Noliktās atslēgas vai sirdsapziņa?

Jā, izejot no banku pasniegtās ,apzināti sašaurinātās loģikas, un pašu radītās lietu kārtības, kuru tām palīdzējušas izveidot „veiksmes stāsta” valdības ar saviem nepārdomātajiem īstermiņa risinājumiem, mērķtiecīgi likvidējot konkurences iespējas pašreiz dominējošajām bankām, neīstenojot ilgtspējīgas tautsaimniecības attīstības pasākumus un instrumentus, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt tautsaimniecības produktivitātes celšanos, tiešām var teikt, ka iešana šo banku prasību pavadā nu ir neizbēgama.

Šīs radītās situācijas rezultātā hipotekārā kreditēšana ir apstājusies. Par spīti lielajiem naudas uzkrājumiem bankās, zemajām procentu likmēm, par kurām bankām pašām ir pieejams finansējums tomēr tās piedāvā tādus kreditēšanas nosacījumus, kurus var atļauties tikai retais. Pamatojums tam ir dzelžains un loģisks, un saprotams jebkuram, kam ir kaut kāda sajēga no banku lietām – „nolikto atslēgu” princips rada papildu riskus kreditētājam, un, lai nodrošinātos pret riskiem, tiek mainīti kreditēšanas nosacījumi - paaugstināts pirmās iemaksas apmērs un procentu likmes, arī, iespējams, citi nosacījumi tiks izmainīti. Kurš gan ies apstrīdēt šo acīmredzami pamatoto sakarību, vai ne tā?

Taču, pirmkārt, - neviens tā arī nav spējis ne tikai pierādīt, bet pat parādīt, cik pamatots ir šo nosacījumu atšķirību apjoms, piemēram – banku prasītais pirmās iemaksas apjoms atšķiras pat vairākas reizes atkarībā no tā, tiek vai netiek piemērots „nolikto atslēgu” princips. Nekādu aprēķinu, kas pierādītu šādu atšķirību pamatotību nav arī to likumdevēju rīcībā, kas šos banku lobija sagatavotos grozījumus steidzamības kartībā virza apstiprināšanai. Un tas, kā ierasts šādos gadījumos, likumdevēju nemaz nemulsina.

Bet aizdomāties būtu vērts – kā rodas šī lielā atšķirība? Jā, bankai ir jāatgūst aizdotā nauda, un „nolikto atslēgu” gadījumā šo atgūstamo naudas plūsmu bankai veido parādnieka pirmā iemaksa, veiktā parāda atmaksa un nauda no ķīlas pārdošanas, ja parādnieks nespēj izpildīt savas saistības.

Ja ķīla, veicot kreditēšanas darījumu, ir tikusi novērtēta adekvāti un darījuma summa, kuru ir gatava kreditēt banka, ir atbilstoša īpašuma vērtībai, tad kreditoram šajā gadījumā nav nepieciešams būtiski pacelt sākotnējo iemaksu, lai parādnieka maksātnespējas gadījumā varētu atgūt vajadzīgo naudas summu, salīdzinot ar gadījumu, kad parādnieks ir uzņēmies pilnu atbildību, nevis norobežojis to ar „noliktajām atslēgām”.

Šī nepieciešamība pēc lielās sākotnējās iemaksas rodas tad, kad kreditors ir gatavs īstenot darījumu kreditēšanu par nekustamā īpašuma vērtībai neatbilstoši lielu summu. Un situācijā, kad tiek īstenota kreditēšana, kur visa atbildība par to pilnā apmērā tiek uzlikta uz parādnieka pleciem – tas  neizbēgami noved pie kredītu burbuļa veidošanās, jo dod iespēju kreditoram īstenot kreditēšanu par  nekustamā īpašuma vērtībai neatbilstošām summām, pelnīt no šo izsniegto kredītu uzpūstajiem apjomiem un neatbildēt par to radītajām sekām.

Vēl vairāk – apstādinot kreditēšanu, burbulis tiek pārplēsts, uzpūstās īpašuma cenas krītas, bet parādnieku saistību apjoms, kas jāatmaksā bankai - nemainās. Turklāt situācijā, kad kreditēšana tiek „nogriezta”, tiek radīta ekskluzīva iespēja uzpirkt „pa lēto” īpašumus tiem, kam ir pieejami naudas resursi – parasti ar pašām bankām saistītām struktūrām. Lai vēlāk tos varētu pārdot jau par pieaugošām cenām un labi no tā nopelnītu. Bankas, protams, šādā situācijā pasniedz sevi par galvenajām cietušajām un deklarē milzīgos pašu radītos „zaudējumus”, kas dod tām iespēju valstij nemaksāt nodokļus, tādejādi iedzīvojoties vēl arī uz valsts rēķina.

Taču valstij vislielāko zaudējumu, pat apdraudējumu rada tas, ka, ļaujot bankām īstenot šādu kreditēšanas politiku, nav iespējams īstenot ilgtspējīgu attīstības politiku, un veikt tautsaimniecības produktivitātes celšanu ir ļoti apgrūtinoši, jo bankas ir ieinteresētas veidot kredītpolitiku, kas vērsta uz kredītu burbuļa veidošanu, nevis īstenot kreditēšanu, kas ir sinerģijā ar tautsaimniecības attīstības procesiem.

