Nevienam nevajadzētu būt tiesībām lemt par cita cilvēka dzīves vērtību
Juris Jansons, tiesībsargs17.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šogad ir apritējuši 10 gadi, kopš Latvijas Republikā ir stājies spēkā likums “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām”, un 5 gadi, kopš Labklājības ministrija īsteno Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansētu projektu deinstucionalizācijas (DI) jomā. Un kāpēc par šo nozīmīgo tēmu runāju tieši tagad, jo 10. oktobrī visā pasaulē tika atzīmēta Pasaules Garīgās veselības diena.
Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. pants paredz, ka dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē.
Laiks paskatīties, kur mēs esam, kā mums klājas ar vispārzināma cilvēktiesību pamatprincipa, kas paģēr - visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi cieņā un tiesībās un ikvienai dzīvībai ir vienāda vērtība - īstenošanu. Vai Latvijas valsts ikvienam cilvēkam ar invaliditāti nodrošina vienlīdzības tiesības dzīvot sabiedrībā?
Ne pirmo reizi esmu skaļi paudis asus vārdus par atbildīgo valsts institūciju bezdarbību vismazāk aizsargāto personu tiesību nodrošināšanā. Jau 2013. gadā savā Ziņojumā “Par Valsts sociālās aprūpes centriem pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem” vērsu uzmanību uz valsts sociālās aprūpes centros esošajiem vispārējiem sadzīves apstākļiem, kas bija atzīstami par klientu individuālajām vajadzībām neatbilstošajiem, pilnvērtīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas trūkumiem un privātās dzīves neaizskaramības pārkāpumiem un uz ikviena klienta tiesībām dzīvot sabiedrībā.
Vairāki secinājumi un rekomendācijas vistiešākajā veidā norādīja uz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas sistēmas nepilnībām. Tolaik jo īpaši izcēlu pārmērīgu medikamentu lietošanu klientiem jeb, kā tautā tas tika saukts, klientu “nozāļošanu “ .
Par sociālo nozari atbildīgā Labklājības ministrija vēl 2014. gadā ir pasludinājusi, ka valstī tiks īstenoti DI projekti, kuru laikā visi lielie valsts sociālās aprūpes centri (līdz šim pastāvošā institucionālā aprūpe) tiks aizstāti ar sabiedrībā balstītiem un ģimeniskai videi pietuvinātiem sociālajiem pakalpojumiem.
Ko mēs redzam šodien - joprojām ir liels cilvēku skaits, kas ilgstoši dzīvo lielās institūcijās, un, pats satraucošākais, sociālās aprūpes iestādēs joprojām tiek ievietoti cilvēki.
Šogad visā pasaulē piedzīvotā pandēmija ir skaidrs apliecinājums, ka tieši sociālās aprūpes iestādēs, kurās ievietots liels klientu skaits, ir lielāks risks masveida infekcijas izplatībai - tātad cilvēka veselības un dzīvības apdraudējums ir krietni lielāks nekā ikvienam no mums. Latvijā pagaidām vēl izdevās iztikt bez liela skaita Covid-19 upuru valsts sociālās aprūpes centros (VSAC), bet cena par to arī bijusi gana augsta - principā cilvēki VSACos bijuši spiesti dzīvot kā cietumā, jo arī tad, kad vasarā visā valsts teritorijā ierobežojumi tika būtiski mīkstināti, VSACos nekas nemainījās - tur joprojām turpinās karantīna, kas nozīmē to, ka tiek ierobežota cilvēku brīvība, iespēja tikties ar tuviniekiem, u.tml. Un par ko viss šis - vai viņi izdarījuši kādu noziegumu? Nē, viņu vienīgais “noziegums” ir tas ka viņi IR... jā, viņi ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, bet tāpat cilvēki.
Nevienam nevajadzētu būt tiesībām lemt par cita cilvēka dzīves vērtību - un Latvijas valsts ir jau pirms desmit gadiem apņēmusies nodrošināt, ka IKVIENAI personai ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
