No Latvenergo pērn vēja enerģijai tērētajiem pieciem miljoniem lauvas tiesa - Šķēles firmai
B. Rulle09.03.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Asi kritizēto monopolista Latvenergo tarifu pamatojumā iekļautās „zaļās” vēja enerģijas iepirkumam no privātajiem ražotajiem uzņēmums pērn iztērējis 5,17 miljonus latu. Lai arī Latvenergo, aizbildinoties ar „sensitīvu informāciju”, Pietiek atteicās sniegt precīzus datus par to, no kādiem vēja enerģijas ražotājiem un par kādu summu enerģija iepirkta, uzņēmuma sniegtā informācija rāda, ka lauvas tiesa no šiem miljoniem samaksāta Par labu Latvija līdera ekspremjera Andra Šķēles ģimenei pastarpināti piederošajai firmai Rets investīcijas, kas ir Grobiņas vēja parka īpašniece.
Pēc Latvenergo datiem un Pietiek aplēsēm, Šķēles ģimenei piederošajiem Vēja parkiem (11 firmas ar vienādu nosaukumu Vēja parks, kuras atšķiras ar numuriem no 10 līdz 20) pērn no monopolista tikuši aptuveni 3 - 3,5 miljoni latu. Precīzu summu, kuru Latvenergo pērn iztērējis, lai iepirktu enerģiju no ar Šķēli saistītās vēja enerģijas kompānijas, Pietiek neizdevās uzzināt, jo Latvenergo šādu informāciju attiecās sniegt.
Atbildes no Latvenergo par pērn īstenotu vēja un citas atjaunojamo enerģijas resursu (AER) iepirkumu pērn Pietiek bija jāgaida gandrīz divus mēnešus. Latvenergo preses pārstāvis Andris Siksnis atbildes solīja, bet ar to sniegšanu nesteidzās.
Kad pēc SPRK lēmuma par jauno Latvenergo tarifu apstiprināšanu tās tika sniegtas, izrādījās, ka lielākā daļu informācijas kļuvusi par „komerciāli sensitīvu”. Līdz ar to Latvenergo sniedza tikai kopējos datus par „zaļās” enerģijas, tai skaitā, vēja enerģijas iepirkumu pērn, nevis precīzi norādīja, no kuriem privātajiem ražotājiem un par kādu summu enerģija iepirkta.
„Apstāklis, ka esam valstij piederošs uzņēmums, neatbrīvo mūs no pienākuma ievērot likumus un labas komerciālās prakses standartus, tostarp arī attiecībā uz mūsu rīcībā esošu komerciāli sensitīvu informāciju. Tādēļ esam ierobežoti izpaust civiltiesiska darījuma detaļas, kas nav publiski pieejama informācija, bez otra līgumslēdzēja piekrišanas,” atbildē skaidroja Latvenergo.
Vienīgā informācija, kuru Latvenergo sniedza bija fakts, ka pērn pavisam vēja enerģijas iepirkšanai iztērēts 5,171 miljons latu un ka Šķēles ģimenei piederošo Grobiņas Vēja parku enerģija „gada griezumā veido apmēram 2/3 no visa vēja elektrostacijām iepirktā elektroenerģijas apjoma”.
Šie Latvenergo dati arī ļauj lēst aptuveno naudas apjomu 3 - 3,5 miljonus latu, kādu Latvenergo pērn samaksājis Šķēles ģimenei piederošajai firmai.
Precīzu summu Pietiek nevar aplēst, jo nav zināms precīzs Grobiņas Vēja parku piegādātās elektroenerģijas apjoms un tarifs, par kādu no katras vēja stacijas pērn pēdējos mēnešos enerģija iepirkta - pērnā gada nogalē ar Šķēli saistītajiem Vēja parkiem izbeidzās tā sauktais „dubultā” iepirkuma tarifa periods.
2010. gada septembrī - novembrī visiem Vēja parkiem beidzās astoņu gadu ekspluatācijas termiņš. Līdz ar to no gada sākuma līdz septembrim Vēja parkiem tika piemērots „dubultais” tarifs, septembrī - novembrī daļai Vēja parku „dubultais”, daļai - „vienkāršais” tarifs. Sākot ar decembri, visiem 11 Vēja parkiem tika piemērots „vienkāršais” vidējais tarifs. Par „vienkāršo” tarifu enerģija no Vēja parkiem tiek iepirkta arī šogad.
Atšķirība starp „vienkāršo” un „dubulto” tarifu ir liela, pēc SPRK apstiprinātājiem tarifiem, „vienkāršais” tarifs pērn vidēji veidoja ap 6,5 santīmus par kilovatstundu, bet „dubultais” – attiecīgi ap 13 santīmu par kilovatstundu.
Pietiek jau rakstīja, ka Šķēles nonākšana valsts atbalstītajā vēja enerģijas biznesā (astoņus gadus enerģiju Latvenergo iepirka par dubulto tarifu), neoficiāli tiek dēvēta par vienu no uzskatamākajiem tā sauktās valsts nozagšanas piemēriem.
Licences, kas Grobiņas vēja parka dzimšanai radīja pamatu 2000.gada maijā, nepazīstamam uzņēmējam Jurim Kajakam izsniedza toreizējais premjers Šķēle, dienā, kad pildīja arī ekonomikas ministra pienākumus. Lai arī oficiāli par Grobiņas Vēja parku apsaimniekotājas Rets investīcijas īpašnieku Šķēles ģimene kļuva tikai 2007.gada beigās, jau kopš licenču izsniegšanas bija aizdomas, ka šajā zaļās enerģijas un ar dubulto tarifu stutētajā biznesā „kāju” ielicis pats Šķēle.
Pietiek publiskojis dokumentus - Šķēles „labās rokas”, finansista Harija Krongorna pratināšanas protokolus un viņa konta izdrukas, kas stiprina šo versiju. Dokumenti arī ļāva spriest, ka ar Šķēles interešu pārstāvību, visticamāk, bija saistīta Gērnsijā reģistrētā Hollyoak Holding Ltd (HHL), kas par Rets investīcijas 55% īpašnieku kļuva jau 2002.gada sākumā. Tolaik šīs ārzonas pilnvarotā persona Latvijā un arī Rets investīcijas direktors bija vairākos enerģijas un atkritumu saimniecības projektos ar Šķēli saistītais Valdis Rupmejs (kopš pavasara atkal ir Rets investīcijas direktors.)
100% Rets investīcijas īpašnieks ir firma INPO 5, tā pieder firmai Privāto aktīvu pārvalde, kurā īpašnieces ir Šķēles sieva ekspolitiķe Kristiāna Lībane-Šķēle un Šķēles meitas. Pērn oktobrī INPO 5 Grobiņas vēja parkus ieķīlāja par 9,1 miljonu latu, ķīla reģistrēta par labu Nordea Finland Plc..
Patlaban izskatīšanai Saeimā nodots jaunais AER likums, kas paredz atbalstu (paaugstināta enerģijas iepirkuma tarifa veidā) „zaļajai,” tai skaitā, arī vēja ražotajai enerģijai.
Interesi par līdzdalību vēja enerģijas biznesā izrādījis ar par oligarhu dēvētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kuram ir netieša saikne ar vēja enerģijas ražotāju Enercom Pluss. Tāpat uz lielu vēja enerģijas pīrāga daļu pretendē ar apvienību Vienotība saistītais tā sauktais Lemberga oponents miljonārs Olafs Berķis.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
