No interneta plašumiem: vai striķi un ziepes izsniegs, vai jānāk ar savējām?
Jānis Davidovičs11.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bija kāda padomju laika anekdote, kuru, iespējams, precīzi neatceros, bet doma bija šāda. Valstī krīze, valdība aicina tautu savilkt jostu ciešāk. Tauta klusējot savelk. Valstī kārtējā krīze, valdība aicina tautu savilkt jostu ciešāk. Tauta klusējot savelk. Valstī atkal krīze, valdība aicina tautu savilkt jostu ciešāk. Tauta klusējot savelk. Valstī traka krīze, valdība saka, ka, lai izdzīvotu, daži ir jāpakar. Tauta klusējot klausās, un tad viens jautā: “Vai striķi un ziepes izsniegs, vai jānāk ar savējām?”
Kāpēc man šodienas situācija tik ļoti atgādina šo anekdoti? Es visu šo laiku esmu mēģinājis nevienam nevaicāt, vai viņš ir vai nav vakcinēts. Pats uz šādu jautājumu vienmēr atbildu, ka tā ir tikai mana personīgā darīšana. Nedalīt cilvēkus savējos un svešajos; esmu mēģinājis respektēt, lai arī ne vienmēr esmu sapratis un atbalstījis, citu cilvēku viedokli. Bet šobrīd situācija no teorētiskiem jautājumiem ir kļuvusi ļoti konkrēti apdraudoša man un manai ģimenei.
Mēs abi ar sievu esam saistīti ar tām sfērām (un pieļauju, ka šo sfēru kļūs arvien vairāk un vairāk), kurās strādājošos darba devējs varēs atbrīvot no darba, ja neatbildīsim likuma prasībām. Un, iespējams, 15, septembrī man būs jābūt plānam “B”, kā pabarot un apģērbt savas trīs meitas. Un šādu ģimeņu būs daudzi desmiti, simti un tūkstoši.
Man nav bail no darba, ja vajag, iešu rakt grāvjus. Protams, ka negribas, bet, ja vajadzēs, – iešu. Vai es būšu tas, kurš ies pie Saeimas vai Ministru kabineta ēkām ar akmeņiem un lāpām, pierasot atrast un notiesāt vainīgo? Nē. Jo svarīgi ir nevis atrast to, kas ir vainīgs, bet atrast veidu un līdzekļus, kā šo situāciju atrisināt. Rast visiem vienotu risinājumu. Kopā un kopīgi.
Diemžēl, bet šobrīd mana tauta ir tik sašķelta kā nekad iepriekš. Gribas atsaukties uz Svētajiem Rakstiem, kuri saka: “No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” Lūkas 12:52-53
Un, pat ja Jēzus vārdi nav par attieksmi pret vakcināciju, tie ārkārtīgi precīzi raksturo šī laika ikdienišķo situāciju. Ģimenēs. Darba kolektīvos. Mācību iestādēs. Izklaides vietās.
Es pirmo reizi savos 50+ gados šodien aizdomājos par to, ka laikam esmu gatavs aizbraukt no Latvijas. Nekad iepriekš es tādu domu nebiju pieļāvis, jo zinu, ka nekur mani ar atplestām rokām negaida.
Es vienmēr biju lepojies ar to, ka nāku no šīs apbrīnojami skaistās un mīļās zemes. Gan dienot Padomju armijā, gan “perestroikas”, atmodas un neatkarības sākuma laikā, tad, kad tikai slinkais nebrauca uz Angliju/Īriju/Spāniju pelnīt lielo rubuli/mārciņu/eiro. Bet šodien manī kaut kas salūza.
Varbūt man palika kauns par sevi un saviem tautiešiem, kuri ir gatavi apriet un norakt katru, kurš domā savādāk par ģimenēm, vakcīnām, mīlestību un nodokļiem.
Varbūt es esmu noguris no nemitīgajām izmaiņām un grozījumiem likumos, kārtībā un sistēmā. Uzlabojumi, vienkāršojumi, reformas, izmaiņas, papildinājumi un pielikumi. Ātrāk, vairāk un treknāk. Dzīve caur to visu kļūst tikai sarežģītāka. Manī pašā ir pārāk daudz jautājumu un nav atbilžu.
Dievs, vai Tev ir atbilde man? Kungs apžēlojies. Kristu apžēlojies. Kungs apžēlojies. Kungs, liec man ar miera pilnu sirdi pieņemt visu, ko nesīs šī austošā diena. Liec man pilnīgi paļauties uz Tavu svēto gribu. Jebkurā šīs dienas brīdī, jebkurā lietā pamāci mani un uzturi mani.
Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas tecējumā, pamāci man tās saņemt mierīgā garā un ciešā pārliecībā, ka viss notiek pēc Tavas svētās gribas. Visos manos vārdos un darbos vadi manas domas un jūtas. Visos neparedzētos gadījumos liec man neaizmirst, ka visu esi sūtījis Tu.
Iemāci man iejūtīgi un saprātīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot un nesarūgtināt. Kungs, dod man spēku panest austošās dienas spaidus un visus notikumus dienas tecējumā. Vadi manu gribu un māci man lūgšanu, ticību, cerību, pacietību, piedošanu un mīlestību. Āmen.
/Optinas starecu lūgšana/
Seko mums 
Latvija nav sliktāka par citiem, nereti pat spējam būt labāki. Arī izdarīts daudz, lai mums būtu laba valsts, taču grūtības un atpalicību rada godīguma deficīts.
Pēdējās dienās sabiedrībā uzvirmojušas diskusijas par latviešu leģionāru vairodziņa izmantošanu Ogrē. Valsts drošības dienests izsaka bažas, bet vai šīs bažas tiešām ir pamatotas?
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
