No interneta plašumiem: vai striķi un ziepes izsniegs, vai jānāk ar savējām?

Kāpēc man šodienas situācija tik ļoti atgādina šo anekdoti? Es visu šo laiku esmu mēģinājis nevienam nevaicāt, vai viņš ir vai nav vakcinēts. Pats uz šādu jautājumu vienmēr atbildu, ka tā ir tikai mana personīgā darīšana. Nedalīt cilvēkus savējos un svešajos; esmu mēģinājis respektēt, lai arī ne vienmēr esmu sapratis un atbalstījis, citu cilvēku viedokli. Bet šobrīd situācija no teorētiskiem jautājumiem ir kļuvusi ļoti konkrēti apdraudoša man un manai ģimenei.

Mēs abi ar sievu esam saistīti ar tām sfērām (un pieļauju, ka šo sfēru kļūs arvien vairāk un vairāk), kurās strādājošos darba devējs varēs atbrīvot no darba, ja neatbildīsim likuma prasībām. Un, iespējams, 15, septembrī man būs jābūt plānam “B”, kā pabarot un apģērbt savas trīs meitas. Un šādu ģimeņu būs daudzi desmiti, simti un tūkstoši.

Man nav bail no darba, ja vajag, iešu rakt grāvjus. Protams, ka negribas, bet, ja vajadzēs, – iešu. Vai es būšu tas, kurš ies pie Saeimas vai Ministru kabineta ēkām ar akmeņiem un lāpām, pierasot atrast un notiesāt vainīgo? Nē. Jo svarīgi ir nevis atrast to, kas ir vainīgs, bet atrast veidu un līdzekļus, kā šo situāciju atrisināt. Rast visiem vienotu risinājumu. Kopā un kopīgi.

Diemžēl, bet šobrīd mana tauta ir tik sašķelta kā nekad iepriekš. Gribas atsaukties uz Svētajiem Rakstiem, kuri saka: “No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” Lūkas 12:52-53

Un, pat ja Jēzus vārdi nav par attieksmi pret vakcināciju, tie ārkārtīgi precīzi raksturo šī laika ikdienišķo situāciju. Ģimenēs. Darba kolektīvos. Mācību iestādēs. Izklaides vietās.

Es pirmo reizi savos 50+ gados šodien aizdomājos par to, ka laikam esmu gatavs aizbraukt no Latvijas. Nekad iepriekš es tādu domu nebiju pieļāvis, jo zinu, ka nekur mani ar atplestām rokām negaida.

Es vienmēr biju lepojies ar to, ka nāku no šīs apbrīnojami skaistās un mīļās zemes. Gan dienot Padomju armijā, gan “perestroikas”, atmodas un neatkarības sākuma laikā, tad, kad tikai slinkais nebrauca uz Angliju/Īriju/Spāniju pelnīt lielo rubuli/mārciņu/eiro. Bet šodien manī kaut kas salūza.

Varbūt man palika kauns par sevi un saviem tautiešiem, kuri ir gatavi apriet un norakt katru, kurš domā savādāk par ģimenēm, vakcīnām, mīlestību un nodokļiem.

Varbūt es esmu noguris no nemitīgajām izmaiņām un grozījumiem likumos, kārtībā un sistēmā. Uzlabojumi, vienkāršojumi, reformas, izmaiņas, papildinājumi un pielikumi. Ātrāk, vairāk un treknāk. Dzīve caur to visu kļūst tikai sarežģītāka. Manī pašā ir pārāk daudz jautājumu un nav atbilžu.

Dievs, vai Tev ir atbilde man? Kungs apžēlojies. Kristu apžēlojies. Kungs apžēlojies. Kungs, liec man ar miera pilnu sirdi pieņemt visu, ko nesīs šī austošā diena. Liec man pilnīgi paļauties uz Tavu svēto gribu. Jebkurā šīs dienas brīdī, jebkurā lietā pamāci mani un uzturi mani.

Lai arī kādas ziņas es saņemtu dienas tecējumā, pamāci man tās saņemt mierīgā garā un ciešā pārliecībā, ka viss notiek pēc Tavas svētās gribas. Visos manos vārdos un darbos vadi manas domas un jūtas. Visos neparedzētos gadījumos liec man neaizmirst, ka visu esi sūtījis Tu.

Iemāci man iejūtīgi un saprātīgi izturēties pret katru manas ģimenes locekli, nevienu neieļaunot un nesarūgtināt. Kungs, dod man spēku panest austošās dienas spaidus un visus notikumus dienas tecējumā. Vadi manu gribu un māci man lūgšanu, ticību, cerību, pacietību, piedošanu un mīlestību. Āmen.

/Optinas starecu lūgšana/

Novērtē šo rakstu: