Iesaki rakstu: 
Divi amerikāņi, Deivids Randels (David H. Rundell) un Maikls Gfelers (Michael Gfoeller), nedēļrakstā Newsweek publicēja rakstu “ASV pilsoņu kara mācības rāda, kāpēc Ukraina nevar uzvarēt” (Lessons From the U. S. Civil War Show Why Ukraine Can’t Win).
Deivids Randels ir bijušais ASV vēstnieks Saūda Arābijā, grāmatas “Redzējums vai mirāža: Saūda Arābija krustcelēs” (Vision Or Mirage: Saudi Arabia at the Crossroads) autors. Maikls Gfelers ir bijušais ASV Centrālās pavēlniecības (USCENTCOM) bijušais politiskais padomnieks. 15 gadus dienējis Austrumeiropā un bijušās PSRS valstīs.
Rakstu var izlasīt angļu valodā: https://www.newsweek.com/lessons-us-civil-war-show-why-ukraine-cant-win-opinion-1764992?fbclid=IwAR2_vWVMD_s6-l-vMiqf8NvMfJNT3Z6r1-uGB0RXT_F3LCiwLQJky8PdxGA vai krievu tulkojumā: https://inosmi.ru/20221208/ukraina-258629620.html
Es sev uzdodu jautājumu: ja autori būtu Latvijas iedzīvotāji, cik gadus viņi pavadītu cietumā? Vai tomēr tiktu cauri ar nosacītu sodu, naudas sodu vai sabiedriskajiem darbiem?
Sākšu ar virsrakstu. Pilnīgi acīmredzami, ka tas ir ieturēts Krievijas propagandas stilā: it kā Ukraina nevarētu uzvarēt. Kā viņi uzdrīkstas šādi domāt!... Un piedevām vēl rakstīt. Tā ir tieša Krievijas agresijas atbalstīšana.
Autori salīdzina Krievijas un Ukrainas karu ar 19. gadsimtā notikušo ASV pilsoņu karu starp Ziemeļiem un Dienvidiem.
“Armijai ir vajadzīgi dzelzceļi, un, tāpat kā Šērmans sistemātiski postīja ceļus uz Atlantu, tā arī Surovikins posta Ukrainas elektrotīklus, kas ir Ukrainas dzelzceļu enerģijas avots. Rezultātā Ukrainas pilsētas ir iegrimušas aukstumā un tumsā, bet izskatās, ka Surovikins piekrīt ģenerālim Šērmanam tādā ziņā, ka karš ir nežēlība, ko nav iespējams padarīt cildenāku.”
Aplūkosim šo citātu ar Latvijas Valsts drošības dienesta (VDD) izmeklētāja acīm.
Pirmkārt, salīdzinādami iebrukumu suverēnajā valstī ar iekšējo pilsonisko konfliktu, autori līdz ar to attaisno vai pat noliedz Krievijas agresiju (jo pilsoņu karš nevar būt “agresija”).
Otrkārt, atsaucoties uz ASV vēsturi, autori attaisno vai pat slavina Krievijas armijas praktizētās nežēlīgās karošanas metodes.
Secinājums: Deivids Randels un Maikls Gfelers jāsauc pie kriminālatbildības pēc 74.1 panta “Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana”.
Vēl viena iespaidīga rindkopa:
“Daži ir izteikušies par šo konfliktu kā par ētiski didaktisku drāmu starp labo un ļauno, bet īstenība ir daudz komplicētāka. Ukraina nav plaukstoša demokrātija. Tā ir nabadzīga, korumpēta vienpartijas valsts ar bargu cenzūru, kurā ir slēgtas opozīcijas avīzes un politiskās partijas. Pirms kara ASV Kongress kategoriski nosodīja ultralabējos Ukrainas nacionālistu grupējumus, piemēram, bataljonu “Azov”. Apņēmīgā pret krievu valodu vērstā Kijevas kampaņa ir analoģiska Kanādas valdības mēģinājumiem aizliegt franču valodu Kvebekā. Ukrainas šāviņi ir nogalinājuši simtiem Donbasa civiliedzīvotāju, un parādās ziņojumi par Ukrainas kara noziegumiem. Patiesi morāla rīcība būtu pabeigt šo karu ar pārrunām, nevis paildzināt Ukrainas tautas ciešanas...”
Šeit autori ir pavisam sevi atmaskojuši. Faktiski viņi apgalvo, ka katrai no konflikta pusēm ir sava taisnība. Viņi dēvē Mariupoles aizstāvjus par “ultralabēju grupējumu”, šādi attaisnojot Kremļa izteicienus par nepieciešamību “denacificēt Ukrainu”.
Autori piedēvē Ukrainas armijai kara noziegumus. Un ierosina uzsākt pārrunas, droši vien ar Krievijas nosacījumiem...
74.1 pants iegūst vēl vienu nozīmīgu pastiprinājumu. Pie viena, ņemot vērā to, ka Ukrainas vārds vairākkārt tiek lietots negatīvā kontekstā (“Ukrainas šāviņi ir nogalinājuši”, “nosodīja Ukrainas grupējumus”), nāk prātā arī 78. pants – “nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana”.
Es nemaz nepārspīlēju. Par izteicieniem, kas ir līdzīgi manis citētajiem, Latvijā pēc šiem pantiem ir uzsākti vairāk nekā 20 kriminālprocesi.
Savienotās Valstis savu aktīvo piedalīšanos Krievijas un Ukrainas konfrontācijā neuzskata par pietiekamu iemeslu, lai iznīcinātu savā valstī vārda brīvību.
Neviens nav apcietinājis Īlonu Masku par viņa miera regulējuma plānu, kas iekļauj Krimas atzīšanu par Krievijas teritoriju.
Brīvībā ir arī Donalds Tramps jaunākais, kas savos ierakstos tviterī regulāri dzēlīgi kritizē Zelenski un Baidena administrācijas sniegto militāro palīdzību Ukrainai.
Youtube var noskatīties video, kur bijušie ASV specdienestu virsnieki saplosa lupatu lēveros ASV administrācijas proukrainisko politiku. Turpina uzstāties Takers Karlsons Fox News TV kanālā.
Latvijā vārda brīvība ir tikusi upurēta. Jebkāds viedoklis par Krievijas un Ukrainas konfliktu, kas atšķiras no oficiālā, var kļūt par pamatu, lai sauktu pie kriminālatbildības.
“Vārda brīvība attiecas ne tikai uz informāciju un idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par neaizskarošām, bet arī uz tām, kas aizskar, šokē vai traucē.” Šī frāze ir no Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 7. decembra lēmuma lietā Observer and Guardian v. the United Kingdom. Tā ir aktuāla arī mūsdienu Latvijā.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
