Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Ivars Zariņš, Saeimas deputāts
20.07.2017.
Komentāri (23)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.

Nekas uz šīs pasaules nav tikai balts vai melns. Arī šī “nodokļu reforma”. Velns kā parasti slēpjas detaļās. Savukārt šīs “nodokļu reformas” detaļas ilgu laiku tika slēptas no mums. Un joprojām daudz kas tiek noklusēts.

Mīts par sociālo vienlīdzību un darba ņēmēju interesēm

Nenoliedzami, priekšlikums mazināt darbaspēka nodokļu slogu, pārnesot to uz patēriņu un uzkrāto bagātību, ir solis pareizajā virzienā - tas padara mūsu ražotājus (un pakalpojumu sniedzējus) konkurētspējīgākus, jo samazina ražošanas izmaksas. Taču liekulīgi ir šo “nodokļu reformu” pasniegt kā rūpes par darba ņēmējiem. Proti, esošā ekonomiskā situācija - tautsaimniecības izaugsmes tendences, pieprasījums darbaspēka tirgū nosaka to, ka darbaspēka samaksas pieaugums ir neizbēgams neatkarīgi no šīs reformas (atsevišķās nozarēs - pat vēl lielākā apmērā, kā to piedāvā reforma), taču, ja būs šī “nodokļu reforma”, tas darba devējiem dos iespēju īstenot šo neizbēgamo darba samaksas pieaugumu ar mazākiem papildu IIN (iedzīvotāja ienākuma nodoklis) izdevumiem. Tāpēc loģisks ir uzņēmēju organizāciju atbalsts šādai “nodokļu reformai”, jo darba devējs no tās būs ieguvējs.

Savukārt arodbiedrību paustais atbalsts šajā kontekstā izskatās mazliet vientiesīgs un dīvains, jo, kā mēs jau to zinām, – “velns slēpjas detaļās”: “nodokļu reformā” kā viens no kompensējošiem mehānismiem tiek paredzēts ierobežot iespējas saņemt atmaksu par izglītības un veselības aprūpes izdevumiem, kā arī paaugstināt akcīzes nodokli degvielai, ko sajutīsim mēs katrs, izmantojot savu vai sabiedrisko transporta līdzekli. Tas ir, šī “nodokļu reforma” ne tikai neuzlabos darba ņēmēju situāciju (salīdzinot ar to, kāda tā būtu nākotnē bez šīs “reformas”, nevis tagad!), tā patiesībā pasliktinās to, jo paredz galvenokārt uz darba ņēmēju maciņu rēķina kompensēt valsts budžeta caurumu, kas veidosies no “nodokļu reformā” paredzētā ieguvuma darba devējiem – iespēju maksāt mazāku IIN par darba samaksas pieaugumu, kura ir neizbēgama un notiktu neatkarīgi no šīs reformas.

Rezultātā darba ņēmējiem šīs “nodokļu reformas” dēļ nāksies piemaksāt par to (darba samaksas pieaugumu), kas viņiem pienāktos tāpat, arī bez šīs “nodokļu reformas”. Šo sagaidāmo darba samaksas pieaugumu apmēram 6-7% apmērā nosaka objektīvie apstākļi, nevis “nodokļu reforma”. Šo ekonomisko situāciju, kurā atrodas mūsu tautsaimniecība, jau ir paguvuši aprakstīt gandrīz visi sabiedrībā zināmie ekonomikas eksperti un arī paši uzņēmēji, to uzskatāmi apliecina arī Statistikas pārvaldes publicētie dati – http://www.csb.gov.lv/notikumi/videja-darba-samaksa-aug-straujak-45374.html.

Galvenais “nodokļu reformas” kompensācijas mehānisms

Svarīga nianse, kas ir jāņem vērā: “nodokļu reformas” īstenošanai tiek paredzēts izmantot visu iespējamo fiskālo telpu – gan paaugstinot nodokļu likmes, gan palielinot budžeta deficītu līdz maksimumam, kas nozīmē, ka šādas nodokļu politikas īstenošanas rezultātā neatliks vairs fiskālās telpas jebkādām citām iniciatīvām un jau samilzušo problēmu risināšanai – valsts autoceļu sakārtošanai, iedzīvotāju nodrošināšanai ar veselības aprūpes pakalpojumiem, atbilstošam finansējumam zinātnei un izglītībai utt.

Satraucoši ir arī paustie piedāvājumi risināt šīs ielaistās problēmas (piemēram, veselības aprūpes finansējumu) uz Valsts speciālā budžeta (pensiju) ilgtspējas rēķina. Ne LM, ne FM tā arī nav spējusi sagatavot aprēķinus, kas apliecinātu Valsts speciālā budžeta (pensiju) ilgtspēju pie sagaidāmas (reālās) demogrāfiskās situācijas. Šeit LM pēdējā sniegtā atbilde, kas to apliecina:

http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/030399359B8439FCC225810E004BBFDC?OpenDocument

Pamatots ir jautājums - vai tiešām atbildīgās ministrijas nespēj šos aprēķinus sagatavot, izmantojot aktualizētus datus, vai cenšas slēpt skarbo patiesību no sabiedrības, lai varētu vienkārši izmantot saviem īstermiņa politiskajiem mērķiem valsts speciālā budžeta (tautā sauktu – “sociālā budžeta”) pašreiz esošo uzkrājumu, kurš veidots, lai kompensētu sagaidāmo “budžeta bedri” tuvākā nākotnē.

Arī Valsts kontrole tā arī nav bijusi spējīga piestādīt savus aprēķinus, kas pamatotu tās paustos apgalvojumus par Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēju.

Ja, piedāvājot nodokļu reformu, valdība nav spējīga piedāvāt sistēmisku (nevis tikai atsevišķu aspektu), ilgtspējīgu risinājumu, tad sanāk, ka patiesībā valdības piedāvātās “nodokļu reformas” galvenie kompensējošie mehānismi būs tādi kā jau ierasts kopš “veiksmes stāsta laikiem”: sabrūkošie Latvijas ceļi, cilvēki, kas turpinās mocīties un mirt rindās, nesagaidījuši pienācīgu medicīnisko aprūpi, medicīniskais personāls, kas spiests strādāt kā klaušu darbos, aizvien bada maizē mērdētā zinātne un tie, kuri kārtīgi maksā nodokļus, cerot uz savām pensijām vecumdienās.

Veselības aprūpe un “nodokļu reforma”

Lai arī kā to kādam negribētos atzīt, virzot šo “nodokļu reformu”, ir ļoti pamatoti diskutēt par atbilstošu veselības aprūpes finansējumu, jo nu nekādi nebūs iespējams nodrošināt ilgtspējīgu mūsu valsts konkurētspēju un piesaistīt investīcijas (lai arī cik pārdomāti un vilinoši mazi būtu nodokļi), ja valsts nespēj (nevēlas) nodrošināt pienācīgu veselības aprūpi darbaspēkam, kas rada šo pievienoto vērtību no investīcijām.

Kā to uzskatāmi parāda pašreizējās diskusijas ap veselības aprūpes finansējumu – šī koalīcija ne tikai nebija paredzējusi tam nekādu risinājumu, bet gan bija nolēmusi īstenot šo “nodokļu reformu”, izmantojot veselības aprūpi kā vienu no galvenajiem kompensējošajiem mehānismiem, kā tas ir jau bijis visu laiku līdz šim kopš “veiksmes stāsta” laikiem, un arī pats “veiksmes stāsts”. Tikai pateicoties mediķu uzstājībai un protestiem pret šo esošo, varai tik ērto lietu kārtību, jautājums par adekvātu veselības aprūpes finansējumu nonāca varas politiskajā ēdienkartē.

Un, kā jau tas bija redzams no paša šo politisko orģiju sākuma, notiekošais veselības aprūpē tika izmantots, nevis lai risinātu samilzušās nozares problēmas, bet gan lai izmantotu to savstarpējiem politiskajiem norēķiniem. Uz to uzskatāmi norāda atrastais “risinājums” (kurš visiem tā tiek pasniegts) - paaugstināt “sociālā nodokļa” likmi par vienu procentpunktu, kas dos aptuveni 80 miljonus papildus finansējuma veselības aprūpes nozarei. Tas pēc būtības neko neatrisina (ņemot vērā jau esošo finansējuma caurumu, kas pēc pašas VM aplēsēm vien ir aptuveni 750 miljoni eiro), turklāt tas nonāk fundamentālā pretrunā ar “nodokļu reformas” pamatuzstādījumu – mazināt nodokļu slogu darbaspēkam.

Šāds koalīcijas piedāvātais “risinājums” – izvēlēties veselības aprūpes finansējumu sasaistīt ar darbaspēka nodokļiem (Bismarka sistēma) ir novecojis un reālajai situācijai (ņemot vērā demogrāfijas un darbaspēka tirgus tendences) visnotaļ neadekvāts. Turklāt tas var radīt nopietnus draudus “sociālajam budžetam” nākotnē, jo ir acīm redzami, ka ar ieņēmumiem no šī viena procentpunkta nepietiks. Un kas būs tālāk? Kā tiks sasniegts kārtējo reizi solītais mērķis – šoreiz nu jau 2020.gadā veselības aprūpei nodrošināt vismaz 4% no IKP? Ja tas netiks veidots uz “sociālā budžeta” rēķina, tad kāpēc šādu risinājumu nevarēja veidot uzreiz, bet tika izvēlēts tieši ”sociālais budžets”? Varbūt tāpēc, ka neviens tā arī īsti netaisās šo mērķi sasniegt? Tie izrādīsies tikai kārtējie tukšie šīs koalīcijas solījumi.

