Nolaistā Latvijas Televīzija - izšķērdība, nolaidība, pagrimums un korupcijas ēna
Pietiek lasītājs20.11.2023.
Komentāri (51)
Iesaki rakstu: 
Šogad Latvijas televīziju pameta vairāki labākie speciālisti – viņu aiziešanas galvenais iemesls ir gadiem ieilgusī, ielaistā nesakārtotība atalgojuma sistēmā un uzņēmuma pārvaldē kopumā, jo īpaši Tehnoloģiju daļā, ko nav spējīgs nomenedžēt ne valdes priekšsēdis Ivars Priede (attēlā), ne viņa padotie direktori.
Tikmēr kaudzē guļ (cits trīs gadus, cits piecus un vairāk gadus!) vairāki stratēģiski svarīgi iepirkumi, kurus I. Priede nav spējīgs organizēt un pabeigt un bez kuriem LTV nevar attīstīties. Tie ir LTV Vienotās režijas iepirkums, Elektroapgādes sistēmas apakšstacijas iepirkums, LTV Satura informācijas vadības sistēmas jeb Media Asset Management – MAM iegāde, kuriem pievienosies arī nu jau bēdīgi slavenais un miljoniem vērtais Pārvietojamās televīzijas stacijas (PTS) iepirkums.
Lieki teikt, ka aparatūras un tehnikas cenas ar katru gadu aug, valstij nav ietaupīti jau simti tūkstošu, ja ne miljoni eiro šo ievilkto iepirkumu dēļ. Kad nesen mūsu inženieri paviesojās Igaunijas sabiedriskajā televīzijā un radio ERR, viņi atbrauca pavisam sašļukuši un atzina – kaimiņi igauņi tehnoloģiju ieviešanā un darba organizācijas ziņā ir priekšā Latvijas Televīzijai vismaz par kādiem desmit gadiem, un pats sāpīgākais, ka mums ar šādu gadiem ilgu saimniekošanu un LTV vadītāja mazspēju nav nekādu cerību viņus panākt, kur nu vēl uzcelt Eiropas līmeņa sabiedrisko televīziju.
Tieši I. Priede ir LTV iepirkumu komisijas vadītājs un atbildīgs par Tehnoloģiju daļu, personāla politiku un atalgojuma sistēmu. Kā stāv rakstīts Priedes CV televīzijas mājas lapā LTV.lv, par LTV tehnoloģisku attīstību Priede nes atbildību kopš 2016. gada maija!
Šogad dažu mēnešu laikā atlūgumu uzrakstīja astoņi operatori un turklāt tie vislabākie, kādu LTV ir maz un kuru profesionālajā izaugsmē ieguldīts daudz pūļu un laika. Tie aizgāja strādāt uz citām televīzijām! Raidījumu veidotāji saķēra galvas – kā bez labākajiem strādāsim turpmāk?!
Šogad, vēl pirms profesionāļu masveida aiziešanas arodbiedrības un operatoru pārstāvji kārtējo reizi vērsa I. Priedes uzmanību uz kritisku situāciju – neskaidru atalgojuma sistēma, sliktu pārvaldību un darba organizāciju uzņēmumā. Pēc sarunām ar Priedi darbinieki secināja tikai vienu – vai nu viņš nesaprot, kas notiek viņa padotībā esošajā struktūrā, vai arī negrib saprast.
Vēl 2019. gadā operatori uzrakstīja I. Priedem kolektīvo vēstuli, kurā izteica sašutumu par neizdevīgiem darba līgumiem, darba organizāciju un neskaidru atalgojumu. Atbilde tika saņemta pēc pusgada un tikai pēc vairākiem atgādinājumiem! Vēl pirms tam uz šiem trūkumiem norādīja Valsts kontrole, taču nekārtības palika. Tikmēr Latvijas televīzija turpina pirkt par nodokļu maksātāju naudu ārpakalpojumus, tādā veidā aizpildot operatoru un visādus citus “iztrūkumus”, savukārt bada maizē turētie LTV tehniskie darbinieki (un nereti arī radošie) izmanto gandrīz katru izdevību, lai piepelnītos blakus darbos, arī konkurentu televīzijās, tikmēr ne viens vien administrācijā pelna tūkstošus.
Vēl citi gan televīzijā, gan no malas tikai pabrīnās, ka tik liels uzņēmums ar piecsimt darbiniekiem eksistē bez Personāla departamenta un bez personāla politikas! Un ko radošie? Knapinās un vai plēšas uz pusēm, lai noturētu LTV raidījumu kvalitāti. Cik ilgam laikam viņiem pietiks spēku, entuziasma?!
Hroniskā nesakārtotība ne reizi vien apdraudējusi LTV raidījumus, par to pagājušajā jūnijā savā vēstulē televīzijas vadībai un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei rakstīja arī televīzijas arodbiedrība: “LTV arodbiedrība vairākkārt tikšanās reizēs ar uzņēmuma valdi un SEPLP ir norādījusi uz nesakārtotajiem pārvaldības procesiem LTV iekšienē, kā arī uzņēmuma tehniskās vadības vājumu.
