Neuzklausīti komentāri par enerģētikas problēmām Latvijā

Eiropas Savienības līgumi nosaka, ka katrai dalībvalstij pašai par sevi ir pienākums nodrošināt to, lai patērētājiem būtu pieejama enerģija vajadzīgajā laikā, apjomā un par samaksājamu cenu. Katrai dalībvalstij ir tiesības izvēlēties enerģijas avotus.

Eiropas kopīgajā politikā šobrīd ģeopolitisku apsvērumu dēļ ir liels uzsvars uz gāzes rezervju veidošanu. Latvijas Enerģētikas likums nosaka: ‘Ministru kabinets nodrošina energoapgādes drošuma rezervju iegādi un to iesūknēšanu Inčukalna pazemes gāzes krātuvē.”

Vēl Eiropas politika pašlaik liek lielu uzsvaru uz sašķidrinātās gāzes (LNG) piegādēm Krievijas cauruļvadu gāzes vietā, Eiropas kopīgā politika paredz maksimālu esošo LNG terminālu jaudas izmantošanu.

Tomēr, pat veidojot uzkrājumus un noslogojot maksimāli esošos LNG terminālus, 2022./23.gada ziemas sezonā vēl trūks vairāku simtu teravatstundu, pa visu Eiropas Savienību kopā ņemot.

Eiropas likumdošana nosaka zināmus uzdevumus arī tādiem dalībniekiem enerģētikas nozarē kā, piemēram, regulatoram un pārvades sistēmas operatoram.  Latvijas Enerģētikas likums nosaka, ka pārvades sistēmas operatoram ir pienākums „nodrošināt dabasgāzes piegādes ceļu dažādošanas infrastruktūru Latvijas teritorijā un dabasgāzes krājumu pieejamību”.

Tomēr tas nenozīmē, ka „Conexus” būtu jābūvē piegādes ķēdes sākumposma jeb upstream cauruļvads no LNG importētāja iekārtām uz Inčukalna krātuvi.

Pārvade ir piegādes ķēdes vidū, un tās funkcijas ir ar likumu nodalītas no sadales un no apgādes jeb ieguves posma, kur galvenais elements ir ražošana, bet gāzi neražojošu valstu gadījumā – imports.

Latvijas Enerģētikas likums precīzi nosaka, ka sistēmas operatori nedrīkst nodarboties ar to, kas nav viņu pienākums, piemēram, finansēt vai subsidēt darbības tādos piegādes ķēdes posmos, kas nav pārvade.

Vēl Latvijas Enerģētikas likums cita starpā paredz sistēmas operatora „saistības” nodrošināt tirgus dalībnieku piekļuvi „sašķidrinātās dabasgāzes iekārtām” vai gāzes krātuvei. Manuprāt interpretācija ir skaidra: ja operators dod pieeju krātuvei, tad likums neprasa dot pieeju (šobrīd LV jurisdikcijā neesošām) LNG iekārtām.

Saskaņā ar Latvijas Enerģētikas likuma 113.panta 7) punktu pārvades operatoram nevar uzlikt tehniski un ekonomiski neīstenojamas prasības. Vēl šis punkts praksē nozīmē to, ka pārvades operatoram ir pienākums nodrošināt iespēju saņemt gāzi pa cauruļvadu no Igaunijas un Lietuvas. Šo iespēju šobrīd arī izmanto lielākais gāzes patērētājs Latvijā - valsts akciju sabiedrība „Latvenergo”, kam pēc publiski izskanējušās informācijas ir ilgtermiņa piegādes līgumi caur Klaipēdas terminālu.

Tātad juridiski nekas netraucē pārvadīt gāzi no Lietuvas vai Igaunijas LNG termināliem uz Latviju, un nekādas prasības vai apstākļi nespiež Latviju celt savu LNG terminālu.

Tomēr politiska lēmuma gadījumā par Skultes termināla projekta atbalstu no valsts puses ir jākonstatē, ka no juristu, ekonomistu un vides speciālistu viedokļa trūkst objektīvas informācijas. Šāda vajadzība gūt detalizētu ieskatu par iecerēto projektu izriet, piemēram, no ASV Kolumbijas universitātē izstrādātajām labas prakses vadlīnijām LNG projektu juridiskajam nodrošinājumam. Izskatās, ka izņemot dekoratīvu vizualizāciju attiecīgās SIA mājaslapā, nekur nevar publiski iepazīties ar šāda prioritāra projekta detalizētu tehnoloģisko shēmu.

Bez tā nav iespējams vērtēt ne juridiskos, ne ekonomiskos aspektus, sevišķi, ja iecerētas darbības, kas saistītas ar paaugstinātām ilgtermiņa izmaksām ne vien patērētājiem, bet pat visiem nodokļu maksātājiem. Tajā skaitā jāredz arī alternatīvas – ne vien termināla novietojumam, bet pašam apgādes risinājumam ar šādu terminālu vai bez tā, jo termināla uzturēšanas izmaksas jāsedz katru dienu, ne tikai tikmēr, kamēr to izmanto, tātad patērētāju rēķinus šīs izmaksas palielinās jebkurā gadījumā un ilglaicīgi. Šeit būtu vietā painteresēties, no kurienes nāks gāzes piegāde caur šo terminālu un vai jau ir parakstīti konkrēti nodomu protokoli par piegādēm?

Sāksim ar pieejamiem skopajiem skaitļiem. Ja sešās dienās no transporta kuģa varēšot izsūknēt 170 000 m3 LNG, tad iznāk, ka, sūknējot nepārtraukti visu diennakti, stundā tie ir nepilni 1181 m3 (nozarē pieņemtās drošības prasības nosaka, ka tam jānotiek visu laiku personāla uzraudzībā – gan uz transporta kuģa, no kura sūknē, gan saņēmēja terminālā). Ar šādu jaudu pietiks tikai nelielai daļai no Latvijas ikgadējā gāzes patēriņa, kas ir nepilns 1 000 000 000 m3 gadā, ja nemaldos.

Kaut arī mazi termināli nenoliedzami šobrīd sāk nākt modē, tomēr normālā LNG nosūknēšanas jauda pasaulē esošajos FSRU tipiski sākas no vismaz vienas vienības 4000 m3/stundā vai 6000 m3/stundā.

Vēl viens jautājums: ja pie termināla ir pieeja transporta kuģim ar pārvadāto LNG tilpumu 170 000 m3, tad iegrimes dziļumam jābūt apmēram 10 – 15 metriem. Man gan nav datu par Rīgas jūras līča dziļumu pie Skultes, bet vispārīga publiski pieejama informācija liecina, ka ar iegrimes dziļumu šajā gadījumā varētu būt problēmas. Turpat netālu sevišķi sekls ir Pērnavas līcis un rajons ap Kihnu salu, 20 metru izobta tur ir vairāk nekā 40 km attālumā no Pērnavas krasta, bet pašā līcī dziļums nepārsniedz 5 līdz 10 metrus.

Normāla LNG termināla uzdevums - vai nu peldoša termināla, vai krastā esoša - ir no piegādes kuģa uzņemt sašķidrināto gāzi, kaut vai īslaicīgi uzglabāt sašķidrināto gāzi kriogēnos apstākļos, piemēram, terminālam pielāgotā transporta kuģa tvertnēs, regazificēt to un ievadīt cauruļvados. Tāpēc nevajadzīgu ažiotāžu izraisa nepietiekami precīzi projekta aizstāvju izteikumi presē. Piemēram, Neatkarīgajā Rīta Avīzē SIA valdes loceklis 23.septembrī citēts sakām: „Gāzes vedējs pieslēgsies pie gāzes vada, ielaidīs tajā gāzi un aizbrauks.”  Tā kā sašķidrinātās gāzes un cauruļvadu gāzes spiediens būtiski atšķiras, tad biznesmenis nebūs pietiekami izskaidrojis piedāvāto tehnoloģijas risinājumu šai fizikas problēmai…

Pirmajā brīdī izklausās, it kā projekta autori taisītos prasīt, lai piegādes kuģiem pašiem būtu sava regazifikācijas iekārta. Šādā gadījumā nebūtu nepieciešamas pat 120 miljonu eiro izmaksas, jo runa tad nebūtu pat par terminālu, bet tikai par kaut kādu „atkrastes” piestātni!

No jūras vides aizstāvju bažām gan noprotams, ka regazifikācija šajā terminālā tomēr būs. Izplatītākā tehnoloģija ir t.s. ORV siltumapamaiņa ar jūras ūdeni, kas darbojas, ja jūras ūdens ir vismaz +5 grādu temperatūrā. Principā vēl ir arī citas, ātrākas regazifikācijas tehnoloģijas, ko lieto ar mazāk nekā +10 grādiem jūrā ziemas periodā, piemēram, zemūdens tvaicēšana ar apsildi – SCV, ko var veikt ātrāk nekā ORV. Tomēr šajā gadījumā tiek nokurināts līdz pat 2 procentiem no saņemtā LNG apjoma, plus vēl nepieciešama ūdens ķīmiskā attīrīšana, nerunājot jau par izmešiem gaisā, kuru attīrīšana arī maksā dārgi.

Bez tuvākiem paskaidrojumiem no projekta aizstāvju puses jocīgi izklausās arī arguments par projekta „ekonomisko” izdevīgumu no tuvuma gāzes krātuvei un no regazifikācijas vienlaicīgi ar LNG nosūknēšanu no piegādes transporta kuģa, jo, redz, krastā nevajadzēšot būvēt LNG glabāšanas tvertnes. Ekonomiskais izdevīgums no fiksēto izmaksu samazinājuma un no tā, ka nebūs jāpiedalās pārvades balansēšanā, šeit būs termināla īpašniekiem / operatoriem, bet tas tomēr var jūtami nesamazināt patērētāju rēķinus, ko ietekmēs vēl vesela rinda citu faktoru, sākot jau no iepirkuma cenas.

Turklāt peldošais termināls pēc definīcijas ir ar regazifikācijas iekārtu aprīkots agrākais LNG transporta kuģis, kam ir kriogēnās tvertnes LNG glabāšanai. Kaut nelielā apjomā un īslaicīgi, bet LNG glabāšanai tomēr jābūt iespējamai, kaut vai termināla kuģa tvertnēs, citādi tā nav tehnoloģija, bet vistīrākā alķīmija, lai kāda arī nebūtu regazifikācijas jauda.

Tā kā peldošais termināls jebkurā gadījumā ir tehnoloģiski īslaicīgs risinājums, kas dažu gadu laikā nolietojas, tad nobeigumā jāsecina, ka tā vietā, lai šādu terminālu „būvētu” (ko gan vēl būvēt par miljoniem, ja ne kriogēnās tvertnes krastā?), viena no alternatīvām būtu 1) vispirms noslēgt piegādes līgumu un 2) ņemt termināla kuģi līzingā no piegādātāja. Vēl vajadzētu sadarboties ar Lietuvu un Igauniju, lai saņemtu gāzi caur viņu termināliem. Prakse tas nozīmē savlaicīgu gāzes un pārvades jaudu rezervāciju, ko „Latvenergo” arī vienā mierā veic.

Nav no jauna jāizgudro ritenis, spēlējot sarežģītas spēles ar investoriem-monopolistiem tādos tirgos, kur pēc likuma jāvalda pēc iespējas brīvākai konkurencei. Laiks ir izšķirošais faktors, gāze vajadzīga jau šoziem, nevis tikai pēc diviem gadiem, un pa šiem diviem gadiem tirgos var būt lielas pārmaiņas, uz ko jābūt gataviem reaģēt - tātad nevar visas olas likt vienā grozā.

Novērtē šo rakstu: