Iesaki rakstu: 
Latviešu inteliģences sapuvušākā daļa Rīgas pils tronī ir iesēdinājusi pilnīgi nepiemērotu indivīdu. Levits nav Latvijas visu iedzīvotāju un pat Latvijas iedzīvotāju vairākuma Valsts prezidents. Noticis ir drausmīgs pārpratums valsts augstākās amatpersonas izvēlē. Tiekamies ar inteliģences sapuvušākās daļas demontratīvu cinismu. Tāda netikumiskumā īpašība apliecina izaicinoši nicinošu izturēšanos pret nacionālajām vērtībām, nacionālajiem ideāliem, latviešu kultūras vērtībām, vispārpieņemtām valstiskuma normām.
Ņirdzīgi ignorēta ir sabiedrības organiski pamatotā nevēlēšanās latviešu valsts visaugstākajā amatā redzēt citttautieti. Tādējādi nācās sastapties ar rupju nekaunību un amorālu vaļību attieksmē pret tautas interesēm.
Levita garīgās sejas patīkamākie vaibsti jau bija skaidri saskatāmi agrāk. Par tiem pirms Levita ievēlēšanas argumentēti brīdināja profesors Juris Bojārs speciāli sagatavotā faktoloģiski bagātā rakstā. Bija arī citas publikācijas un to komentāros apliecinātā dziļā nevēlēšanās Rīgas pilī redzēt Levitu.
Sabiedrībai bija labi zināma dotā kunga gadiem ilgā regulārā līšana uz Rīgas pili. Tā liecināja par dziļu nekaunību, kuru noteikti cementē prāta trulums, neļaujot funkcionēt elementārākajām morāles prasībām.
Preambulas farss atklāja šausmīgu zinātnisko nekompetenci ne tikai juridiskajās zināšanās, bet arī etnoloģiskajās, politoloģiskajās, kulturoloģiskajās zināšanās. Satversme tika neprofesionāli pamatīgi piecūkota. Par to izsacījās savā rakstā-brīdinājumā konstitucionālo tiesību jautājumos kompetentais prof. J.Bojārs.
Levita izteikumi medijos atklāja šķebīgu pseidointelektuālismu. Acīmredzot viņa seklais prāts spēj izdalīt vienīgi kaut kādas glamūrīgi bezjēdzīgas frāzes. Par to liecināja arī runa parlamentā un runa pie Brīvības pieminekļa.
Neadekvātā attieksme pret latviešu idiotu apzīmējumiem “pravietis”, “nācijas tēvs”, “otrs Ulmanis”, “preambulas tēvs” atklāja pašcieņas trūkumu. Sevi cienošs cilvēks nekad neļautu pret viņu izturēties tik smieklīgi un nekādā gadījumā neakceptētu viņa raksturojumā izmantotos odiozos formulējumus. Ja tomēr tas turpinātos (un tas turpinājās!!!), tad normāls cilvēks pagrieztu muguru viņa pazemotājiem (odiozie apzīmējumi, protams, ir rupjš pazemojums), bet nevis pašapmierināti smaidītu un ar kaut kādām debilām replikām vēl vairāk stimulētu idiotus.
Izdarības ar ielūgumiem uz inaugurācijas “ballīti” atklāja pilnīgu neaudzinātību, nesmalkjūtību, brutāli savtīga aprēķina pieļaušanu cilvēciski delikātās situācijās. Viesu saraksta slēpšana un “ballītes” izdevumu slēpšana liecināja par noziegumu brīvības apziņu.
Tagad Levits visu apšļāks ar savu klātbūtni: Brāļu kapus, tautas vadoņu kapus, pienāks laiks Dziesmu svētkiem, Līgo pasākumiem, Raiņa sumināšanas dienām. Brīvības piemineklis un Stikla kalns jau ir apšļākti. Vienas izjūtas ir tad, kad to dara ne visai cienījami latviešu prezidenti, bet pavisam citas izjūtas ir tad, kad to dara ļoti aprobežots un ļoti nekaunīgs prezidents-cittautietis. Tad tu jūties kā ar mēsliem apšļākts, apkaunots esi pats un apkaunota ir tava dzimtene un tās emocionāli simboliskās vērtības. Tā vien liekas, ka Levits cenšas pēc iespējas ātrāk apšļākt (kinologs teiktu – “iezīmēt”) visu, kas ir dārgs latvietim.
Levita valdīšanas sākumu noteikti var pretstatīt "Maskavas" valdīšanai padomju laikā. Ja "Maskava" valdīja atklāti, nemaskēti voluntāri, daudz neslēpjot Latvijas pakļautību un Latvijas nepieciešamību izpildīt "Maskavas" gribu, tad Levits jau ir sācis valdīt viltīgi. Viņš tēlo pieticību ēšanā, telpu noformējumā, iepirkumos lielveikalā, bet tajā pašā laikā izšķērdīgi sarīko banketu 800 jurašu tipa atkritumiem par saskrūvētām cenām, divkāršo padomnieku skaitu un tātad ievērojami palielina Valsts prezidenta budžetu, izvirzījis prasību pamatīgi atsvaidzināt Jūrmalas māju. Bet tas noteikti nebūs viss, ko viņš viltīgi centīsies panākt savā labā. Viņa valdīšana vispār būs viltīgi nomaskētu viltību hronika.