Vienlaikus mēs brīdinājām, ka agri vai vēlu šī gadiem ilgusī problēmsituāciju nerisināšana pēc būtības, nepieņemot izšķirīgus lēmumus, neieguldot tehniskajā varēšanā un neveidojot spēcīgu tehnisko procesu pārvaldību, novedīs pie katastrofas ēterā, kas arī rezultējās 29. maijā faktiski nenotikušajā LTV translācijā no Latvijas hokeja komandas svinīgās sagaidīšanas pasākuma Rīgā.”
SEPLP gan izvēlējās paskatīties no malas uz to, kas turpina notikt LTV un acīmredzot notiks, atstājot visu “menedžēšanu” valdes priekšsēdētāja ziņā un būvējot sapņu pilis par apvienoto sabiedrisko masu mediju. Tikai pils nebūs, acu priekšā slejas grausts. Vai tā ir pareizā attieksme, runājot par nacionālai drošībai svarīgu objektu?!
Tikai laimīgas nejaušības dēļ Dziesmu svētki notika bez katastrofāliem tehniskiem starpgadījumiem, tikai salūza novecojušais Baltkrievijā ražotais filmēšanas kameras krāns, ko beidzot nu bija nenovēršama nepieciešamība nomainīt. Taču darbinieki atzina, ka nostrādāja svētku periodu uz spēku izsīkuma robežas – mazākā neveiksmīga apstākļu sakritība, un būtu vēl viena skandaloza izgāšanās. Kad politiķi iet uz intervijām LTV, tad rauc degunu no padomju smakām, strēgst liftos, skaišas un piever acis, bet pacieš, jo ir vajadzība parunāt kameras priekšā.
Un operatori nebūt nav vienīgie “neapmierinātie”. Šogad no darba aizgāja vairāki vadošie speciālisti tehnoloģijās, IT un programmu veidošanā . Par aiziešanu domā arī vēl viens otrs prasmīgs un tik šaurā jomā kā mūsdienu televīzija pieredzes bagāts inženieris, kuru pazaudēšana tāpat kā vairākkārtējās izgāšanās ar iepirkumiem padarīs gadiem ilgo LTV tehnoloģisko pagrimšanu vēl dziļāku. Interesanti, kurš strādās ar jaunajām pārvietojamām televīzijas stacijām, ja tādas vispār kādreiz I. Priede spēs nopirkt?
Vairākus gadus LTV mēģina iepirkt MAM, un šī digitālā sistēma ir kritiski svarīga, lai televīzija varētu strādāt kā mūsdienīgs interneta televīzijas uzņēmums. Šogad MAM iepirkums, ko I. Priede organizēja pa roku galam, jau divas reizes izgāzās un līdz gada beigām visticamāk atkal nenotiks – neapgūtā nauda, visticamāk, būs jāatdod valsts budžetam, digitālā aprīkojuma cenas atkal pieaugs mūsdienu saspringtajos tirgus apstākļos, bet bez digitālās sistēmas LTV ieslīgs vēl tālāk pagātnē, kas tāpat kā noplukusī ēka tik ļoti atgādina padomju laikus. Tehniskie speciālisti ir vairākkārt norādījuši I. Priedem, ka tā organizēt stratēģiski svarīgus projektus nav pareizi!
Jau kuro gadu ieildzis Elektroapgādes sistēmas apakšstacijas iepirkums, apakšstacija ir vairāk nekā 35 gadus sena un, protams, nepieciešams to atjaunot. Gadiem ilgst arī puspabeigtais LTV vienotās režijas iepirkums, kura iestrēgušā neīstenošana saistīta ar riskiem nacionālajai drošībai (starp citu, tāpat kā nespēja iepirkt PTS). Ja vienīgā režijas pults sadegs kādu ārējo faktoru izraisītā īssavienojumā, piemēram, kāds nejauši apgāzīs glāzi ar ūdeni (bet rezerves pults ierīkošanas iepirkums tā arī nav novadīts līdz galam), tad sabiedrība paliks ar LTV melnajiem ekrāniem, kas X stundā nu galīgi nebūtu vēlams.
Atrunas, ka televīzijai nebija naudas, neiztur nekādu kritiku! Lielie pirkumi netiek laikus plānoti budžetā, jo nauda iztek kā caur pirkstiem nemākulīgajā darba organizēšanā, bet – kad savajagas tik ļoti, ka vairs nevarēja atlikt – arī tad iepirkumi izgāžas, jo pagalam vāji organizēti un novadīti. Tad nu I. Priede prasa naudu no valdības ārpus kārtas. LTV dzīvo, nevajadzīgi tērējot, un par valsts naudu liek arvien lielākus ielāpus uz savām neizdarībām. Tāda, izskatās, LTV sagaidīs 70 gadu jubileju – nolaista un pussabrukusi pa I. Priedes septiņus gadus ilgās valdīšanas laiku.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