Šāds “risinājums” ir kārtējais varas mazspējas apliecinājums “nodokļu reformas” sāgā - nespēja īstenot situācijai adekvātu, sistēmiski pareizu un ilgtspējīgu pieeju.

Nemaz nerunājot par to, ka rīcībspējīgai valdībai līdz ar šo “risinājumu” būtu bijis jāsniedz sabiedrībai skaidrs plāns – kā, kam un cik šī nauda tiks novirzīta (jo kā mēs redzam, vajadzību ir daudz vairāk nekā solītās naudas), kā arī jānosprauž skaidru ceļa karti, kā veselības aprūpei tiks nodrošināts šis nozarei kārtējo reizi apsolītais finansējums 4% apmērā no IKP - ja vien tiešām kāds to gatavotos pildīt. Un obligāti – līdz ar solīto finansējumu pretī noliekot konkrētu pasākumu un reformu plānu, ko valdība apņemas īstenot, lai šis finansējums nepazustu kā “melnajā caurumā”.

Neko no tā valdība nav spējusi izdarīt. Bet tā taču ir deklarēta kā viena no valdības galvenajām prioritātēm! Sanāk, ka tas ir apliecinājums vai nu valdības meliem, vai nu mazspējai?

Bēdu brāļi – Latvijas ceļi

Diemžēl situācija ar Latvijas ceļiem ir analoģiska. Redzot notiekošo, ar skumju ironiju nākas atzīt, ka mūsu valstī galvenā veselības un ceļu problēma ir tā, ka tie sabrūk pārāk lēni - varai tas rada ilūziju, ka uz veselības aprūpes un ceļu rēķina var risināt visas citas problēmas, un tā tas arī tiek darīts kopš “veiksmes stāsta” laikiem.

Tikai atšķirībā no veselības aprūpes darbiniekiem un pacientiem, kas gaida rindās, Latvijas ceļi sabrūk klusējot. Tāpēc “nodokļu reformas” ietvarā tiem vajadzīgais finansējums nav paredzēts, lai gan gatavojot “nodokļu reformu” vajadzēja aktualizēt diskusiju par atbilstoša finansējuma nodrošināšanu arī ceļu infrastruktūrai, savādāk mēs paliksim pie sasistas siles tiešā un netiešā nozīmē.

Tas kļūst īpaši aktuāli pašlaik: ne tikai tāpēc, ka piedāvātajā “nodokļu reformas” ietvarā ceļu uzturēšanai nav paredzēts nepieciešamais finansējums – akcīzes nodokļa ieņēmumus no likmes paaugstināšanas ir paredzēts novirzīt citām vajadzībām, bet arī tādēļ, ka ceļiem paredzētais Eiropas struktūrfonda finansējums tiek strauji apgūts un pēc 2018.gada Saeimas vēlēšanām ir paredzams nozīmīgs tā sarukums - līdz 2020.gadam tas būs pilnībā apgūts.

Saskaņā ar SM sniegto informāciju ikgadējās nepieciešamās valsts autoceļu tīkla ilgtspējīgai uzturēšanai nepieciešamās izmaksas tiek lēstas 720 miljonu eiro apmērā. 2017. gadā paredzētais finansējums ceļu uzturēšanai neveido pat pusi no nepieciešamā - 287 miljonus eiro, no kuriem Eiropas struktūrfondu finansējums veido nozīmīgu daļu - 128 miljonus.

Šis “nodokļu reformas” pašreizējais ietvars paredz tālāku ceļu infrastruktūras sabrukumu vēl lielākā apmērā, ja jau tagad – pie “nodokļu reformas” apstiprināšanas netiks paredzēts risinājums, kas nodrošina valsts budžetā ceļu uzturēšanai nepieciešamo finansējumu, nu vismaz tādā apmērā, lai kompensētu sagaidāmo nozīmīgo finansējuma samazinājumu no Eiropas struktūrfondiem. Mēģināt to risināt pēc tam - tas būs kā censties peldēt ar sasietām rokām, jo reālās iespējas piesaistīt papildu finansējumu ceļu uzturēšanai būs ļoti niecīgas: “nodokļu reformas” īstenošana aizņems visu iespējamo fiskālo telpu – nebūs iespējams naudu ceļiem ne aizņemties, ne īstenot privātos-publiskos partnerības projektus (jo tās būs papildus saistības budžetam), atliks vien cerēt uz iespējamiem budžeta pārpalikumiem (piemēram pārpildot akcīzes nodokļa ieņēmumus), kas pat pie cerīgām budžeta prognozēm sastādīs salīdzinoši niecīgas summas, pat ja tās visas tiks novirzītas ceļiem, nevis citām “prioritātēm”, kā tas mums tagad tiek solīts.

Tāpēc ir nepieciešams nekavējoties uzsākt diskusiju par tāda risinājuma radīšanu, kas spētu nodrošināt valsts autoceļu tīkla ilgtspējīgu uzturēšanu.

Skaidrs, ka ir jāatjauno Valsts autoceļu fonds. Šāds fonds dotu dubultu labumu – tas kalpotu ne tikai kā maciņš, bet arī kā svarīgs plānošanas elements, jo skaidri zinot ceļiem atvēlēto naudas plūsmu būtu iespējams plānot un organizēt daudz efektīvāku tās apgūšanu: valstij plānojot un izsludinot laicīgi projektus, savukārt uzņēmējiem plānojot savas investīcijas iekārtās un cilvēkresursos atbilstoši reāli sagaidāmajam pieprasījumam, lai to spētu apkalpot efektīvāk un kvalitatīvāk. Rezultātā – mazākas darbu izmaksas, augstāka kvalitāte.

Diemžēl ceļi neiet uz vēlēšanām un nevar atdot savu balsi par kādu no politiskajām partijām, bet iedzīvotāji politiķiem atgādina par šo kopējo sabiedrības sāpi tikai tad, kad ir jau kļuvuši par izdangāto ceļu ķīlniekiem. Līdz ar to nekas principiāli nemainās un arī netiek plānots mainīt.

Redzot, ka koalīcijai pietrūkst drosmes vai politiskā brieduma sākt to risināt, šī raksta autors, izmantojot iespēju, kad Saeimā tiek izskatīti grozījumi Autoceļu likumā, ir iesniedzis priekšlikumu atjaunot Valsts autoceļu fondu. Ir izdevies panākt, ka Saeimas Tautsaimniecības komisijā tiek konceptuāli atbalstīts priekšlikums par fonda atjaunošanu. Ir uzsāktas diskusijas par to, kā tas būtu izdarāms. Par ko atsevišķi koalīcijas politiķi jau ir pauduši neapmierinātību. Varbūt tāpēc, ka nu Satiksmes ministrijai ir dota reāla iespēja piedāvāt likumdevējam savu risinājumu, kas reāli var sakārtot situāciju ar Latvijas ceļiem, un politiķiem par to būs jālemj – vairs nevarēs spēlēt liekulības spēles.

Taču, lai arī ir izdevies iniciēt diskusijas Saeimā par Valsts autoceļu fonda atjaunošanu, pat izveidot Tautsaimniecības komisijā darba grupu, kurai ir jāizstrādā risinājums, taču, zinot koalīcijas darba stilu, visdrīzāk šis process beigsies ar kārtējiem samuļļātiem, tukšiem solījumiem, ja vien sabiedrības pieprasījums nepiespiedīs varai rast reālu risinājumu - tāpat kā tās tika panākts ar veselības aprūpi. Ir acīmredzami - kamēr tiek turēts šis sabiedrības spiediens, tikmēr kaut kas tiek risināts un darīts. Savādāk tas būs kā ar mediķiem bija līdz šim – naudas nav, bet jūs turaties! Un kamēr jūs turaties – naudas jums nebūs! Diemžēl tā.

Pašvaldībām – “Laimes lācis”?

Ņemot vērā, ka “nodokļu reformas” piedāvātais IIN samazinājums vissāpīgāk sitīs pa pašvaldību maciņiem un valdība jau ir apsolījusi, ka tas tiks kompensēts, nodrošinot pašvaldību finansējumu 19,5% apmērā no kopējiem budžeta ieņēmumiem, gan nenosakot – no kādiem ieņēmumiem un uz kā rēķina, šī tad būtu iespēja veikt izmaiņas pašvaldību budžetu veidošanas principos, lai veicinātu pašvaldību motivāciju un iespējas veicināt attīstību un uzņēmējdarbību savās teritorijās – paredzot, ka to ieņēmumi veidosies ne tikai no to teritorijā dzīvojošo cilvēku IIN ieņēmumiem, bet arī to teritorijā īstenotās saimnieciskās darbības - piemēram PVN, vai IIN no pašvaldību teritorijā strādājošajiem, tādejādi radot motivāciju pašvaldībām un to iedzīvotājiem ļaut izvietot ražošanas objektus savās teritorijās, kuri rada zināmas neērtības, iespaidu uz vides kvalitāti, kurus nu vietvarai būs iespējams kompensēt ar reāliem materiāliem labumiem, kas pašvaldībai tiktu gūti pateicoties uzņēmējdarbības attīstīšanai tās teritorijā.

Esošā sistēma, kad pašvaldība var darīt jebko vai nedarīt neko savas teritorijas attīstībai un tās vajadzības tiks nosegtas caur Pašvaldību izlīdzināšanas fondu, ir kropļojoša un reģionālo attīstību degradējoša. Vēl vairāk reģionālo attīstību kropļojošs un bremzējošs ir esošais administratīvi teritoriālais sadalījums, kas savulaik tika radīts, politiskajiem spēkiem “sadīlojot” savu ietekmi reģionos, nevis domājot par sekmīgu reģionālo attīstību. Ja esošajai varai tiešām rūpētu attīstīt Latvijas reģionus (nevis tikai dažus atsevišķus reģionus…), tad jau sen būtu bijis jāveic teritorijas administratīvā sadalījuma reforma – balstot to nevis uz politiskajām ambīcijām, bet gan vadoties no reģionu reālā ekonomiskā un demogrāfiskā potenciāla, veidojot tādu sadalījumu, kurš radītu pilnasinīgi funkcionējošas teritoriālās vienības, kuras būtu spējīgas uzturēt tajās dzīvojošajiem cilvēkiem nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus – izglītību, veselības aprūpi utt.

Savādāk jebkuram, kurš esošajā situācijā mēģinās ķerties pie ielaisto reģionālo problēmu risināšanas - vai tā būtu skolu tīkla optimizācija, vai veselības aprūpes sakārtošana, vai reģionālo ceļu tīkla optimizācija (tās visas ir lietas, kas neizbēgami būs jāpaveic) - tas būs kā vilkt aiz vienas vietas no meža laukā “laimes lāci”, tas ir - nolemt sevi neveiksmei un politiskajai pašnāvībai. Un tāpēc nekas nenotiek un nenotiks (būs tikai muļļāšanās), kamēr apstākļi uz to nepiespiedīs visskaudrākajā veidā.

Klejojot fiskālās telpas meklējumos

Valdības diskusija par to, kur rast papildu fiskālo telpu veselības aprūpei, uzskatāmi parāda, ka šo jautājumu valdība nemaz nebija domājusi risināt un joprojām nav gatava to risināt.

Proti, ja jau “nodokļu reformas” galvenais uzdevums ir mūsu uzņēmēju konkurētspējas stiprināšana, kas tiek panākts caur darbaspēka nodokļu sloga samazināšanu, tad kāda velna pēc papildu fiskālā telpa veselības aprūpei tiek meklēta tieši uz darbaspēka nodokļu sloga rēķina?

Ja jau vara beidzot ir saņēmusies reformēt nodokļu sistēmu – pārnesot nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu un kapitālu, tad loģiski būtu meklēt šo papildus fiskālo telpu (arī tai pašai veselības aprūpei) pēc tā paša principa. Tomēr piedāvāts tiek darīt pretēji. Sanāk tāda kā politiskā šizofrēnija.

Ja tomēr uzdrošinātos palūkoties patēriņa nodokļu virzienā, izrādītos, ka izvēle nav liela – akcīzes nodoklis jau ir iesaistīts kā “nodokļu reformas” kompensējošais mehānisms, atliek vēl PVN. Un te sākas savdabīga laipošana.

Ir savādi, ka “nodokļu reformas” virzītāji kā kompensācijas mehānismu labprātāk izvēlas sociālās apdrošināšanas izmaksas, kas tieši ietekmē darbaspēka izmaksas un līdz ar to - mūsu konkurētspēju, turklāt tā tiek sists tikai un vienīgi pa “balto” biznesu, bet “ēnas” neskar nemaz. Savukārt no patēriņa nodokļiem tiek piedāvāts izmantot tikai un vienīgi akcīzes nodokļa palielināšanu. Tā ir ļoti savdabīga (nosauksim to tā) pieeja. Loģiska un pamatota argumentācija tai joprojām nav sniegta. Uzņēmīgo reformatoru ortodoksālās bailes no diskusijām ap PVN likmes pārskatīšanu, kā iespējamo alternatīvu kompensācijas mehānismu veidošanā, liek sarkastiski pasmaidīt un pajautāt - vai tiešām FM ir patiesie šīs “nodokļu reformas” autori, un vai tiešām šīs “reformas” virsmērķis ir plaši deklarētā mūsu uzņēmēju konkurētspējas stiprināšana?

Proti. Degviela (galvenais akcīzes nodokļa ieņēmumu avots) ir gandrīz katra produkta izmaksas sastāvdaļa (tieši vai netieši), tāpēc degvielas akcīzes nodokļa paaugstinājums “sitīs” pa visu mūsu uzņēmēju produkcijas vai pakalpojuma izmaksām, tāpat kā lietuviešu ražotāja izmaksās būs Lietuvas degvielas akcīze, Polijas ražotāja – Polijas, un jo augstāka tā būs Latvijas ražotājam, jo dārgāka būs mūsu produkcija, salīdzinot ar citu valstu ražotāju produkciju, kas gulēs vienā un tajā pašā plauktā un konkurēs ar mūsējo. Cik tas ir gudri un pārdomāti īstenot šādu “nodokļu reformas” risinājumu, kas pasliktina mūsu konkurētspēju, jo tas būs nodokļu slogs, kas gulsies tikai uz mūsu pašu uzņēmēju pleciem?

Savukārt PVN nodokļu izmaiņas (ja jau nodokļu reformatori ir nolēmusi ķerties pie nodokļu celšanas) skartu ne tikai mūsu pašražotās produkcijas (pakalpojumu) izmaksas, bet vienlīdz attiektos arī uz importēto – apliktu arī citu valstu ražotāju produkciju ar tādu pašu nodokļa pieaugumu, savukārt mūsu eksportētājus tas neskartu vispār, jo tiem ir iespēja atgriezt samaksāto PVN par eksportēto produkciju. Tas ir – tādejādi mēs nemazinātu savu konkurētspēju. Mēs pat varētu to stiprināt pašmāju tirgū pareizi izmantojot piesauktās mega reformas iespējas.

Proti, ja jau pieķeras PVN izmaiņām, tad īstenojot to apdomāti (kā to aicina Vienotība) un drosmīgi (kā to aicina FM) – paaugstināt PVN bāzes likmi, lai radītu pietiekamu fiskālo telpu, kuras ietvaros beidzot var ieviest samazināto PVN likmi atsevišķām pārtikas produktu grupām (par ko zemnieki un ZZS vadītā Zemkopības ministrija aģitē jau gadiem ilgi, ir pat darba grupas sagatavoti priekšlikumi – tikai kāpēc tie netika pat iesniegti izskatīšanai?) – tam būtu trīskāršs pozitīvs efekts: tas reāli mazinātu sociālo nevienlīdzību un nabadzību, jo pārtikas izdevumiem “trūcīgo” budžetā ir lielāks īpatsvars, nekā “turīgajiem”, savukārt šīs PVN likmes negatīvais efekts tiktu kompensēts proporcionāli katra kopējam patēriņam caur paaugstināto PVN likmi– tas ir bagātie maksātu vairāk. Turklāt atšķirībā no “sociālā nodokļa” tas tiktu maksāts arī no “ēnu ekonomikas” ienākumiem (aplokšņu algām). Pareizi piemērojot šo samazināto PVN likmi, tas dotu konkurētspējas priekšrocības mūsu pašmāju ražotājiem (vietējiem svaigajiem produktiem) tiem konkurējot ar citiem importa produktiem (kuri neklasificētos kā “svaigi produkti”), kuriem tiktu piemērota pilnā PVN likme.

Tas viss ir zināms un darāms, bet “nodokļu reformas” virzītāji izvairās pat apspriest to – uzreiz tiek biedēts ar inflācijas pieaugumu, kas nav nopietni un ir diletantisks arguments, jo akcīzes nodokļa izmaiņas radīs analoģisku spiedienu uz inflāciju, turklāt šajā gadījumā tā tiks radīta spiežot augšup tikai mūsu pašu saražotā cenu, nevis tiks izkliedēta uz visiem – arī importētajiem produktiem. Kā labā tiek īstenots šāds “nodokļu reformas” risinājums? Mūsu uzņēmēju konkurētspējas stiprināšana ir “nodokļu reformas” virsmērķis – tiešām?!

Galvenais “nodokļu reformas” mīts

Mums tiek pasniegts, pat uzstājīgi masēts smadzenēs viedoklis, ka “nodokļu reforma” būs brīnumnūjiņa mūsu tautsaimniecībai un tāpēc vērtējams kā valdības varoņdarbs. Tas ir sarūgtinoši skumji. Jo tas nebūt tā nav. Šai koalīcijai (tās rīcībspējai) tas tiešām ir varoņdarbs. Un visdrīzāk tieši tāpēc tas tā arī tiek pasniegts – lai sabiedrība neiedomātos sagaidīt un prasīt no tās ko vairāk, bet būtu pateicīga pat par šo galu galā sastrādāto “vanckaru”.

Diemžēl esošā vara, kā jau tai ierasts, nav spējusi pildīt dotos solījumus, pat sapinoties attiecībā uz savām izvirzītajām prioritātēm, nemaz nerunājot par sistēmiska un ilgtspējīga risinājuma izveidi (piemēram – tā arī nespējot dot atbildi kā tiks nodrošināts nepieciešamais finansējums Latvijas autoceļu infrastruktūras uzturēšanai, kā tiks nodrošināts Latvijas ekonomikas produktivitātes celšanai tik nepieciešamais finansējums zinātnei, pētniecībai un inovācijām, utt.) – līdz ar to jau sākotnēji savā “risinājumā” paredzot vairāku simtu miljonu lielus caurumus valsts pastāvēšanai un attīstībai absolūti nepieciešamu vajadzību finansēšanai.

Bet tas savukārt nozīmē, ka, lai cik skaisti un pārliecinoši tiktu pasniegta šī “nodokļu reforma”, neskatoties uz to, ka tā ir solis pareizajā virzienā, tā diemžēl reāli nesasniegs nevienu no tās izvirzītajiem virsmērķiem – nenodrošinās ilgtspējīgu valsts attīstību, ietekme uz tautsaimniecības konkurētspēju būs nenozīmīga, tā galu galā var sanākt pat ar pretēju efektu - ņemot vērā “nodokļu reformā” iestrādātos risinājumus veselības finansējumam, kas radīs neparedzamu papildus spiedienu uz “sociālo budžetu”, līdz ar to riskus darbaspēka nodokļu sloga pieaugumam, kā arī ņemot vērā “nodokļu reformā” iestrādātos “caurumus”, kas neizbēgami novedīs pie šīs “nodokļu reformas” reformas – jauniem nodokļu grozījumiem jau pārredzamā nākotnē, tādejādi graujot investoru uzticību Latvijas uzņēmējdarbības videi – kārtējo reizi apliecinot varas nespēju nodrošināt skaidru un stabilu nodokļu politikas ietvaru, kas jebkuram investoram ir daudz svarīgāk par kārdinošām nodokļu likmēm, uz kurām turklāt vēl nevar paļauties. Tāds būs sausais atlikums no šīs “nodokļu reformas” varoņstāsta, ja koalīcija aroganti atteiksies no iespējas to uzlabot, bet virzīs cauri Saeimai tās apstiprināšanu steidzamības kārtībā.

Pat uzlūkojot tautsaimniecības procesus šauri - tikai caur fiskālo plāksni (kā to piedāvā reformas virzītāji), ir acīmredzami, ka ar šādu "nodokļu reformu", lai cik tā skaisti tiktu pasniegta ( bet patiesībā piedāvā risināt tikai atsevišķus aspektus, upurējot tiem pārējos) nebūs iespējams nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.

To nosaka arī mūsdienu ekonomikas paradigma – izšķirošais faktors valsts ilgtspējīgai attīstībai un labklājības veidošanai ir nevis zemi nodokļi (kas investoru uztverē drīzāk tiek vērtēts kā “bezmaksas siers” vai kā diskonts iebojātai precei (investīciju videi)), bet cilvēki - uzņēmīgi un radoši, ar atbilstošām prasmēm, kas ir spējīgi radīt ko jaunu un vērtīgu globālās ekonomikas pieprasījumam, un kuriem ir iespējas to īstenot šajā valstī. Ja tas netiek nodrošināts, lai cik čakli mēs būtu, lai cik rūpīgi censtos sadalīt to, kas mums ir, mēs turpināsim paši sevi dzīt aizvien dziļāk nabadzības slazdā un nolemjam sevi kļūt par piedēkli citu valstu labklājībai, jo pašu spējas radīt ko jaunu un vērtīgu tiek mērķtiecīgi mērdētas.

Epilogs – patiesības brīdim

Diemžēl valsts vara joprojām krampjaini turas pie maldinošās mazspējnieku radītas dogmas, ka valsts tēriņi attīstībai ir nepieļaujams risks, kuru tā nedrīkst atļauties, ja atdeve no šiem tēriņiem nav grāmatvediski precīzi izrēķināma. Tas pirmām kārtām vissāpīgāk sit pa mūsu zinātni, pētniecību un inovāciju sistēmu. Līdz ar to neļauj veidot augsti produktīvo “zināšanu ekonomiku”, kas ir pamats ilgtspējīgas valsts konkurētspējas un labklājības veidošanai.