Un esošā situācija, kā arī vēl pavisam nesenie „treknie gadi” ir tam uzskatāms apliecinājums – bankās ir uzkrāti lieli naudas resursi, procentu likmes ir nebijuši zemas, un resursi bankām ir pieejami kā nekad, tomēr bankas ir ļoti atturīgas ar kreditēšanu, lai gan tautsaimniecībai tā ir ļoti nepieciešama, jo bez tās nav iespējams attīstīt ražošanu un celt produktivitāti.

Taču šobrīd, kad bankām ir iespēja īstenot „parādu verdzības” principu, tām nav svarīga parādnieka dzīvotspēja, tās var atļauties „piegriezt kreditēšanu”, ļaut parādniekam bankrotēt. To bankai nebūtu izdevīgi pieļaut, ja bankas iespējas atgūt savu naudu būtu atkarīgas no parādnieka maksātspējas. Šādā situācijā tagad bankas nevis nogaidītu, bet gan meklētu iespējas kreditēt, lai nepieļautu savu parādnieku bankrotus.

Arī hipotekārajā tirgū tagad būtu pavisam cita situācija – tas būtu daudz aktīvāks, jo, pirmkārt, tas nebūtu pārstūķēts ar „trekno gadu” kredītsaistībām, kuras pārkarsēja ekonomiku. Jo kredīti būtu mēreni sildījuši ekonomiku tad un arī tagad, īstenojot tautsaimniecības attīstības procesiem atbilstošu kredītpolitiku un vismaz daļu naudas novirzot produktīvām, nevis spekulatīvām investīcijām – tas paaugstinātu nozarēs strādājošo ienākumus un maksātspēju, veicinot veselīgu pieprasījumu hipotekārās kreditēšanas tirgū, kurā turklāt cenas būtu zemākas un pircējiem pieejamākas, nekā ļaujot bankām īstenot „parādu verdzības” principu un īstenojot „kredītu burbuļu” veidošanu - par ko tās tik nikni tagad cīnās, bet pasniedzot to it kā sabiedrības, Latvijas ģimeņu interesēs.

Patiesībā bankas tagad cīnās nevis par to, lai mājokļi Latvijas ģimenēm kļūtu pieejamāki, bet gan, lai Latvijas strādājošās ģimenes varētu uzņemties pēc iespējas lielākas kredītsaistības, ļaujot bankām nopelnīt vairāk, neuzņemoties nekādus riskus un atbildību par to, ja šīs kredītsaistības izrādīsies nesamērīgi lielas.

Koalīcijas deputātu virzītā likumdošanas iniciatīva, kura sabiedrībai tiek pasniegta kā izvēles iespēja aizņēmējam, patiesībā ir iespējas radīšana bankām īstenot sev izdevīgu kreditēšanas politiku, ka aizņēmējam neatliks nekas cits kā „labprātīgi” doties parādu verdzībā.

Vēl vairāk – nostiprinot likumā šādas „izvēles iespējas”, tā saucamais „nolikto atslēgu” princips tiek nokauts pašā būtībā, tas kļūst bezjēdzīgs, ja paralēli tiek dota iespēja bankām piekopt kreditēšanas politiku, kas atkal ļaus tām pūst “kredītu burbuļus”, jo aizņēmējam tiks piedāvāts samaksāt par bankas alkatības izraisītajām sekām jau avansā, ko diez vai kāds izvēlēsies.

No banku interešu viedokļa šādā “izvēles situācijā” pieļaut īstenot „nolikto atslēgu” principu būtu dubultā neloģiski, jo tādā gadījumā tās tiktu „sodītas” arī no to pārraugošās institūcijas - FKTK puses, kura par šādi izsniegtiem aizdevumiem, kuru nodrošinājuma vērtība nākotnē varētu izrādīties nepietiekama, uzliktu bankai pienākumu veidot lielākas rezerves.

Diemžēl valdošās koalīcijas politiķi kārtējo reizi apliecina savu nespēju domāt ilgtermiņā, nespēju pārraudzīt notiekošo plašākās kopsakarībās, pieņemot kārtējo lēmumu, kas vērsts uz savu sastrādāto kļūdu īstermiņa risinājumu meklējumiem. Iespējams, arī savtīgu interešu īstenošanu, jo kādēļ gan šīs vienas paketes likumprojektus vajadzēja sadalīt un iesniegt trijās dažādās komisijās, un šādi steigt izskatīt tos steidzamības kārtībā, bez jebkādiem pamatojošiem aprēķiniem, paredzot priekšlikumu sagatavošanai un iesniegšanai tikai vienu dienu? Nu, laikam ne jau tāpēc, lai slēptu no sabiedrības savas aizkustinošās rūpes par tās labklājību…

Ja būtu patiesi valdošās koalīcijas politiķu izteiktie solījumi, ka bankām tiek dots pusgads laika, lai tās pierādītu, ka, izmantojot šīs „izvēles iespējas”, tiks atjaunota kreditēšana un banku darbība Latvijas reģionos, tad visa šī steigā uzsāktā jezga nemaz nebija nepieciešama – tā vietā varēja vienkārši pagarināt „nolikto atslēgu” principa spēkā stāšanās termiņu par to laika periodu, kurā bankām būtu iespēja pierādīt savus labos nodomus. Un tad Saeimai pieņemt atbilstoši reāli banku paveiktajam pelnīto lēmumu, nevis steigt to darīt tagad.

Novērtē šo rakstu: