No Latvenergo pērn vēja enerģijai tērētajiem pieciem miljoniem lauvas tiesa - Šķēles firmai
B. Rulle09.03.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Asi kritizēto monopolista Latvenergo tarifu pamatojumā iekļautās „zaļās” vēja enerģijas iepirkumam no privātajiem ražotajiem uzņēmums pērn iztērējis 5,17 miljonus latu. Lai arī Latvenergo, aizbildinoties ar „sensitīvu informāciju”, Pietiek atteicās sniegt precīzus datus par to, no kādiem vēja enerģijas ražotājiem un par kādu summu enerģija iepirkta, uzņēmuma sniegtā informācija rāda, ka lauvas tiesa no šiem miljoniem samaksāta Par labu Latvija līdera ekspremjera Andra Šķēles ģimenei pastarpināti piederošajai firmai Rets investīcijas, kas ir Grobiņas vēja parka īpašniece.
Pēc Latvenergo datiem un Pietiek aplēsēm, Šķēles ģimenei piederošajiem Vēja parkiem (11 firmas ar vienādu nosaukumu Vēja parks, kuras atšķiras ar numuriem no 10 līdz 20) pērn no monopolista tikuši aptuveni 3 - 3,5 miljoni latu. Precīzu summu, kuru Latvenergo pērn iztērējis, lai iepirktu enerģiju no ar Šķēli saistītās vēja enerģijas kompānijas, Pietiek neizdevās uzzināt, jo Latvenergo šādu informāciju attiecās sniegt.
Atbildes no Latvenergo par pērn īstenotu vēja un citas atjaunojamo enerģijas resursu (AER) iepirkumu pērn Pietiek bija jāgaida gandrīz divus mēnešus. Latvenergo preses pārstāvis Andris Siksnis atbildes solīja, bet ar to sniegšanu nesteidzās.
Kad pēc SPRK lēmuma par jauno Latvenergo tarifu apstiprināšanu tās tika sniegtas, izrādījās, ka lielākā daļu informācijas kļuvusi par „komerciāli sensitīvu”. Līdz ar to Latvenergo sniedza tikai kopējos datus par „zaļās” enerģijas, tai skaitā, vēja enerģijas iepirkumu pērn, nevis precīzi norādīja, no kuriem privātajiem ražotājiem un par kādu summu enerģija iepirkta.
„Apstāklis, ka esam valstij piederošs uzņēmums, neatbrīvo mūs no pienākuma ievērot likumus un labas komerciālās prakses standartus, tostarp arī attiecībā uz mūsu rīcībā esošu komerciāli sensitīvu informāciju. Tādēļ esam ierobežoti izpaust civiltiesiska darījuma detaļas, kas nav publiski pieejama informācija, bez otra līgumslēdzēja piekrišanas,” atbildē skaidroja Latvenergo.
Vienīgā informācija, kuru Latvenergo sniedza bija fakts, ka pērn pavisam vēja enerģijas iepirkšanai iztērēts 5,171 miljons latu un ka Šķēles ģimenei piederošo Grobiņas Vēja parku enerģija „gada griezumā veido apmēram 2/3 no visa vēja elektrostacijām iepirktā elektroenerģijas apjoma”.
Šie Latvenergo dati arī ļauj lēst aptuveno naudas apjomu 3 - 3,5 miljonus latu, kādu Latvenergo pērn samaksājis Šķēles ģimenei piederošajai firmai.
Precīzu summu Pietiek nevar aplēst, jo nav zināms precīzs Grobiņas Vēja parku piegādātās elektroenerģijas apjoms un tarifs, par kādu no katras vēja stacijas pērn pēdējos mēnešos enerģija iepirkta - pērnā gada nogalē ar Šķēli saistītajiem Vēja parkiem izbeidzās tā sauktais „dubultā” iepirkuma tarifa periods.
2010. gada septembrī - novembrī visiem Vēja parkiem beidzās astoņu gadu ekspluatācijas termiņš. Līdz ar to no gada sākuma līdz septembrim Vēja parkiem tika piemērots „dubultais” tarifs, septembrī - novembrī daļai Vēja parku „dubultais”, daļai - „vienkāršais” tarifs. Sākot ar decembri, visiem 11 Vēja parkiem tika piemērots „vienkāršais” vidējais tarifs. Par „vienkāršo” tarifu enerģija no Vēja parkiem tiek iepirkta arī šogad.
Atšķirība starp „vienkāršo” un „dubulto” tarifu ir liela, pēc SPRK apstiprinātājiem tarifiem, „vienkāršais” tarifs pērn vidēji veidoja ap 6,5 santīmus par kilovatstundu, bet „dubultais” – attiecīgi ap 13 santīmu par kilovatstundu.
Pietiek jau rakstīja, ka Šķēles nonākšana valsts atbalstītajā vēja enerģijas biznesā (astoņus gadus enerģiju Latvenergo iepirka par dubulto tarifu), neoficiāli tiek dēvēta par vienu no uzskatamākajiem tā sauktās valsts nozagšanas piemēriem.
Licences, kas Grobiņas vēja parka dzimšanai radīja pamatu 2000.gada maijā, nepazīstamam uzņēmējam Jurim Kajakam izsniedza toreizējais premjers Šķēle, dienā, kad pildīja arī ekonomikas ministra pienākumus. Lai arī oficiāli par Grobiņas Vēja parku apsaimniekotājas Rets investīcijas īpašnieku Šķēles ģimene kļuva tikai 2007.gada beigās, jau kopš licenču izsniegšanas bija aizdomas, ka šajā zaļās enerģijas un ar dubulto tarifu stutētajā biznesā „kāju” ielicis pats Šķēle.
Pietiek publiskojis dokumentus - Šķēles „labās rokas”, finansista Harija Krongorna pratināšanas protokolus un viņa konta izdrukas, kas stiprina šo versiju. Dokumenti arī ļāva spriest, ka ar Šķēles interešu pārstāvību, visticamāk, bija saistīta Gērnsijā reģistrētā Hollyoak Holding Ltd (HHL), kas par Rets investīcijas 55% īpašnieku kļuva jau 2002.gada sākumā. Tolaik šīs ārzonas pilnvarotā persona Latvijā un arī Rets investīcijas direktors bija vairākos enerģijas un atkritumu saimniecības projektos ar Šķēli saistītais Valdis Rupmejs (kopš pavasara atkal ir Rets investīcijas direktors.)
100% Rets investīcijas īpašnieks ir firma INPO 5, tā pieder firmai Privāto aktīvu pārvalde, kurā īpašnieces ir Šķēles sieva ekspolitiķe Kristiāna Lībane-Šķēle un Šķēles meitas. Pērn oktobrī INPO 5 Grobiņas vēja parkus ieķīlāja par 9,1 miljonu latu, ķīla reģistrēta par labu Nordea Finland Plc..
Patlaban izskatīšanai Saeimā nodots jaunais AER likums, kas paredz atbalstu (paaugstināta enerģijas iepirkuma tarifa veidā) „zaļajai,” tai skaitā, arī vēja ražotajai enerģijai.
Interesi par līdzdalību vēja enerģijas biznesā izrādījis ar par oligarhu dēvētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kuram ir netieša saikne ar vēja enerģijas ražotāju Enercom Pluss. Tāpat uz lielu vēja enerģijas pīrāga daļu pretendē ar apvienību Vienotība saistītais tā sauktais Lemberga oponents miljonārs Olafs Berķis.
Seko mums 
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
Vakar Martins Gauss LTV formulēja divas lietas. Pirmā, ka ar lidojumiem no Rīgas kompāniju uzturēt nevar. Mūsu vizināšanu. Tas ir tas, ko saku gadiem. Nekad nav bijusi šāda iespēja, perspektīva - tikai subsidēšana. Tā gadiem ilgā runa par peļņu, naudas atpelnīšanu vienmēr ir bijusi tikai meli. Guntars garantē.
Tautai, kura sagājusi matos par tēmu “vajag dzemdēt bērnus vai nē”, nevar būt nākotnes. Ne labas, ne sliktas. Vispār nekādas.
Daudzas lietas cilvēks ir izdomājis, lai ar tām cīnītos. Piemēram, noteicis darba laiku, darba dienu skaitu, atalgojumu – arī to, ka daži vienmēr būs tādi kā priekšnieki vai galvenie, kas izrīkos, bet citi ies par viņiem balsot un – aiz muguras aprunās. Tieši tāpat, kā tas ir iekārtots, tieši tāpat to visu var pārkārtot, uzlabot, mainīt. Kas tam ir vajadzīgs? Cilvēki un audzināšana.