Īpaša uzmanība ir pievēršama Rīgas pils jaunā saimnieka neprincipialitātei. Levits nav bezprincipāls cilvēks. Viņam piemīt stabils princips. Levita galvenais un vienīgais dzīves princips ir neprincipialitāte – izmanīga laipošana, nekad nesakot ne “jā” vai “nē”, ja tas kaut kādā veidā var slikti atsaukties uz viņu.
Levita garīgās sejas patīkamajos vaibstos stingru principu un uzskatu ievērošana nebija saskatāma jau agrāk. Droši var prognozēt: nebūs saskatāma arī turpmāk! Toties būs saskatāma totāla neprincipialitāte. Tas ir obligāti jāņem vērā.
Naivi ir cerēt, ka tagad Rīgas pilī būs principialitātes, taisnīguma un tiesiskuma arbitrs. Gluži pretēji! Viss notiks no savtīga izdevīguma viedokļa, kas tiks viltīgi nomaskēts ar pseidovalstisku un pseidonacionālu demagoģiju. Tā vien liekas, ka Rīgas pilī tagad ir visneprincipiālākais iemiesojums aizvadītajos 30 gados, kad neprincipialitāte ir cilvēciskās būtības izpausme. Tiekamies ar konformismu kā konkrēta indivīda mentalitātes īpašību.
Divi piemēri. Pirmais piemērs ir ziņa, ka “izglītības un zinātnes ministre Šuplinska Levitam nodod informāciju par pārkāpumiem LU rektora vēlēšanu procesā”. Internetā lasāms: “Šuplinska stāstīja, ka puses pārrunājušas LU rektora vēlēšanu procesu un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) saskatītos pārkāpumus tajā. Ministre ar Izglītības un kvalitātes valsts dienesta (IKVD) atzinumu tikšanās laikā prezidentu nav iepazīstinājusi, tomēr atstājusi to prezidentam. "Valsts prezidents sacīja, ka tas ir politiski un juridiski korekti virzīt šo jautājumu uz Ministru kabinetu," sacīja Šuplinska”.
Levita sacītajā atsedzas viltīga remdenība. Viņš nevar nezināt par rektora vēlēšanu negodīgumu. Medijos ir skaidri un gaiši pateikts, ka LU Satversmes sapulce neatbalstīja nevienu no abiem kandidātiem. Levits tāpat nevar nezināt par Brokas korupcijas skandālu un ieinteresētību sadalīt LU jauno korpusu celtniecībai paredzētos miljonus. Tādā situācijā neprincipāli (nenosodoši) izturēties pret LU spēj tikai rūdīts konformists.
Levits lavierē arī tāpēc, ka zina par ministru prezidenta un ministru velmi “diskutēt”, bet nevis principāli novērtēt noziegumus “reakcijas stiprajā pilī” (Rainis par LU). Levits lieliski apzinās nepieciešamību neizrādīt savu viedokli. Viņš ir lietas kursā par “583 darāmo darbu” nomocītās valdības patoloģisko tieksmi katru reizi stundām ilgi diskutēt, vai “2+
Un vēl kas. Ja Levits gribētu būt (spētu būt) principāls tautas kalps, tad viņš adekvāti novērtētu Muižnieka noziedzīgo izdarību pret “KNAB”. Par to mediji pavēstīja 18.jūlijā. Tātad jau vairākas dienas pirms Šuplinskas kundzes ziņojuma Rīgas pilī 22.jūlijā. Jau 18.jūlijā Levitam kopā ar valdību bija jāpieņem lēmums par Muižnieka atbrīvošanu no darba un sodīšanu par valsts iestādes nomelnošanu. Muižnieks 18.jūlijā publiski lielijās: “LU būvniecības iepirkumi notiek kristālskaidri”. Tādi vārdi nomelno “KNAB”, kas rektora Muižnieka uztverē ir nepamatoti vērsies pret viņa vietnieci Broku.
Otrs piemērs attiecas uz Levita apkaunojošo neprincipialitāti plašākā vēsturiski politiskā kontekstā. Citāts no 2019.gada 23.jūlijā internetā ievietotās informācijas sakarā ar Lietuvas prezidenta vizīti Latvijā: "Latvijas prezidents Egils Levits aicinājis Latviju un Lietuvu ciešāk sadarboties enerģētikas jomā, kā arī paudis pārliecību, ka Eiropas armija papildinātu NATO, nevis konkurētu ar alianses spēkiem."
Tas ir sevišķi lišķīgs izteikums! Eiropas armijas uzdevums būtu izdzīt no Eiropas amerikāņus, kuri ir uzkundzējušies Eiropai pēc II Pasaules kara. Eiropas armiju gribēja jau senāk izveidot, taču amerikāņi to nepieļāva. Ar tādu Levita sevišķi lišķīgu izteikumu Latvija un latvieši atkal nonāk pazemojošā stāvoklī, atbalstot Eiropas valdnieku ASV un nodevīgi novēršoties no eiropiešu patiesajām interesēm.
Bet viss ir pareizi! Uz Rīgas pils troni tika izvirzīts rafinēti neprincipāls cittautietis, kurš var vienīgi Latviju un latviešu tautu apkaunot ar savu pseidointelektuālismu un nelimitēto amoralitāti. Tādu cittautieti izvirzīja un atbalstīja latviešu inteliģences sapuvušākā daļa. Tai puvuma smaka ir dzīves nepieciešamība, bet neprincipialitāte sagādā baudu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