Runas par “zināšanu ekonomikas” veidošanu ir tikai tukša “Sūnu ciema” muldēšana – naudas tai nav bijis un nav arī paredzēts. Salīdzinošā situācija ir dramatiska, un tā visai skaidri un skaudri iezīmē mūsu nākotnes izaugsmes iespējas:

Proti. Pētot pasaules pieredzi iezīmējas acīmredzama sakarība – labklājības valstis, tādas kā Zviedrija, Somija, Dānija, kuras mēs stādām sev par piemēru, šo savu labklājību ir sasniegušas, ilgstoši, vairākus gadus nodrošinot finansējumu pētniecībai un attīstībai vismaz 3% apmērā no IKP, lai radītu nepieciešamo fundamentu ilgtspējīgi produktīvai ekonomikai. Latvija savā Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ir paredzējusi sasniegt tikai 1,5% no IKP un tikai 2020. gadā. Kā to nav grūti saprast – modernās ekonomikas apstākļos tas nebūs pietiekami, lai izveidotu pietiekoši produktīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kas spētu nodrošināt labklājību plašam sabiedrības slānim. Taču pat šis, nepamatoti pieticīgais NAP nospraustais mērķis netiek pildīts, un arī “nodokļu reformas” ietvarā tam nav paredzēta vieta.

Šādi turpinot virzīt Latvijas tautsaimniecību, iespēja pelnīt un vairot labklājību paliek reāla tikai šauram sabiedrības slānim – tiem, kuri spēj radīt kaut ko jaunu un vērtīgu (tādi uzņēmumi mums ir ), bet pārējiem (aptuveni 80 - 90% uzņēmumu) globālās konkurences apstākļos vienīgā iespēja ražot un pastāvēt - to darīt lētāk nekā citiem, tas ir vairot savu labklājību uz savu līdzpilsoņu rēķina: izmantot lētāko risinājumu, maksāt zemākas algas, cenšoties “optimizēt” nodokļus. No šejienes – pieaugošā sociālā nevienlīdzība un nabadzība. Tās sakne un galvenais cēlonis – valdības piekoptā politika, tās nespēja domāt un plānot ilgtermiņā, un atbilstoši tam rīkoties. Un ar nodokļu reformu to neatrisināt. Vēl jo vairāk – ar šādu “nodokļu reformu”.

Apgalvot pretējo var tikai tas, kuram nav pietiekamas sajēgas par tautsaimniecības procesiem, kas tos uzlūko tikai no vienas šauras prizmas (līdzīgi kā raugoties uz ziloni no pēcpuses to var redzēt tikai kā mazu striķīti piestiprinātu pie sienas, kura kustās nezināmā virzienā), vai arī apgalvo to, lai maldinātu sabiedrību ar apzinātu politisko demagoģiju.

Esošais nodokļu slogs mūsu uzņēmējiem ir nepanesams ne jau sakarā ar esošajām nodokļu likmēm, bet gan mūsu ekonomikas zemā produktivitātes līmeņa dēļ, kam par iemeslu lielā mērā ir valdības neparedzamie un nepārdomātie lēmumi. Ļoti gribētos, lai šī “nodokļu reforma” nebūtu viens no tiem. Izskatās gan, ka pamata šādām cerībām nav, bet cerības jau paliek, pat ja reformā tām neatliek “fiskālās telpas”. 

Red.piez.: autors rakstam pievienojis arī vairākus grafikus, ko tehnisku iemeslu dēļ nevaram adekvāti pievienot. Interesentiem tie apskatāmi ŠEIT.

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Nekad tā nav bijis, un še tev – atkal! Prātojums par krievu ruleti banku sfērā

FotoPagājušajā nedēļā kārtējā banka slēdza durvis klientiem, lai pēc kāda laiciņa vērtu tās administratoriem, likvidatoriem, makulatūras savācējiem un citiem biznesa meža sanitāriem. Šoreiz vērotāju un komentētāju vidē izbrīna nebija nekāda, jo "PNB Bankas" (pirms tam "Norvik") liktenis tika apspriests tikai kategorijās "kad", nevis "vai tiešām". Pērn kādā diskusijā pat publiski piedāvāju derības par to, ka šis finanšu zombijs, kas jau pasen kluburēja izēstām iekšām, būs beigts vēl pirms 2018. gada auditētā pārskata apstiprināšanas. Ikurāt tā arī notika.
Lasīt visu...

18

Sāpīgs kniebiens VARAM "kreisajā rokā"

FotoVides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Lasīt visu...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

Latvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību...

Foto

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji,...

Foto

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus...

Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...