Iesaki rakstu: 
Nevajag mani mācīt, cik amorāli ir atlaiJst Saeimu! Neuzķeršos! Tas, ka manu viedokli valkā arī kāds gramatiku vāji zinošs savādnieks, tautvaldību neizprotošs grūtgalvis vai nelietis, nemaina lietas būtību...
Nevajag man stāstīt, cik tas maksās, ko tas dos, ko vietā liks un ko Spriņģe, Levits, Freiberga... saka! Tā ir švaka demagoģija, jo citādi arī vēlēšanas ir lieka izšķērdība: savēlēs taču tos pašus...
Būtība ir vienkārša: neviens darba devējs (šajā gadījumā tauta) nevar atļauties uzticēties neuzticamiem darbiniekiem, kas nepilda darba devēja uzstādījumus, pieņem lēmumus, kurus nepilda, lemj par sliktu darba devēja saimniekošanai, mantai, naudai, tās pārvaldīšanai un ar visu saistītai morālei.
Maza piezīme. Ir sākta (Satversmes garantēta) parakstu vākšana par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Atlaist vai ne, - to izlems tautas nobalsošana. Pašsaprotams demokrātiski un tiesiski pamatots process. Kur problēma?
Varai būtu jābūt pateicīgai par iespēju uzzināt tautas viedokli tautas nobalsošanā, nevis jāapkaro tās ierosināšana. Ja vara atkal nevēlas rēķināties ar tautas balsi, tas lieku reizi rāda, ka parakstu vācēji ir uz pareizā ceļa...
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
