NEPLP prasības medijiem Latvijā un Lietuvā – krasi atšķirīgas
Aivars Lembergs15.10.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Privātajā kanālā „Pirmais Baltijas kanāls” (PBK) translētais raidījums „Cilvēks un likums” (04.10.2013) par 1991.gada 13.janvāra notikumiem Lietuvā izraisīja sašutumu gan Lietuvas, gan Latvijas sabiedrībā. Bez skaļiem paziņojumiem neiztika gan no atsevišķu politiķu, gan sabiedrisko mediju uzraugu puses Latvijā. Par vienu no likuma pārkāpumiem konkrētajā situācijā tika piesaukts alternatīva viedokļa trūkums, tā nenodrošināšana un tādējādi – viedokļu apmaiņas neveicināšana.
„Šeit tas galvenais ir, ka šajā raidījumā ir pilnīgi vienos vārtos absolūti. Tur nav nekāda, piedošanu, viedokļu daudzveidība, vispār nav pretējā viedokļa un pretējā redzējuma,” sašutis ir Ainārs Dimants, NEPLP priekšsēdētājs, LR1, 10.10.2013. Līdzīgu viedokli pauž arī NEPLP pārstāve Aija Cālīte-Dulevska: „PBK raidījumā pieļauj nacionālā naida kurināšanas pazīmes.”, BNS, 10.11.2013, un LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece: „PBK pārkāpums ir nopietns un sodam jābūt bargam.”, BNS, 11.10.2013.
Politiķu un NEPLP darboņu ar visu bardzību norādītie pārkāpumi ir patiešām būtiski jebkuras demokrātiskas sabiedrības pilnvērtīgai attīstībai. Tomēr konkrētajā gadījumā nebeidz pārsteigt pašu mediju, īpaši jau sabiedrisko mediju, un to uzraugu apelēšana pie atsevišķām likuma normām konkrētā Lietuvas raidījuma kontekstā, bet pilnīga šo pašu likuma normu ilgstoša un pilnīga ignorance sabiedrisko mediju raidījumos Latvijā.
Gan Latvijas Republikas likumi (Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24.4.pants), gan pašu sabiedrisko mediju izstrādātie un pieņemtie profesionālās darbības kodeksi (Latvijas Radio Rīcības kodeksa 5.1.-5.3.punkts) akcentē vairākus žurnālistu profesionālās darbības kritērijus, kas respektējami raidījumu veidošanā, piemēram, objektivitāte un viedokļu daudzveidība. Diemžēl šīs likuma normas vai profesionālās darbības standarti Latvijā netiek ievēroti, turklāt nevis vienā vai divos gadījumos, bet gan sistemātiski.
Šī NEPLP sastāva laikā 12 reizes esmu bijis spiests vērsties gan sabiedriskajos medijos, gan informēt NEPLP par to, ka atsevišķos raidījumos izskanējušas nepatiesas ziņas, spekulatīvas interpretācijas un visbiežāk ticis tiražēts vienas personas politiski motivēts viedoklis. Esmu lūdzis mediju vadītājiem iespēju paust savu, alternatīvo, viedokli gadījumos, kad kādā no raidījumiem bez manas klātbūtnes mana darbība tikusi interpretēta, balstoties tikai un vienīgi uz spekulatīviem pieņēmumiem vai patiesībai neatbilstošiem faktiem. Esmu vērsies ar šādiem konkrētiem iesniegumiem:
-26.06.2012. LR1 – par man noteikto drošības līdzekli;
-26.06.2012. LTV1 – par Anglijas tiesu;
-30.08.2012. LR1 – par Ventspils pašvaldības uzņēmumiem;
-03.09.2012. LR1 – par t.s. Lemberga krimināllietas izskatīšanu;
-30.10.2012. LR1 un LTV1; 04.12.2012. LR1 – par E.Sprūdža rīkojumu Nr.343;
-14.02.2013. LR1 – par politiskajām aktualitātēm;
-14.05.2013. LTV1 – par deputāta statusa likumprojektu;
-10.06.2013. LR1 – par ventspilnieku apzagšanu;
-12.06.2013. LR1 – par „Latvijas Kuģniecību”;
-15.08.2013. LR1 – par mana mūža garumu.
Nevienā no šiem gadījumiem no mediju puses man netika dota iespēja paust savu viedokli. Arī NEPLP uz maniem iesniegumiem nav atbildējusi līdz pat šai dienai, tādējādi pārkāpjot Valsts pārvaldes iekārtas likumu un labas pārvaldības principu.
Es pilnībā apzinos, ka viena cilvēka, turklāt politiķa, situācija globālās nozīmes vēsturiskajā kontekstā nav un nevar būt salīdzināma ar nācijas atmodu un valsts neatkarības atjaunošanu, tomēr demokrātiskā sabiedrībā, par kādu sevi patīk uzskatīt arī Latvijai, pretēju viedokļu godīga atspoguļošana ir viens no sabiedrisko mediju galvenajiem uzdevumiem. Un šī iespēja nedrīkst būt atkarīga no politiskām simpātijām vai antipātijām. Līdz ar to aicinu NEPLP, turpmāk vērtējot privātā PBK vai jebkuru citu kanālu raidījumus, neaizmirst par savām tiešajām funkcijām un līdzvērtīgus vērtēšanas standartus piemērot arī Latvijas sabiedrisko mediju raidījumu analīzē. Pretējā gadījumā šī saasinātā uzmanība uztverama nevis kā vēlme objektīvi izvērtēt kāda raidījuma satura un formas atbilstību Latvijas Republikas likumiem, bet tikai un vienīgi kā politiska ieinteresētība vai varbūt iespaidīga mēroga neprofesionalitāte?!
Ņemot vērā mediju uzrauga Dimanta rūpes par viedokļu daudzveidības nodrošināšanu plašsaziņas līdzekļos, lūdzu nodrošināt šādas pašas tiesības arī man.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
