuja, pēc pusgadsimta okupācijas nevainības vairs nebija. Taču nevajag iespringt, jo daudzi latvzemieši domā, ka Lāčplēša diena ir par godu eposa varonim.
Ja atgriežamies pie patosa par baltajiem galdautiem, tad man te ir, ko klāt. Kopš Dievzemīte no Padomijas skatloga ir pārvērsta par Eiropas Savienības pažobeli, “bauru” vagari (nereti padomjlaiku vecie vēži vai viņu atvases) atļaujas uzvesties daudz vaļīgāk, jo rietu kungiem provinces prestižs nerūp. Pat pretēji – izvirtība, iedzīvošanās kāre, tautas izdeldēšana mūsdienās godā celta.
Tādēļ 34 gadu laikā pulciņš pie kopgalda ir kļuvis stipri mazāks – latvji izmirst. Turklāt pie bagāti klāta galda dzīrojuši, kā arī uz azaida mēbeles rīkojuši orģijas un kvīru dančus laiduši, vien kangari zem patriotu maskām. Galddrāna nošmucēta vienos traipos. Agrāk vai vēlāk veļa būs jāmazgā!
https://lvportals.lv/norises/278746-ar-balta-galdauta-svetkiem-ieskandina-latvijas-simtgadi-2016
https://nra.lv/latvija/390835-karins-sanemis-fridriha-hajeka-fonda-starptautisko-balvu.htm
https://tautaruna.nra.lv/divaini/455742-sabiedribu-soke-skolena-viedoklis-par-4-maiju/
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
