Nomest līķautu atjaunotā dzīvē

Kristus ir augšāmcēlies! Apustulis Pāvils uzsver, cik tas ir svarīgi. “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana,” viņš saka.  Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad visiem bīskapiem un mācītājiem jāmeklē cits darbs un Pētera baznīcu būtu vajadzējis atstāt pilsētai par muzeju. Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir arī jūsu ticība, un tad jūs vēl esat savos grēkos, lemti pazušanai. Tad pazušanā ir gājuši visi mirušie, pat tie, kas ticībā uz Kristu aizmiguši. Ja nav augšāmcelšanās, tad mēs nāves priekšā stāvam bez spēka un cerības.

Fantāziju filmās varonis aizceļo pagātnē, izmaina tur vienu vienīgu lietu un atgriezies vairs nepazīst tagadni. Viss ir pilnīgi citādi. Ja nu mūsu pagātnē izmainītos tikai tas, ka Kristus par mums nav dzīvojis, miris un augšāmcēlies… Nu labi, ir dzīvojis un miris, bet nav augšāmcēlies – kāda šodien būtu dzīve? Varam mēģināt to aptvert lielās līnijās: mācekļi tad nedotos sludināt, jo viņiem īsti nebūtu ko teikt un neviens viņos  neklausītos. Kristus baznīca būtu izbeigusies iedīglī. Nebūtu izveidojusies kristīgā kultūra. Nebūtu civilizācijas, kura tagad ir cilvēces augstākais sasniegums. Kā tas mainītu konkrēti manu vai tavu dzīvi, nav iespējams pat iztēloties. Apustulis Pāvils tikai raksturo vispārējo stāvokli: “Ja Kristus nav augšāmcēlies un mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Viņu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” Visnožēlojamākie – taisni tā viņš saka.

Lieldienās cilvēki mēdz nodoties šūpolēm un olu kaujām, bet kā būtu, ja pārmaiņas pēc mēs galveno uzmanību veltītu tam, lai izdibinātu Lieldienu noslēpumu – kādēļ Pāvils tā saka? Kādēļ bez Kristus augšāmcelšanās es esmu visnožēlojamākais?

Golgātas kalnā notika lielais karš starp labo un ļauno, gaismu un tumsu, dzīvību un iznīcību. Lokālās kaujas notiek katrā cilvēkā. Ja karš būtu zaudēts, mana kauja būtu iepriekš nolemta. Jēzus mācīja cilvēkiem pareizu, nevainojamu un svētu dzīvi. Redzot, ka mēs to nespēsim, viņš tādu nodzīvoja mūsu vietā. Ar visiem mūsu grēkiem un pārkāpumiem viņš nostājās Dieva tiesas priekšā. Mūsu vietā viņš ļāva bauslības likumam sevi notiesāt un uzņēmās sodu. Krusts bija briesmīgs, bet vēl briesmīgāka bija Dieva Tēva novēršanās. Arī to viņš pieņēma mūsu vietā. Un apgūlās kapā. Nāve ir grēka sekas. Ja Jēzus būtu palicis nāvē, tas nozīmētu, ka viņa dzīve nav bijusi bez grēka. Ka viņš jau iepriekš kaut kur ir zaudējis karu un mirst pats par saviem grēkiem. Tad viņam nav ar ko izpirkt mūsējos. Tad mums atliek tikai briesmīga tiesas dienas gaidīšana.

Bet nu Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem, Pāvils priecīgi konstatē. Arī mēs, Lieldienās cits citu sveicinot, konstatējam faktu: “Kristus ir augšāmcēlies! Paldies Dievam, patiesi augšāmcēlies!” Tas nozīmē, ka Jēzus ir tas, ko viņš par sevi teica – punkts, ap kuru griežas visums. Viņš ir Dieva pilnīgākā atklāsme. Mēs vai nu esam ar viņu, vai neesam – šajā Lieldienu svētdienā mums ir jāizdara šī izvēle.

Kristus ir dzīvs, bīskapi un mācītāji laimīgi sludina Kristus uzvaras vēsti, grēku izpirkšanas un piedošanas vēsti, un viņu sludināšana nav velta. Apzīmējot sevi ar krusta zīmi, mēs katrs pasludinām izglābšanas un mūžīgās dzīvības vēsti. Pirmais, vertikālais žests nozīmē: “Vispirms Tēvs sūtīja Dēlu lejup no debesu godības līdz pašai ellei, lai to uzvarētu.” Otrs, horizontālais nozīmē: “Dievs sapulcina visus atjaunotai dzīvei Kristus augšāmceltajā ķermenī, viņa Svētajā Baznīcā.” Pētera baznīca atkal būs dievnams. Katram cilvēkam ir iespēja uzmeklēt savu dievnamu un draudzi, lai tajā kopā ar Kristu augšāmceltos atjaunotai dzīvei! “Es dzīvoju un Jums būs dzīvot”, Jēzus saka visiem, kas viņam tic. Lai tas pilnā, pāri malām ejošā mērā piepildās katram no mums!

Augšāmcelšanās tehniskā puse ir tīta noslēpumā. Būtu jau interesanti, ja kādā no evaņģēlijiem būtu aprakstīts, piemēram: “Pulksten 4:30 no rīta cauri autiem no Jēzus ķermeņa sāka spīdēt gaisma. Kapā atskanēja elektrisko dzirksteļu sprakšķi un sāka smaržot pēc ozona.” Un tā soli pa solim līdz pat noveltajam akmenim. Jā, būtu interesanti – taču priekš kam? Dieva atklāsmes vēstījumu neinteresē zinātniski pētnieciskas detaļas. Tam ir svarīgi ir pavisam citi aspekti.

Jāņa evaņģēlijs uz augšāmcelšanos lūkojas ar Marijas Magdalēnas acīm. Jēzus bija viņu izvilcis no dzīves drupām, kad tā bija galīgi nogājusi no sliedēm. Jēzum līdzās Marija atkal atrada sevi, atguva pašcieņu, ieraudzīja dzīvei jēgu un nākotni. Viņa cerēja novecot Jēzus tuvumā. Tad pēkšņi kaut kādi varas vīri iebruka viņas dzīvē, teikdami, ka rūpējas par tautas deķecerizāciju un nāk viņu atbrīvot. Tie aizrāva Jēzu projām, un mazāk nekā pēc 24 stundām viņš jau bija spīdzināts, sakropļots un miris. It kā ar to nebūtu gana, pat viņa mirušo ķermeni bija aiznesuši un noslēpuši.

Viņa skrēja pēc galvenajiem mācekļiem, bet tie tikai atnāca, pagrozījās un aizgāja. Marija bezspēka bēdās raudāja pie kapa. Tad kādas būtnes baltās drēbēs parādījās un viņu sabaidīja, bet neko jēdzīgu nepaskaidroja. Kamēr viņa ar tām runāja, kāds vēl pielavījās no aizmugures: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Šķiet, ka Marijai beidzot bija par daudz, un viņa uzbruka šķietamajam dārzniekam: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Apjukumā viņa pat neiedomājās, kurp un kā viņa varētu doties ar miruša vīrieša līķi plecos. Jebkuri apstākļi un apsvērumi atkāpās, atstājot tikai pilnīgu skaidrību: ir viena lieta, ko viņa vēlas un kas var izvest viņu no bezdibeņa – Jēzus, kaut vai miris! Un šajā skaidrības brīdī viņa dzirdēja un pazina Jēzus balsi: “Marija!” Šajā vārdā viņai bija visas debesis. “Skolotāj!” viņa atsaucās, ieliekot šajā vienā vārdā visu pasauli.

Tiešām, Dieva atklāsmes vēstījumu neinteresē dabaszinātniski fakti par Kristus augšāmcelšanos. Mūsdienās cilvēki vispār ir iekrituši uztveres sašaurinājumā un noplicinājumā, sakot, ka zinātne ir vienīgais patiesības noskaidrošanas veids. Bet kā paliek, ar mākslu? Vai ar mūzikas palīdzību mēs neko neuzzinām par patiesību? Evaņģēlijs nepārprotami vēlas, lai mēs patiesību par augšāmcelšanos atklājam citādi, piemēram, palūkojoties ar Marijas Magdalēnas acīm. Vai – vēl svarīgāk – ar savas dzīves acīm. Kā es varu uzzināt savu patiesību par augšāmcelto Kristu, pilnīgā skaidrībā sadzirdot viņu saucam mani vārdā tā, kā viņš sauca Mariju? Kā es varu viņam atsaukties “Skolotāj!”, ieliekot tajā visu savu pasauli? Lūk, tad es būšu uzzinājis īsto patiesību par augšāmcelšanos. Ne tikai par Kunga Kristus augšāmcelšanos, bet par savu augšāmcelšanos atjaunotai dzīvei.

Jēzus personai ir milzīga, veidojoša ietekme, sākot no atsevišķām personībām kā Marija Magdalēna, līdz pat visai kristīgajai kultūrai un Rietumu civilizācijai. Ir iespaidīgi aptvert, cik daudz spēja paveikt Diev-cilvēks, kurš nokratīja līķautus un pameta nāvi aiz sevis. Jēzus teica mācekļiem: “Seko man!” Tas nenozīmē vienkārši iet Jēzum nopakaļ. Daudz vairāk tas nozīmē: “Seko manai priekšzīmei. Dari kā es.” Briesmu un asiņu pilnajā laikā, kurā šogad piedzīvojam Lieldienas, tas var parādīt ceļu laukā no bezdibeņa. Nokrati līķautus! Atstāj nāvi aiz sevis!

Vai tad manī ir nāve un kāds līķauts? Šis laiks ļauj tos vieglāk pamanīt. Nesen viens visnotaļ inteliģents un savaldīgs cilvēks, redzot, kas notiek Ukrainā, teica: “Tagad es jūtu, kā var vēlēties nogalināt cilvēku.” Redzot baisi un truli zvēriskās pārestības, kas pilnīgi bezjēdzīgi tiek nodarītas cilvēkiem, var pārņemt asinskāras atriebes alkas. Ak, ja es tiktu tiem nezvēriem klāt, tad gan es… Un iztēles ainas, ko tad es ar viņiem darītu, var kļūt ļoti tumšas. Kara ainas neradīja mūsos šīs nāves alkas, tikai atklāja to klātbūtni. Tās visu laiku slēpās mūsu būtnes dziļumos, bet mēs to par sevi nezinājām.

Ir labi to laikus ieraudzīt, lai aptvertu, cik nopietni mums jāizturas pret savas dvēseles ēnas pusi, kuras saknes sniedzas līdz pašai ellei. Citādi tā kādā brīdī var mūs pašus pārsteigt, kā mani pārsteidza parastu mājsaimnieču pulciņa saruna, kuru man atstāstīja no Krievijas pierobežas. Pārrunājot karu Ukrainā, kādas no viņām bija nonākušas līdz apjēgsmei – ja Putins man liktu, es šautu uz latviešiem. Droši vien iepriekš viņas sevi uzskatīja par vienkāršiem, miermīlīgiem cilvēkiem. Vai arī latviešu mājsaimniecēm kādu brīdi nav ienācis prātā ņemt automātu un visus apšaut, tikai kādu citu iedvesmu iespaidā? Esmu dzirdējis arī to. Dvēseles tumšajos nostūros slēpjas potenciāls, kas var katru no mums padarīt par briesmoni, ja atstājam to bez uzmanības. Tieši tā notika ar marodieriem Bučā. Dieva cilvēkam tas jānokrata un jāatstāj aiz sevis.

Esam nonākuši līdz zilonim istabā. Droši vien jau veselu ceturtdaļgadsimtu es izmantoju katru izdevību, lai runātu par izlīgumu starp latviešiem un nelatviešiem. Esmu aicinājis pārvarēt vecas pārestības un svaigu neuzticēšanos un meklēt kopējo, vienojošo. Svinēt kopīgus svētkus. Uzaicināt krievu draugus un kaimiņus uz krastmalu Lāčplēša dienā. Tēlaini sakot, es aicināju apskaut māti Latviju, kas ir dzimtene lielākajai daļai no mums. Tas likās prātīgi, pareizi un pragmatiski, ja reiz visi šeit dzīvojam. Kāda jēga kaist atmiņu tēlos un kacināties iztēles ainās, ja varam šodien kopā veidot normālu, labklājīgu dzīvi un saskanīgu nāciju?

Tomēr nākas atzīt, ka no manām pūlēm panākumi ir bijuši niecīgi. Laikam visskaudrāk es to izjūtu 9. maija pasākumos, kur tūkstoši sapulcējas pie zināmā pieminekļa ar Georga lentītēm rotājušies un pat ar Krievijas karogiem rokās. Spilgti atceros vakaru, kad braucu tramvajā gar pieminekli un to aplenca liels jauniešu pūlis, krieviski skandējot Rossija, Rossija! Krievija, Krievija! 9. maijs kā piederības apziņas izvirdums nevis Latvijai, bet Krievijas valstij. Mani labi domātie un samiernieciskie aicinājumi tad likās naivi un pilnīgi bez izredzēm. Es gan biju aicinājis savus latviešu tautiešus apdomāt, ka mūsu krievu līdzcilvēkiem Krievija ir viņu etniskās identitātes šūpulis un ka tāds ir vajadzīgs katrai tautai. Es biju aicinājis raudzīties uz 9. maija atzīmēšanu kā ģimenes sakņu lietu, kad pateikties vectēvam par uzvaru. Taču karš Ukrainā liek ielūkoties dziļāk un labu tiesu skeptiskāk.

Kurta Vonnegūta romānā “Kaķa šūpulis” var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga:

Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied

Mednieks, kas tīģeru medībās iet,

Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene

Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien.

Smalks, smalks pavediens –

Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.

Cilvēki var ieņemt dažādus stāvokļus, dažādi izpausties un darīt ārēji atšķirīgas lietas. Krievijas prezidents, kurš raizējas, ka Ukrainu vairs nevarēs ierīt atpakaļ impērijā, ja tā iestāsies NATO, bet raķetes uz Maskavu spēs atlidot ātrāk, nekā viņš paspēs aizskriet līdz bunkuram. Tādēļ viņš sūta uz mierīgu zemi savus karapūļus.

Maskavas patriarhs, kurš neuzdrīkstas nosodīt karu, bet nāves cīņu pret kaimiņu tautu attaisno ar runām par Rietumu nāves civilizāciju. Un sirdī raizējas, ka, ja viņš karu nesvētīs, tad prezidents vairs nesvētīs viņu. Marodieri, kas armijas transportā gādā uz Krieviju nozagtos televizorus un ledusskapjus, bet kritušos biedrus atstāj zemē, kur tos apēd klīstoši suņi un meža zvēri. Varmākas, kas izvaro un nošauj ukraiņu meitenes un tad braukā viņām pāri ar tanku. Un tepat Latvijā it kā normāli cilvēki, kas rotājas ar Georga lentām burta Z formā.

Smalks, smalks pavediens

Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.

Tik dažādi ļaudis, sasieti vienā un tajā pašā impērisma pavedienā, satīti putinisma kamolā un ietīti “Krievu pasaules” līķautā. Katrs, kurš atbalsta šo karu, tas pieņem tā darbus par savējiem un sevi piepulcina kara noziedzniekiem.

9. maijs kā uzvaras pār nacismu piemiņa un Krievijas karogi vairs nesader kopā. Mariupoles blokāde atņem Putina Krievijai morālas tiesības Ļeņingradas blokādes varoņdarbu saukt par savu. Noziegumi pret cilvēci Irpeņā, Bučā, Berdjanskā vairs neļauj Krievijai rādīt uz esesiešu noziegumiem kā uz kaut ko svešu un sev neraksturīgu. Solovjova propaganda un Lavrova meli mūsdienu Krievijai neatstāj morālas tiesības Gēbelsu vai Ribentropu saukt par saviem pretiniekiem. Karš Ukrainā ir novilcis robežu aiz kuras ir palikuši Lielā Tēvijas kara varoņdarbi. Pasaule ir mainījusies, un mūsu uzvedībai arī ir jāmainās.

Tā jau mainās. Šis laiks parādīja mums, kādas izskatās īstu kara bēgļu straumes – sievietes, bērni un veci cilvēki. Un mēs, kas vēl pirms neilga laika tā pretojāmies migrantu uzņemšanai, devāmies pakaļ bēgļiem uz Ukrainas robežu. Šis laiks ir mūsu iespēja atkal sajusties dzīviem, drosmīgiem un vienotiem, palīdzot tiem, kuru dzīves ir izpostītas. Un mēs zinām, ko teica Jēzus – ko jūs vienam no šiem vismazākajiem darāt, to jūs esat darījuši man.

Es ticu, un pasaulē ir daudz piemēru, ka dažādu etnosu cilvēki var dzīvot mierā un kopīgi celt sev laimīgu, pārticīgu dzīvi. Taču nevar būt miera ar putinistiem, jo putinisms ir īstā nāves civilizācija. “Krievu pasaules” impēriskie murgi ir līķauts, kas jau gadu desmitiem žņaudz nost to, kas te Latvijā varētu būt patiešām dzīvs.  Katram Dieva cilvēkam tas jānokrata un jāatstāj aiz sevis, lai augšāmceltos atjaunotai dzīvei. To es saku visu tautību putinistiem, arī latviešiem un jo sevišķi kristiešiem.

Manu krievu līdzcilvēku daļai, uz kuru tas varētu attiekties, es gribētu sacīt: iedomājieties pasauli, kurā ir salauzts mīts par Krievijas militāro varenību. Kurā vairs nav iedomātās burvju nūjiņas, ka Krievija reiz sarauks uzacis un visi tūlīt zinās savu vietu. Iedomājieties pasauli, kur vienīgais, kas jūs sargā un aizstāv, vienīgais uz ko jūs varat cerēt un paļauties, ir Dievs un šī Latvijas valsts. Tas būs kā svaiga gaisa malks. Kā atslābums no nebeidzama stresa. Nepaies ilgs laiks, līdz jūs izjutīsiet, ka var laimīgi dzīvot arī mazā, kompaktā, ērtā un demokrātiskā valstī. Tā būs atbrīvojoša atmošanās. Varbūt jūs paši tad ierosināsiet nojaukt to pieminekli. Tā būtu īstas augšāmcelšanās zīme. Vēstījums par uzvaru Tēvijas karā ir varonības pilns, taču tas ir vēstījums par pagātni. Tagadnei mums ir dots labāks uzvaras vēstījums – Kristus ir augšāmcēlies! Hristos Voskrese! Veidosim savu kopīgo identitāti un savu kopīgo nākotni ap to!

Es zinu, tās šķiet neprātīgas cerības. Taču, vai nebija neprātīgi Marijai Magdalēnai pie kapa meklēt Jēzu? Vai nebija neprātīgi mācekļiem ticēt un cerēt? Mūsu Dievs ir neprātīgi lielu darbu un cerību Dievs. Lai šis Dievs svētī Latviju un mūs!

Ielūkosimies katrs  dziļi sevī, lai pamanītu briesmoni, kas jāsavalda, līķautu, kurš jānokrata, nāves dvašu, kas jāizvēdina. Jēzū Kristū mēs redzam, cik neaptverami daudz laba spēj atnest Dieva cilvēks, kurš to visu atstāj aiz sevis un augšāmceļas atjaunotai dzīvei.

Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas!

Novērtē šo rakstu: