Neredzu, ka kāds labprātīgi izvēlētos pārsēsties no privātās mašīnas trolejbusā
Nils Sakss-Konstantinovs01.04.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Mašīna uz ilgāku laiku remontā, tādēļ iemēģināju sabiedriskā transporta alternatīvas. Ar domu – varbūt pāriet pavisam. Būtu lētāk, videi draudzīgāk, ātrāk. Rezultāti šādi:
– Vivi. Vilciens okej, vietas tikai nedaudz šaurākas nekā Ryanairā. Atšķirībā no vecajiem vilcieniem tagad gaismas pietiekami, var palasīt grāmatu – tas liels bonuss. Taču – pusotras nedēļas laikā vilciens neatnāca divas reizes. Saskaitot nokavētās konsultācijas stundas likmi un maksu par CityBee īres mašīnu no Jūrmalas, man katrs šis Vivi piegājiens izmaksāja ap 100 eiro. Diemžēl nevaru to atļauties, bet varbūt brīvdienās, kad nav nekur jāsteidzas vai jānokļūst laikā, vilciens var būt variants.
– Rīgas Satiksme. Divas problēmas. Viena – braucot pāri pilsētai, ar to ir lēnāk nekā ar mašīnu. Turklāt jāstāv lietū, vējā bez nojumes. Otra – pēc brauciena spiežoties pārpildīgajā salonā, ir sajūta, it kā būtu pārdzīvota seksuāla varmācība. Liela daļa braucēju arī nav apguvuši elementāras sociālās prasmes – piemēram, spēju palūgt ceļu, lai izkāptu no transporta. Tādēļ viņi grūžas virsū ar savu ķermeni vai klapē pa muguru.
Jāpiezīmē, ka lielai daļai transporta klientu pieklibo ne tikai sociālie, bet arī higiēnas standarti – smaržas un smakas pavada vēl ilgi pēc brauciena noslēguma. Kādā dvēseles stāvoklī šāds brauciens varētu šķist patīkams, es tiešām nezinu.
Bet, ja vien cilvēks nav nepilngadīgs vai ļoti trūcīgs, neredzu, ka labprātīgi kāds izvēlētos pārsēsties no privātās mašīnas trolejbusā. Pat, ja tas izmaksātu reizes trīs vai piecas dārgāk.
Noslēdzot – daudz runā par autocentrisko Rīgu un to, kā pārvilināt cilvēkus no mašīnām uz sabiedrisko. Arī man šķiet, ka Rīgā mašīnu ir daudz par daudz, un gribētos zaļāku, gājējiem draudzīgāku pilsētu. Taču tagad to ļoti labu saprotu. Šis ir “low hanging fruit” piemērs – biju pozitīvi noskaņots, gatavs pāriet kaut uzreiz, ja vien alternatīva būtu kaut attāli līdzvērtīga. Šobrīd to vairs neizskatu kā ideju.
Pat, ja par iebraukšanu Rīgā prasītu 5 eiro, tas vienalga būtu finansiāli izdevīgāk, nemaz nerunājot par jebkādu ērtību. Jebkuras sarunas par auto mazināšanu pilsētā būs bezjēdzīgas, kamēr transports nebūs tīrāks, ātrāks un uzticamāks. Tikmēr – vairāk patīkamu braucienu nozīmē vairāk braucienu ar mašīnu.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
